Jaunos laikus solījušais premjers Einārs Repše un viņa finanšu ministrs Valdis Dombrovskis klīniski vēlējās katru valsts ieņēmumu santīmu kontrolēt personiski – tā vārdā 2003. gadā tika nokauts Ceļu fonds. (Neskatoties uz citu partiju solījumiem, tas joprojām nav atjaunots un diez vai jebkad tiks: jebkurai valdībai ir ērti izmantot degvielas akcīzi "operatīvām vajadzībām" uz autoceļu drošības rēķina.)
Tagadējo premjerēšanas debitantu tandēmam Mārim Kučinskim un Danai Reizniecei - Ozolai tik komfortabls risinājums vairs nav pieejams. Viņiem atliek politiski eksplozīvi manevri, no kuriem abu priekšteči ilgus gadus veiksmīgi izvairījās: striktāka nodokļu iekasēšana, cīņa ar ēnu ekonomiku un caurumiem fiskālajā tīklā.
Tomēr valdības demonstratīvie zibeņpērkoņi pār slinko nodokļu iekasētāju un blēdīgo optimizētāju galvām liek pamanīt, ka bardzībai ir stingri novilktas "sarkanās līnijas". Piemēram, kredītiestāžu iespējamā loma nodokļu izkrāpšanā ir temats, par ko politikā runāt šķiet nepieklājīgi.
Koalīcijai, kuru pirmo reizi pa īstam vada Zaļo un zemnieku savienība, kaklā karājas arvien jaunas saistības: būvdarbi Stradiņos un eksministra Gunta Belēviča ielaisto problēmu mudžeklis, skolotāju algu reforma, aiz kalniem nav veselības apdrošināšana. Tāpēc viss saceltais trādirīdis ap Valsts ieņēmumu dienestu (solītās tīrīšanas un rotācijas, Ināras Pētersones demisija, jauna iestādes vadītāja neveiksmīgie meklējumi) sakņojas pavisam skaidrā uzstādījumā. To šajos vispārējās liekulības laikos Ministru prezidents dažu reizi ir paudis (nu, vai esmu to sadzirdējis) diezgan tieši: nodokļu piedzinēji, gādājiet valsts kasei vairāk naudas, un mēs no jums varbūt atšūsimies!
Vēl nesen, pirms atvaļinājumu sezonas, sabiedrībai masu medijos tika uzstājīgi skaidrots, ka galvenais "melnais caurums", kurā pazūd valstij piederošā nauda, ir "PVN karuseļi" automašīnu tirdzniecībā un citas nodokļu izkrāpšanas shēmas. To iznīdēšana būtu neatliekams uzdevums pamatīgi "izrotētam", attīrītam un atjaunotam VID. Tiktāl viss šķiet saprotami, loģiski un pat neapstrīdami. Tikai visos "karuseļstāstos" valda strikta robeža, ko izvairās pārkāpt fiskālo korupciju un VID mazspēju atmaskojošie politiķi vai žurnālisti.
Uzņēmējiem nekāda naudas pludināšana, īpaši saistībā ar nodokļu maksājumiem, nav iespējama bez banku palīdzības. Neviens (cik nu zinu) PVN maksājumus neveic skaidrā naudā, tāpat arī tā atmaksu nesaņem banknošu žūksnī caur VID kases lodziņu. Par to, kāda ir kredītiestāžu līdzdalība piesauktajās "karuseļu" shēmās vai arī to iespējas blēdības atklāt un nepieļaut, Latvijas informatīvajā telpā valda kliedzošs klusums.
Līdz šim banku nozarē visas negācijas, par ko tika uzstājīgi atgādināts sabiedrībai, saistījās vienīgi ar dažu kredītiestāžu "pārmērīgo" interesi piesaistīt nerezidentu – valstī nedzīvojošu noguldītāju – naudu. Kaut kopumā (protams, ar neizbēgamiem "atmazgāšanas" izņēmumiem) tas ir morāls, likumīgs, kontrolējams, Latvijas ekonomiku sildošs un valsts kasei jūtami izdevīgs finansu nozares "nišas" bizness. Veidojot publikas apziņā noturīgu priekšstatus par šīm bankām, apzināti tiek iztikts bez graudu un pelavu šķirošanas. Turklāt tas, ka dažas pieder vietējiem uzņēmējiem, piedod īpašu "drosmi" politiskiem vai publicistiskiem uzbrukumiem. Biedējot ar hibrīdkaru (nerezidentu kontus atver galvenokārt cilvēki no NVS valstīm) vai EDSO, sabiedrībā tika iepotēta pārliecība, ka "krievu nauda" ir vienīgais un tāpēc konsekventi iznīdējamais grēks vispārējā banku biznesa idillē.
Diemžēl valdībai un tās kaut kad efektivizētam VID, lai iekasētu vairāk nodokļu naudas, vajadzēs sagraut saldo ilūziju. Turklāt, kā esmu dzirdējis no zinošākiem cilvēkiem – izprašņājot viņus par valdības un VID ziepju operas tālāko attīstību, "PVN karuseļi" automašīnu vai elektropreču tirdzniecībā (kādēļ Latvijā tām esot zemākas cenas) ir tikai valsts fiskālo problēmu leduskalna redzamā – varot pat teikt, ka publikai uzmanības novēršanai uzstājīgi atrādītā – daļa. "Karuseļu" pieminēšana šķiet ērta politiķiem, jo ir šīs efektīgais modesvārds izklausās vienkārši, saprotami un pat poētiski. Tas vienmēr ir svarīgi cilvēkiem, kuri bieži vien līdz galam nesaprot, par ko paši īsti runā.
Daudz lielāku problēmu valdības makam radot shēmas skaidras naudas izņemšanai. Tās tiekot daudz plašāk pielietotas, līdzekļu apjoms tajās esot ievērojami lielāks, nodarot valsts budžetam ievērojami lielākus trūkumus – tie varot būt nevis miljoni, desmiti vai simti miljonu, bet pat vairāki miljardi eiro gadā.
Kā jau teicu, Latvijā jau sen ir neraksturīgi darījumi skaidrā naudā – atšķirībā no bizantiskās (skaidrāk izsakoties, Krievijas) vai islama kultūras. Arī mūsu privātpersonu paradumi ir krietni advancētāki nekā, piemēram, Vācijā, kur joprojām dominējot pirkumi skaidrā naudā (kā zinām, šo paradumu respektējot, tika ieviesta 500 eiro banknote). Latvijas banku sistēma ir tehnoloģiski efektīva, nodrošinot ērtu un operatīvu naudas apriti – gan uzņēmumu savstarpējie norēķini, gan maksājumi valstij/pašvaldībām pamatā tiek veikti bez skaidras naudas.
Būtiskākie izņēmumi ir "aplokšņu algas" un mazumtirdzniecība. Tāpēc, kā man tika skaidrots, fizisko personu skaidrās naudas iemaksu apjomi bankomātos pierādot to, ka "pelēkās" vai paralēlās ekonomikas elementu pastāvēšana esot izdevīga par sistēmiskām dēvētām un "retail" bankām, kas apkalpo Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju vairākumu. Tiesa, "Swedbank" valdes loceklis Ģirts Bērziņš (skat. intervijas beigas laikrakstā "Diena", 25.07.2016) uzskata, ka galvenie skaidras naudas iemaksātāji esot uzņēmumi, īpaši tirgotāji. Tā vai citādi, tieši vai caur mazumtirdzniecību, "aplokšņu nauda" atkal atgriežas bankās.
ASV administrācija un likumsargi mēdz ārvalstu politiskajiem partneriem, aizbilstamajiem un klientiem atgādināt: viens no efektīvākajiem paņēmieniem cīņai ar korupciju un ekonomiskiem noziegumiem (protams, tāpat ar terorismu), ir liegums piekļūt finansēm. Efektīvākais veids, kā to panākt: bargāk uzraudzīt bankas, kas sniedz attiecīgus pakalpojumus likumpārkāpējiem – visbiežāk, protams, pašas to negribot un, iespējams, nezinot.
Nav jēga cīnīties ar nodokļu nemaksātājiem, jo tas ir dārgi un neefektīvi. Iedarbīgāk ir liegt viņiem iespēju izsniegt aplokšņu algas, kas bieži vien ir sinonīms nodokļu nemaksāšanai. Lieki piebilst, ka Latvijai šie aizjūras padomi tiek izteikti jau daudzus gadus. Būtu naivi vaicāt, kas Ministru kabinetam, Valsts ieņēmumu dienestam un Finanšu un kapitāla tirgus komisijai traucēja apgūt un pielietot amerikāņu piedāvātās metodes. Diez vai te vainojama prāta kūtrība un angļu valodas nezināšana.
Mūsu valsts vara nekad nav jutusies pietiekami droša (un suverēna), lai runātu no spēka pozīcijām ar mūsu tautsaimniecībai sistēmiskajām – jeb, prasti izsakoties, "skandināvu" – bankām. Latvju politiķiem negribas sanaidoties ar tik ietekmīgu ekonomisko spēku, apstrīdēt nozarē valdošo (tik tiešām neapstrīdamo) uzstādījumu "Nauda mīl klusumu".
Tāpēc arī valdībai patlaban šķiet, ka tai cits nekas neatliek kā vienīgi teatrāls karš ar VID darbiniekiem un nodokļu nemaksātāju medības, "šaujot zvirbuļus ar lielgabalu". Taču fiskālo "izslaukumu" jūtamai celšanai saķeršanās ar bankām reiz kļūs neizbēgama. Šis kabinets nevēlas krist, un tāpēc tam nāksies mazināt "skandināvu banku" labsajūtu. Premjeram un finanšu ministrei atliek cerēt, ka konflikts ar nozari palīdzēs viņu reitingiem tāpat kā Jānim Ādamsonam. Bijušais iekšlietu ministrs joprojām "cērp kuponus" no publikas sajūsmas 1995. gadā, kad ar automātiem bruņoti policisti ielauzās Lainbankā un arestēja tās vadību.