Saeimas partijas, šķiet, dzīvo pārliecībā, ka nevajag lieki iespringt elektorāta mobilizācijā un ķēzīt KNAB iesniedzamās tēriņu atskaites – jo viss taču pa lielam sen ir izlemts. Gan jau izvēlētie lozungi un ne-/paveiktie darbi, politiķu runas un ieņemtās pozas, kā arī sabiedriskās domas pētījumi būs iemērījuši "katram pēc nopelniem".
Turklāt jaunie politprojekti, kas nesen lika nervozēt Jēkabielas augstā nama iemītniekiem, šķiet saplakuši baloni. Iespējams, tas izskaidro līdzšinējo visai dīvaino harmoniju valdības koalīcijā, tās "mazajiem brāļiem" ZZS un Nacionālajai apvienībai pēdējos mēnešus rātni pieciešot "Vienotības" lielmanību un publiski saņemtās dunkas. Piedodiet, bet es nespēju šo idilli skaidrot tikai ar vēlmi saliedēties valstij un Eiropai kritiskā brīdī.
Jo remdenas kļuvušas pat svētās dusmas pret "Saskaņu" kā Kremļa piekto kolonnu.
Pieļauju, ka līdzīgās noskaņās 4. oktobri ne-/gaida arī paši vēlētāji, dzīvojot pārliecībā, ka valsts varā viss lielos triepienos solās palikt pa vecam un "tāpat viņiem tur jau viss ir sakārtots". Savukārt šādas domas nostiprina cilvēka prātā izjūtu, ka šoreiz viņa balsij varētu nebūt kaut cik izšķiroša nozīme: tik un tā visi citi atkal, gluži kā 24. maijā, disciplinēti aizies un sabalsos, kā vajag.
Tāds elektorālais noskaņojums, pirmkārt, var pazemināt līdzdalību vēlēšanās. Sabiedriskās domas aptaujas vēsta, ka no jūlijā aptaujātiem pilsoņiem 15-17 procenti vēlēšanās sola nepiedalīties, 20-25 procentiem nav savas izvēles – un tas nav nekas ārkārtējs, drīzāk ierasts rādītājs. Tomēr pieļauju, ka varam sagaidīt pie urnām dodamies tikai pusi vai pat mazāk balsstiesīgo pilsoņu. Tad, protams, uzreiz tiks daudz, aizrautīgi un trafareti runāts par to, cik/vai likumdevēji ir morāli tiesīgi pārstāvēt Latvijas tautu utt. Taču tā šķiet vēlēšanu mazākā bēda/intriga. Daudz nopietnāka problēma var izrādīties tās draiskās domas, ko pilsoņos rada pārliecība par sava balsojuma mazsvarīgumu: ja viss jau tāpat šķiet izlemts un man neko nemainīt, kāpēc gan par biļetenu negūt mazdrusciņ personiska labuma?
Manuprāt, šābrīža gaisotne būtiski sekmē cilvēkos noskaņojumu, ka nav nekā īpaši ļauna viņu vēlmē pamēģināt pēc iespējas izdevīgāk kapitalizēt savu politiskās varas daļu. Turklāt labuma gūšana nenozīmē tikai un vienīgi savas balss prastu pārdošanu pie iecirkņa par dažām monētām vai degvīna šļuku – sociāli aktīviem vēlētājiem ir iespējams balsis apvienot iespaidīgās "paketēs" un tā gūt vēl lielāku labumu no andeles, paveikt to elegantāk.
Mūsu sabiedrība ir pietiekami organizēta dažādi interešu vai aktivitāšu apvienībām, sporta un tā fanotāju vai medību klubos, pensionāru biedrībās, baznīcu draudzēs, deju grupās un koros. Katrai kopai ir savas vajadzības un izdošanas. Turklāt nereti to vadītāji ir autoritatīvi un pat harizmātiski cilvēki šajā šaurajā lokā, ko vieno kopējas intereses un savstarpēja uzticēšanās.
Vai kādam gabals nokritīs, vai kāds gailis pakaļ dziedās/knābs, ja, tikai piemēra pēc, draudzei tās ziedojumu lādē pēkšņi uzradīsies dāsna artava, kas ļaus pasūtīt baznīcai altārgleznu vai salabot jumtu? Dievs, protams, visu redz, bet gan jau sagrēkojušies cilvēki nolūgsies – un Viņš piedos... Viena reize neskaitās, vai ne?
Draiski noskaņots elektorāts ir medusmaize jebkurai nervozai partijai, jebkuram izmisušam kandidātam – protams, īpaši tiem, kuru zembarjeras reitings neatbilst pašu ambīcijām un viņiem pieejamiem iespaidīgajiem finanšu resursiem.
Patlaban mums kā uz delnas ir redzamas vismaz trīs tādas nervozas partijas. Turklāt arī tagadējās Saeimas dižpartiju listēs droši vien netrūkst ļaužu, kam trakoti kārojas nokost daudz lielāku kumosu no elektorālā pīrāga. Divās desmitgadēs politiķi ir pietiekami labi apguvuši ne tikai Saeimas vēlēšanu aritmētiku, bet arī matemātiku, algebru un, protams, kombinatoriku (tās tipiska problēma ir noskaidrot, cik dažādu objektu, kas apmierina noteikta īpašības, var izveidot no dotās galīgas kopas elementiem).
Elektorālo manipulāciju – tostarp arī pilnīgi legālo (piemēram, hrestomātiskā balsotāju migrācija uz citu vēlēšanu apgabalu) – un elektorāta iekārdināšanas mehānismi ir sen pieslīpēti. Šādam nolūkam, lai kā plosītos vēlešanu uzraugi, vienmēr uzradīsies "melnā kase" vai kāda cita "tumbočka" ar juridiski neesošu, bet fiziski lietojamu naudu. Pieprasījums pēc vieglprātīga elektorāta ir vienmēr.
Iespējams, šoreiz mums nāksies rēķināties ar piedāvājuma uzviļņojumu, kas Latvijai varētu padarīt nakti uz 5. oktobri interesantu, un, atļaušos pieļaut, pat pikantu – atklājot, ka nu Saeimai ir ne tikai "cietie" un "mīkstie", bet arī "draiskie" mandāti.