Veiksmīgs politisks risinājums ir tāds, kas pilnībā neapmierina nevienu. Savā laikā kāds finanšu ministrs (šķiet, Gundars Bērziņš) tieši tā raksturoja līdzsvaroti izstrādātu valsts budžetu – kā avotu vispārējam saērcinājumam. Arī valdības lēmums par "Lattelecom" un "Latvijas Mobilā Telefona" nākotni šādā ziņā ir, mazākais, tuvs veiksmei. Jo pat LMT vadība un darbinieku komanda, nosargājot uzņēmuma suverenitāti, tika pie pamatīgas darvas karotes savā medus mucā.
Pirmkārt, "uzvarai" ir pilnīgs pagaidu raksturs: valdība ir tikai atlikusi kategoriskāku izlemšanu uz rudeni; lēmuma sagatavošanai piesaistītais ārzemju konsultants var autoritatīvi "nopārdot" ministriem kādu no aktīvu konsolidācijas dežūrrisinājumiem. Viņiem to savukārt nāksies akceptēt jau tādēļ vien, lai sabiedrībai attaisnotu padomdevēja algošanas izmaksas.
Otrkārt, pietiks LMT pazaudēt kādu tūkstoti abonentu vai kā citādi "nošķaudīties" paša slavētajā spriegajā mobilo operatoru konkurences cīņā, lai sāktos vispārēja vaimanāšana par to, ka uzņēmums sāk brukt un "vajadzēja tomēr mums klausīt Gulbi". Jurim Bindem un viņa komandai turpmākais pusgads būs spriedzes pilns, raujoties uz 101 procentu. Tā būs dzīve zem valdības un sabiedrības mikroskopa, nevis tīksma gulšņāšana lauros.
Šķiet, pats muļķīgākais tagad mums būtu iedomāties, ka "esam sakāvuši zviedrus" un "TeliaSonera" ir nolikta pie vietas. Šim ziemeļvalstu koncernam ir daudz iespēju rīcībai. Tāpēc "impērijas atbildes triecienu" gaidīt ar nelielām trīsām sirdī būtu prātīgi katram, kam šķiet svarīga nacionālā suverenitāte pār valsts telekomunikāciju tīklu un/vai kvalitatīvu mobilo sakaru zemi tarifi.
Tomēr Māris Kučinskis un Arvils Ašeradens ir – kad konsekventāk, kad biklāk – apliecinājuši valdības gatavību atpirkt TS akcijas spiedīgā brīdī (prasti izsakoties, "lai krieviem netiek"). Tuvākā nākotnē daudz ko noteiks TS iespējamā vēlme pārliecināties, vai abi kungi gadījumā neblefo. Tā viņi paši virs galvām ir uzkāruši Damokla zobenu – pekšņa apjauta, ka valstij var nākties samaksāt simtiem miljonu "zviedriem, turklāt ne par ko", var Latvijas sabiedrībā izraisīt histēriju.
Tāpat ne pārāk gudri visiem LMT kantes turētājiem, šo rindu rakstītāju ieskaitot, būtu vērtēt valdības lēmumu kā "Lattelecom" vadītāja personisko sakāvi vai pat apliecinājumu politiskas aizmugures trūkumam. Protams, Juris Gulbis netika pie kārotas balvas – publiskās diskusijas spriedzē pirms valdības lēmuma pieņemšanas "drāts" uzņēmuma vadītājs pavisam atklāti saistīja tā turpmāko veiksmīgo attīstību ar mobilā sakaru operatora "aprīšanu". Taču tāpēc vien nevajag iedomāties, ka Gulbis ir valdības nemīlulis un viņam turpmāk nekas "nespīd".
"Lattelecom" vadītājam ir tikusi personiska karote medus darvas mucā, un viņš to veiksmīgi izmanto joprojām, apliecinājis sevi kā pārliecinošu publisku diskutantu, drošu vizionāru, tāpat arī prasmīgu demagogu* (gluži vai abās šī vārda nozīmēs). Pat kā politiski drosmīgu cilvēku – karādamies striķītī, ko valsts var pārgriezt (esot "Lattelecom" vairākuma akcionārs), viņš bez aiztures kritizē valdības lēmumu.
Patlaban Jurim Gulbim ir iespēja tēlot pašapmierinātu Kasandru: "Es taču laikus brīdināju, bet jūs gribējāt būt gudrāki – pašiem turpmāk nāksies atbildēt par sekām..." Šķiet, ka pēc 19. aprīļa valdības sēdes tieši viņa apgalvotais (arī dB, 22.04) rezonē sabiedrībā krietni vien spēcīgāk nekā iepriekš. Viena lieta, ko mums saka glīši nopulēts "eirostandarta" topmenedžeris, otra – ko ar nedaudz asiņojošu lūpa vēsta no ringa dēļiem pēc nokdauna kājās pieslējies cīnītājs, gatavs nākamajiem raundiem. Publiskajā diskusijā Gulbis tiešām nedaudz līdzinās klasiskajam bokserim Rokijam (1976): cīņu nevinnēja, toties guva ja ne publikas simpātijas, tad respektu noteikti. Viņš apliecināja pamatotas pretenzijas būt biznesa līderim.
Kas zina, varbūt šis zaudējums Juri Gulbi motivēs meklēt un atrast jaunus izrāvienus "Lattelecom" produktu klāsta paplašināšanā/nomaiņā? Tas apliecinātu menedžera spējas panākt uzņēmuma izaugsmi bez tik viegla risinājuma kā LMT inkorporācija un varbūt pat panāktu neiespējamo – sabiedrība akceptētu viņa pusmiljonu lielo gada algu.
Ar dalītām jūtām droši vien diskusiju novērtē Konkurences padome. Tās konsekventā pozīcija, aizstāvot pašreizējā stāvokļa saglabāšanu mobilo sakaru tirgū, ietekmēja valdības lēmumu. Tomēr publiskās diskusijas laikā "Lattelecom" un LMT apvienošanās sludinātāji pret KP izturējās bez jebkāda respekta – it kā viņu dižajiem sapņiem oponētu kaut kāds pašpasludinātu ekspertu pulciņš, nevis valsts institūcija. Šķiet, arī daļa publikas iedzīvojās šādā priekšstatā.
Diez vai īpašu gandarījumu izjūt arī pats Ministru kabinets, jo bez visām citām problēmām tas ir uzņēmies papildus galvassāpes – beidzoi izstrādāt telekomunikāciju nozares attīstības valstisko politiku. Līdz šim valdībās bez tādas ir veiksmīgi iztikts – jo politiķiem, kā publisko diskusiju aizsākumā poētiski izteicās Juris Pūce, sakaru uzņēmumi bija tikai "bankomāti" valstij kapitāldaļu ienesto dividenžu izmaksai.
* Piemēram, ir visai efektīvi biedēt politiķus un žurnālistus ar "Netflix" invāziju Latvijā, kaut arī mēs apzināmies: pirmkārt, vairums TV pieslēgumu lietotāju ir gatavi skatīties Rietumu "kontentu" (filmas, seriālus) vienīgi tad, ja tulkojumu ir latviski ierunājuši "tautā mīlēt aktieri" – pasarg' Dievs, nekādus subtitrus; otrkārt, pats "Lattelecom" savu TV abonentu noturēšanai jūtami orientējas uz Krievijas teleindustrijas piedāvājumu.