Mūsu etnokrātijas dogmātiķi un funkcionāri, kā arī viņu apkalpotāji un klientūra atkal ir tikuši pie sev akūti nepieciešamā mērķa, kurā šaudīt hate speach bultas. Par kārtējo Kangara mantinieku un "savas tautas nodevēju" nu tiek nominēts Pēteris Sproģis, Latvijas baptistu bīskaps emeritus. Tiesa, tagad viņš ir arī sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" Vidzemes saraksta līderis Saeimas vēlēšanās un tās izvirzītais kandidāts Valsts prezidenta amatam
Visa automātiskā pietāte, ko "labējie" nepātraukti izrādīja viņam un citiem augsta ranga baznīcas hierarhiem, izrādījās esam vien savtīga liekulība. Kaut cik inteliģentam cilvēkam šķistu pat gluži vai dīvaini, ka Sproģis vēl netiek izsludināts par šolaiku Andrievu Niedru (protams, tas būtu pavisam nepatiesi, jo tirzēnietis Latvijas politikā turējās uz landesvēra un bermontiešu durkļiem). Taču izskaidrojums ir pavisam banāls – tiklab pašiem etnokrātiem, kā viņu appuišotājiem ir paknapa vēsturiskās erudīcijas bagāža. Tā ir aizpildīta galvenokārt ar urrāpatriotiskiem šabloniem, kas vizualizējas ar mierlaika "Atpūtas" un karalaika "Laikmeta" bilžu galerijām vai mūsdienu Ēķa&Graubas kinofilmām. Tāpēc teologs – "etnorenegāts" tiek prasti aplamāts par "sarkano bīskapu" (Latvijas Avīze, 20.06).
Man pašam prātā savukārt ir uzmācīga analoģija par "reverso Gauku": Vācijas iepriekšējais prezidents bija luterāņu mācītājs, kurš apvienotās nācijas uzdevumā desmit gadus vadīja Stasi, VDR slepenpolicijas, arhīvu pārraudzību. Varbūt baptists, tik tiešām, kļūstot par valsts galvu, izrādīsies pietiekami spēcīgs valstsvīrs, lai pat spētu likvidēt "čekas maisu" kloāku?
Verbālās agresijas eksplozija ir vairāk nekā saprotama, jo Sproģa (un viņa personības ēnā palikušo citu "Saskaņas" neofītu) izdarītā izvēle izraisa pamatīgu zemestrīci Latvijas politikā: tagad patiešām tiek nopietni apdraudēts līdšinējais "latviskā labējuma" monopols uz valsts varu. Saeimas vēlēšanas nebūs rutinēta, tīri ceremoniāla partiju "pagrūstīšanās gaitenī" un to atskaitīšanās KNAB par savu tēloto nabadzību. Tās atkal ir kļuvušas par nacionālu spēli uz augstām likmēm.
Naidu pret Sproģa izdarīto izvēli pastiprina pavisam loģiska greizsirdība. Šāds kandidāts – viedokļu līderis, publisks klerikālais intelektuālis, pilsoniski aktīvs humānists un morālists – būtu jebkura "latviska" politiskā projekta, jo īpaši nacionālkonservatīvā, pats greznākais rotājums. Taču labējās partijas apzinās, ka šis politiskais debitants ir pārāk rafinēts un skaidri saredz: tām viņš ir vajadzīgs vienīgi par izkārtni, par ēsmu balsu zvejošanai.
Latvijas Baptistu draudžu savienības 21.maija preses relīzē, informējot par tās virsgana nomaiņu, sabiedrībai jaut tika ierakstīts zināms brīdinājums: no bīskapa amata demisionējušais "mācītājs Pēteris Sproģis ir spēcīga personība, kas aizvadītajos 12 gados ir iedvesmojis ne tikai savu draudžu locekļus un topošos mācītājus, bet arī spējis dziļi izjust cilvēkus, analizēt sabiedrībā notiekošo un aizraut citus ar savām idejām."
Mums – nācijai, partijām un medijiem – ir darīšana ar perspektīvu, spēcīgu, jā, tiešām harizmātisku līderi, kurā pamodušās/pamodinātas politiskās ambīcijas. Nevis ar kaut kādu tur, atvainojos, pātarus penterējošu dievgosniņu, par kādu atvaļināto bīskapu nu izmēda viņa pēkšņie nelabvēļi.
Sproģis atklāti piesaka politisku gribu, aktīvi darbojoties ar valsts varas svirām, būtiski mainīt valsti un sabiedrību. Šajā ziņā ir pat vienalga, vai cilvēku, kurš nesen bija Latvijas baptistu līderis, tiešām motivē kristieša dedzība, cēla misijas apziņa – pārvarēt mūsu nācijas sašķeltību –, vai tīri cilvēciska godkāre. Saskaņa ir viņa vienīgā racionālā iespēja – protams, nebūt ne simtprocentīga! –tiešām kaut ko paveikt un nekļūt par marioneti tagadējiem valsts politikas veidotājiem. Kā redzam, emeritētais bīskaps no Valda Zatlera partejiskā bankrota ir izdarījis secinājumus, kas ir pilnīgi pretēji "vispārpieņemtajiem": tas esot bijis taisnīgs Dieva sods eksprezidentam par ķecerīgo iedomu "mesties kopā ar krieviem".
Agnostiķis būdams, īsti nezinu, vai tā nav zaimošana, taču šis kristīgais simbols ir pārāk spēcīgs, lai es pārvarētu kārdinājumu. Lai pats Sproģis un citi ticīgie cilvēki man piedod, bet atļaušos teikt, ka viņš, tik vērienīgi un "skandalozi" ieejot politikā, ir nostājies pats uz sava krusta ceļa. Konkurenti centīsies salauzt debitantu (un viņā iemiesotās "Saskaņas" cerības beidzot tikt valsts varā), efektīvi sitot pa visām vārīgajām vietām – pirmkārt jau padarot viņa ģimenei dzīvi neciešamu. Taču esmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš ir bijis spēcīgs, spilgts un ilgs līderis savā konfesijā un nu sevi publikai bez tielēšanās piesaka kā "Donald.Trump.lv", skaidri zina, uz kādu verbālo "linča tiesu" viņš ir parakstījies un kas sagaida viņa mīļos. Ceru, ka jaunpolitiķis ir jau izlūdzies viņiem piedošanu – un to saņēmis.
Diez vai šis savā ticībā stiprais vīrs būs otrs Ainars Mielavs, kurš tika bargi ostrakizēts kā etnonodevējs par saviem iluzorajiem centieniem veidot tiltu starp latviešiem un krieviem, uzstājoties 9.maija svinībās. Ārēji šerpais mūziķis, salūza un vēlāk centās "izpirkt grēkus", publiski demonstrējot lojalitāti latviskumam. Iespējams, viņam iecere uzņemties nācijas samierinātāja misiju tiešām bija naiva un impulsīva mākslinieciskā kaprīze.
Pieļauju, ka Sproģis (tāpat kā Anrijs Matīss vai kāds cits no Saskaņas jaunpienācējiem) apzinās, cik liels ir risks viņam šajā visnotaļ krieviskajā partijā izrādīties svešķermenim. Vienalga, cik "sarkanais bīskaps" ir svarīgs un neaizvietojams šīs organizācijas cerībās. Domāju, ka tas baida partijas stratēģus, un tāpēc debitants uzreiz tiek iesēdināts pašā varas centra viducī, viņam kopā ar Nilu Ušakovu, Jāni Urbanoviču un premjera kandidātu Vjačeslavu Dombrovski, veidojot "Saskaņas" kvadrumvirātu.
Tāpat cilvēka smadzenes labi apzinās, cik svarīgs viņa dzīvībai ir pieaudzētais implants, taču ķermeņa instinktīvā pretestība var būt neiegrožojama. Tādēļ bīskaps emeritus kļūst sabiedrībai arī par lakmusa papīri, kas nepielūdzami uzrādīs, cik lielā mērā "Saskaņa" pati atbilst savam nosaukumam un tās sludinātajiem ideāliem.
Vēl lielāku greizsirdību nekā nacionālkonservatīvajos Sproģa spertais solis noteikti izraisa tajos "eiropolitiķos", kuri paši nesen mīlēja dozēti gausties par etniskajām barjerām, par "stikla durvīm", kas traucē politikā un valsts pārvaldē ienākt nelatviešiem, par divkopienu sabiedrību kā galveno draudu valsts drošībai un ekonomikas izaugsmei. Taču jebkādi viņu mēģinājumi uzrunāt krievvalodīgos pilsoņus tika pašrocīgi apcirsti saknē – valdot pavisam himēriskām bailēm, ka eksperimenti tolerancē "tikai atņems mums latviešu balsis Vidzemes apgabalā". (Neesmu gan manījis, ka tieši tur lielā cieņā būtu remdenu glumiķu nīkulīgi politprojekti...) Tāpat šāds naids dedzina tos latviešu politiķus, kam visu pavasari nagi niezēja, bet nepietika dūšas piezvanīt U2 vai kādam citam pazīstamam saskaņietim un piedāvāties "pastrādāt par latvieti".
Politikas debitanta – par savām ambīcijām – teiktā prātula "tiks piedots tad, ja nevarēji, bet ne tad, ja negribēji" (NRA, 19.06) tagad pavisam sāpīgā rikošetā ķer visus "etniskā konsensa" paralizētos jampampiņus. Viņi nu apjēdz, ka paši palaida garām savu pēdējo iespēju efektīvi īstenoties lielajā politikā – vai arī komfortabli tajā veģetēt.