Līdz šim Latvijas dzelzceļi un to vārdā nosauktā valsts akciju sabiedrība bija viens no mūsu ekonomikas būtiskajiem balstiem. Tas bija tik pašsaprotami, ka sabiedrībai nešķita pat pieminēšanas vērts: svarīgāk šķita apjūsmot "Rail Baltic" eiropejiskumu, sūdzēties par ogļu putekļiem vai apcerēt Uģa Magones personiskā turīguma apjomus.
Patlaban mēs tikpat "konsekventi" izvairāmies pamanīt, ka šī tranzīta maģistrāle neuzkrītoši atmirst, jo ir kļuvusi par Latvijas galveno upuri "hibrīdkarā" ar Krieviju.
Austrumu kaimiņš mūs pārmāca, precīzi izvēloties ekonomiski un sociāli sāpīgākos mērķus, un šī gada 20% lielais LDz pārvadāto apjoma kritums ir tikai "daudzsološs" iesākums Maskavas centieniem. Krievija ne tikai mums liedz savas kravas – tā cenšas ar sava dzelzceļa pazeminātiem tarifiem iekārdināt Baltkrieviju nesūtīt savas kravas caur Baltijas valstīm. Par to plašāk – skatiet te (ru) vai te (lv). Līdzīgi dāsni piedāvājumi Maskavā noteikti tiek gatavoti arī Ķīnas vai Kazahstānas uzņēmējiem – tomēr, paldies Dievam, ostas Somu līcī un arī Krievijas dzelzceļš nav "no gumijas".
Tie 100 miljoni eiro, kas Latvijai ir jāiemaksā kā līdzfinansējums, uzņēmumam jau patiesībā pienākas tikai par ilggadēju padevīgu kalpošanu kā "budžeta slaucamai govij". Katrs lopiņš kādreiz ir jāpiebaro. Šobrīd ir pienācis laiks valdībai parūpēties par to, lai Latvijas ekonomikas "mugurkauls" nesabrūk un neiegrimst letarģijā, tam izciešot savus "liesos gadus". Valstij ir jāspēcina LDz konkurētspēja, un līniju elekrifikācija ir tieši tam paredzēta. (Konkrētāk argumentētāku un tonī vēsāku viedokli par projekta nepieciešamību te piedāvā bankas "Nordea" ekomists.)
Otrkārt, šī nauda valsts kasē atgriezīsies ar uzviju. Hibrīdkarš nebūs mūžīgs, mums ir jābūt laikus gataviem tā izčākstēšanai. Jo neizbēgami kaut kad – vai nu sakauta sankciju karā ar Rietumiem (ko būtu vienkārši patīkami redzēt!) vai tomēr piespiedusi tos klusām samierināties ar Krimas sagrābšanu (šķiet, diemžēl ticamāks variants) – Krievija, lai ātrāk atgūtos no savām ekonomiskajām zudībām būs spiesta atsākt eksporta un importa tranzītu caur Baltiju, Latviju un pa mūsu sliedēm. Jo Primorska nav no gumijas...
Diemžēl agrākā pieredze atgādina, ka LDz attīstības vajadzības ne vienmēr radušas atsaucību valdībā. Nereti pat ir piedzīvotas lietas, kas nelāgi ož pēs sabotāžas – te visuzskatāmākais piemērs ir veikli sačakarētais pasažieru elektrovilcienu (ne)iepirkums, taču tagad vairāk nekā dīvaina ir muļļāšanās ap plānoto loģistikas centru Salaspilī, kam būtu jākonkurē ar līdzīgu objektu Minskā.
Tā vien šķiet, ka dīvainās politrotaļas ar ekonomiku, ko "Vienotība" piekopa Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas premjerēšanas laikā, turpinās arī šajā valdībā. Diemžēl, man nākas pieļaut iespēju, ka arī LDz elektrifikācijas projekts varētu tikt izgāzts kaut kādu šīs partijas politbiznesa apsvērumu dēļ. Pat neskatoties uz to, ka Latvijas varā it kā nomainījies hegemons – jo ZZS un Māra Kučinska pietāte pret kaprīzāko un manipulatīvāko koalīcijas partneri reizēm šķiet pārmērīga.
Latvijas tranzītbiznesā iesaistītie cilvēku un uzņēmumi noteikti loloja izaugsmes cerības, kad izpildvaras kloķus no eirobirokrātiskās "Vienotības" pārņēma saimnieciskā ZZS. Šī politisko spēku savienība ir cieši saistīta ar divām lielām ostām, tās neformālais līderis ir Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Tāpēc 25. oktobrī visiem būs skaidrs: vai Latvijas ekonomikas stratēģiskā nozare tiešām saņems uzskatāmu politisko atbalstu – vai arī zaļzemnieku un Aivara Lemberga varenība izrādījusies ilūzija, ko atkal spējusi izšķīdināt "Vienotības" intrigantu meistarība.