Foto: Publicitātes foto
Galvaspilsētas dome ir galvenā balva partiju municipālcīņā, treknākais kumoss. Dažai partijai – piemēram, "Vienotībai" – iespēja piedalīties Rātsnama vairākuma veidošanā būs pat turpmākās izdzīvošanas jautājums. Līdzdalība Rīgas varā beidzot dotu tai iespēju izmitināt pašvaldības struktūrās aktīvistus, kuri pēc premjerpartijas statusa zaudēšanas jūtas satraukti par viņu iztikas iespēju izaugsmi un varbūt jau raugās pēc jaunām perspektīvām. Nacionāla mēroga partijas rīcībspēju un tās kadru rezervi ir pārāk grūti uzturēt tikai ar valsts budžeta subsīdiju, Saeimas un dažu provinces municipalitāšu pieticīgajiem resursiem. Līdzīgā, bet ne tik akūtā stāvoklī ir Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!" – "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (NA).

Tāpēc labējo partiju jau iepriekš sludinātai "kaujai par Rīgu" šoreiz vajadzētu būt īpaši nežēlīgai. Rātsnama tagadējie saimnieki kopš 2009. gada ir pietiekami veiksmīgi nocietinājušies savās pozīcijās. Lai tiešām cerētu viņus no tām izdzīt, konkurentiem nāktos ieguldīt ievērojamus resursus – finanses un personības – prasmīgā kampaņā. Tomēr patlaban neizskatās, ka Nila Ušakova un Andra Amerika "tandēmam" atrastos tiešām spēcīgi pretinieki. Drīzāk viņu tradicionālie oponenti – Nacionālā apvienība un "Vienotība" – vairs pat īsti nezina, ko darīt savā labā, jau samierinoties ar abu iepriekšējo Rīgas domes (RD) vēlēšanu kampaņu rezultātu atkārtošanos. Abām labējām partijām nav pārliecinošu līderu un patiesas apņēmības "lauzt spēles gaitu". Ir tikai tukša bravūra. Tāpēc rodas pārliecība, ka pēc diviem RD sasaukumiem, kad tajā darbojās "tikai" četras frakcijas, atkal tiks dota iespēja iespraukties Rātsnamā agrākiem neveiksminiekiem vai jaunveidojumiem.

Kaut arī NA un "Vienotības" kampaņā dārdēs pretušakoviska un pretkrieviska "hibrīdkara" retorika, atkal vairojot etnisko spriedzi pilsētā un valstī, "kauja par Rīgu" nākamgad īstenosies tieši kā aizrautīga izplūkšanās tīri latvisku sarakstu starpā. Jo vēlēšanu debitanti un iepriekš caurkritušie savas cerības saistīs ar pielabināšanos svārstīgajiem vēlētājiem un ar mandātu atraušanu tagadējai RD opozīcijai.

Ušakova slīcināšana

Jau ilgāku laiku latvju politizētās aprindas spēlē dīvainu teātri, kas it kā tiek vērsts pret Rīgas pilsētas galvu. Pašdarbnieciskā joku luga varētu saukties "Līdakas sodīšana noslīcinot". Viss urrāpatriotiskais sašutums par Nila Ušakova sociāltīklos izsmieto okupācijas seku kompensāciju aprēķināšanu vai citiem viņa grēkiem, ir tīša ūdens liešana uz "Saskaņas" līdera dzirnavām, jau priekšlaikus mobilizējot viņa un partijas atbalstītājus. "Varonīgie" kritizētāji to pilnībā apzinās, bet jūtas pārliecināti, ka viņu pašu mērķauditorija ir pārāk glupa, lai spētu saskatīt teatrālajos uzbrukumos abpusēju izdevīgumu, Ušakova/"Saskaņas" un viņa lamātāju simbiozi.

Pavisam jancīga šķiet latviskās politpublikas klaji paustā vilšanās par to, ka tai nav izdevies iekārdināt galvaspilsētas galvu ļauties piejaucēties: "Būtu tu, Ņil, atmetis jaunības maldus un publiski noliedzis 9. maiju, mēs taču varbūt pieņemtu gluži kā savējo! Kas zina – pat uzaicinātu šovā "Gandrīz ideālas vakariņas"... Ak, tu, nepateicīgais, nelietīgais urla!"

Iespējams, ka tiešām kādam saskaņiešu vēlētājam jau radās šaubas, vai tikai Ušakovs nav Rātsnama latviskā akvārija izolētībā un laulībā samainījies, zaudējis saknes, "olatišel" (V. Nastavševs, "Cerību ezers"). Tagad, pateicoties pilsētas galvas vingrinājumam karikatūras žanrā un, jo īpaši, labējās politikas entuziastu vētrainai reakcijai, elektorātam ir skaidrs: viss kārtībā, viņš joprojām ir mūsējais!

Šādas kaunināšanas galvenais rezultāts: jau tagad var droši prognozēt, ka RD vēlēšanās "Saskaņa" garantēti atkārtos iepriekšējos panākumus (26 mandāti 2009. gadā, 23 – šobrīd*) vai pat uzlabos. Mēģinājumi piedāvāt krievvalodīgo pilsoņu pamatmasai šīs partijas vietā radikālāku, šovinistiskāku alternatīvu (Krievu savienību vai arī kādu hipotētisku – ar valdības partiju svētību apzināti uzkonstruētu – "balsu nosmēlēju") ir bezcerīgi. Latvju labējie tik uzskatāmi demonstrē savu naidu pret Ušakovu, ka konkurenti viņam nav iespējami pat teorētiski.

Vēl vairāk: krieviskam rīdziniekam nav pat vairs izvēles – pat tad, ja viņam nepatīk RD paveiktais vai pilsētas galvas felinofīlija. Nebalsot par Ušakovu/"Saskaņu" vienkārši nozīmētu sabradāt savu pašcieņu. To panāca "hibrīdkara" skurbulis, kas pārņēma valdības koalīcijas/RD opozīcijas politiķus un viņu informatīvos apkalpotājus/kūdītājus.

Šķiet, ka daudzi tiešām tic, ka sankciju "karš" un Krievijas militārā "mērīšanās" ar NATO atņem "Saskaņas" piekritējiem tiesības balsot vēlēšanās un pat vispār būt piederīgiem LR pilsoņu kopumam. Hibrīdlaikos valda tukša etniskā dižmanībā, pilnībā atmetot jebkādu agrāk politkorekto, "integrācijas laikiem" un pirms tiem raksturīgo, piesardzību komunikācijā. Krievvalodīgam, nelatviskajam pilsonim katrā izdevīgā brīdī saka tieši sejā: "Paldies Dievam, tagad tu mums esi "piektā kolonna" vai vispār nekas, mēs ar tevi vairs nemaz nerēķināmies un, ja vajadzēs, noliksim pie vietas..."

Pēc visām nejaucībām, kas jau ir sarunātas, augsta aktivitāte vēlēšanās būtu uzskatāms un sāpīgs līdzeklis, kā "krieviem" piespiest labējos hibrīddižmaņus atskurbt.

Tandēmam jākļūst par trīsriteni?

Galvenā intriga RD vēlēšanās atkal būs abu valdošo partiju iespēja vēlreiz nodrošināt sev vairākumu. Šķiet, ja tas izdevās jau divreiz, kāpēc nepaveiktos tagad? "Saskaņas" partneris – vispirms kā LPP/LC, tagad kā "Gods kalpot Rīgai!" (GKR) – tiešām godprātīgi pildīja savu saistību daļu.

2009. gadā vilcējspēks bija Ainara Šlesera "daudzsološā" harisma, bet pagājušajās vēlēšanās – Ušakova un Andra Amerika tandēma harmonijas radītā sinerģija. Tā publikā radīja galvaspilsētas pašvaldības stabilitātes, pat monumentalitātes sajūtu, kas glaimoja daudziem agrāko daudzpartiju municipālnejaucību nogurdinātajiem latviešvalodīgajiem rīdziniekiem.

Pat ja tagad RD vairākums ir neglābjami zaudējis sākotnējo, Ušakova pirmā termiņa, jauneklīgo atraktivitāti un vitalitāti, tik un tā Rātsnama (ārejās) nesatricināmības un "glances" garantijai vajadzētu joprojām šķist pievilcīgai lielai daļai līdzšinējo GKR atbalstītāju.

Tomēr šoreiz vēlēšanu kampaņa notiks "hibrīdkara" atmosfērā – un pat vienalga, vai spriedze attiecībās ar Krieviju nākamgad augs vai atslābs. Ušakovam/"Saskaņai" šāda gaisotne palīdz saliedēt un monopolizēt atbalstītājus, bet Amerikam/GKR tā varētu arī ļauni atspēlēties. Diezgan nenoturīgs, viegli iespaidojams šķiet šīs partijas vidusmēra latviskais atbalstītājs.

Negribot nevienu aizvainot: varbūt tomēr ir jārēķinās ar hipotētisko iespēju, ka cilvēki, kuri iepriekš balsoja par GKR, tagad masveidā nobīsies? "Ja nu tiešām manu balsojumu piefiksē DP, ierakstot nelojālo pilsoņu sarakstos?" Turklāt viņus centīsies sabiedēt NA, "Vienotības" un vēl citu "latviskās Rīgas atkarotāju" kampaņas. Kāds agrākais atbalstītājs varbūt vienkārši ir vīlies tagadējā – krietni smagnējākā, gurdenākā, skopākā nekā 2009./2010. gadā – Domē un vēlas "svaigas asinis".

Daudziem bailīgajiem par politiski drošu izvēli var kļūt "nosvērtā" Zaļo un zemnieku savienību (kas šoreiz sola startēt vienotā sarakstā). Turklāt konservatīvās dzīvesziņas aktīvisti, tikumības sargātāji un reliģiskie fundamentālisti, kurus uzskata par GKR "zelta fondu", nav uz mūžu pielaulāti šai partijai – NA te būs sīvs konkurents.

Protams, nevajag iedomāties, ka GKR ir bez zvērinātu atbalstītāju un "piebarotu" klientu tīklojuma. Galu galā, koalīcijas izveidošanas "kritiskajai masai" var būt vajadzīgi tikai šīs partijas pašas spēkiem sarūpēti pieci vai seši mandāti. Tomēr prātus kņudina hipotētiska baža/cerība, ka latviskie vēlētāji aizmūk (bet krieviskie ir tik sajūsmināti par gaidāmu uzvaru, ka daļa jaukajā laikā aizmirst nobalsot), atstājot "Saskaņas" un GKR kopējo sarakstu ar 29- mandātiem.

Tad noteikti atklātos, ka deputātos ir pārāk daudz "amerikāniešu", jo daļu "ušakoviešu" viņu pašu vēlētājs atstājis bešā – sāktos ecēšanās. Droši vien kāds nervozs saskaņiešu municipālpolitiķis jau tagad vēlas, lai GKR startē ar atsevišķu sarakstu, neapdraudot viņa izredzes. Tomēr tas nebūtu ne godīgi pret lojālo partneri, ne izdevīgi pašai "Saskaņai" – ja "amerikāniešiem" tiešām vairs nebūs pietiekama atbalsta līdzšinējos balsotājos, tad daļa vilšas vai nevilšas vainas par to jāuzņemas Ušakovam, nesenajam latvisko svētumu zaimotājam.

Taču šī iespēja ir tiešām ļoti hipotētiska – ziniet, tāds politologu un publicistu "slapjais sapnis". Gribētos taču apmierināt "zinātnisko interesi", vērojot, kā "Saskaņa"/GKR izkultos no šādas krīzes, kādiem līdzekļiem piepirktu trūkstošās balsis.

Pieļauju, ka RD mandātus, kas netiks tandēmam, sadalīs krietni vairāk nekā divi saraksti – varbūt četri, varbūt pat seši. Tad kāds no tiem varētu uzskatīt, ka savu "zelta akciju" var veiksmīgāk atprečot kopā ar Ušakovu un Ameriku – kaut arī kampaņā būtu abus lamājis.

Smukāks neviens nepaliek

Hibrīdspriedze objektīvi kalpo NA interesēm, gluži vai garantējot tai iespēju saglabāt tagadējo RD mandātu skaitu (16) vai pat pieaudzēt. Daļu latvisko vēlētāju noteikti ir radikalizējusi vēlēšanās "patriekt krievus" un savas bezspēcības apziņa, kaut vai redzot/dzirdot Krievijas vēstnieku jūsmojam par Valentīna Pikuļa aleju Bolderājā.

Tomēr diez vai partija spēs panākt vēlēšanās krietni būtiskākus panākumus – ar 20+ mandātiem, ar reālu varas pārņemšanu. Tad kāpēc tērēties pa tukšo? NA spices tāpat ir ērti kā tagadējās valdības koalīcijas kodola sastāvdaļai.

Šī problēma piemīt visām trim lieliem latviskajiem spēkiem: lai gūtu relatīvus panākumus (ne uzvaru) RD vēlēšanās, tām būtu jāuzrāda nacionāla mēroga politiķis, kuru publika tiešām atzītu par atbilstošu pilsētas galvas amatam – rēķinoties, ka, visticamāk, šis cilvēks kopā ar vēl desmitu (vairāk/mazāk) citu partijas biedru iestrēgs opozīcijā. Neviens šādai misijai atbilstošs kandidāts – Saeimas deputāts vai ministrs – nevēlas "atraut pakaļu no beņķa" un apzināti izniekot pusotru gadu no savas dzīves (līdz Saeimas vēlēšanām 2018. gadā, kas varbūt dotu iespēju RD pamest – ja tikai vīlusies partija nebūs atzinusi savu vakardienas zvaigzni par norakstāmu "lūzeri").

Tāpat nešķiet, ka partija spētu un uzdrīkstētos izstrādāt izsvērtāku, saimnieciskāku ideju vai lozungu platformu, kas spētu tai piesaistīt mērenos, "bailīgos" un tiešām bailīgos latvju vēlētājus. Bez tādas NA nekad nespēs ne dominēt Rīgā, ne kļūt par premjerpartiju. Tās frakcija RD ar "smuko Baibiņu" priekšgalā gan mēģināja apliecināties kā "konstruktīvā opozīcija", ļaujoties īsam flirtam ar Ušakovu. Tomēr šādi neizdevušies "kolaborācijas centieni" tikai noēda frakcijas vadītājas Baibas Brokas kādreizējo politisko potenciālu. Izskatās, ka NA patlaban ir nolemta mobilizēt sev vēlētājus ar metodi, ko nejauši atklāja Imants Parādnieks, iekrītot "karā ar kirilicu". Jo trulāka un absurdāka būs pretkrieviskā retorika, jo enerģiskāka būs atbalss hibrīdkara radikalizētajos latviešos.

Paši sev pretinieki

"Vienotība" jau atkārtoti (pirmajā reizē gan kā "Jaunais laiks") ir pazemojoši izgāzusies RD vēlēšanās, gūstot vismazāko mandātu skaitu. Turklāt dižmaņi palaida sev pa priekšu vispirmsPilsoniskās savienības "šķeltniekus", bet pēc tam – premjerpartijā par tūdaliņiem atklāti turēto NA. Kā smejies, tādām neveiksmēm ir vajadzīgs īpašs talants... Protams, arī Edgara Jaunupa vai Sarmītes Ēlertes lielummānija.

Turklāt sakāves tika piedzīvotas partijai pavisam ideālos apstākļos: 2009. gadā Valda Dombrovska valdība nāca kā šķīsts un apņēmīgs valsts glābējs, bet 2013. gadā viņš un "Vienotība" atradās varenības zenītā. Kāpēc gan šoreiz rīdziniekiem pēkšņi vajadzētu noticēt jau iekšēji sagruvušai un par valdības ķildīgo pastarīti kļuvušai partijai? Te nelīdzētu pat briseliski pulētais (ex-)eirokomisāra šarms, un "Vienotība" šoreiz var ietriekties procentu barjerā.

Ja suņubūdā nevaldīs greizsirdība...

Kā iespējamais RD jaunpienācējs patlaban uzreiz prātā nāk Artusa Kaimiņa partija jeb "KPV LV". Tās reitings apliecina, ka protesta elektorāts ir pietiekami plašs un tiek adekvāti uzrunāts. Viss atkarīgs no līdera samierināšanās ar atziņu, ka daudzi ir sastājušies zem šī karoga ne tāpēc, lai būtu tuvāk savam elkam, bet gan pašu straujākas politiskās izaugsmes vārdā. Ja tikai Kaimiņš spēs "norīt krupi" un nebaidīsies izlaist no rokām visus varas grožus, partijai tiešām var izdoties gūt pārstāvniecību RD un radīt sev pamatu cīņai par iekļūšanu 13. Saeimā.

Gribat iet Belēviča pēdās? Dārgi neprasīsim!

ZZS, tagadējam Latvijas politikas hegemonam, vienmēr neveicas galvaspilsētas vēlēšanās. (Pēdējo reizi, vēl pirms tās izveides, divi Zaļās pārstāvji un viens zemsaviešu kandidāts RD tika ievēlēti 2001. gadā.) Tomēr Latvijas Zemnieku savienībai, kas dziļi sakņojās novadu pašvaldībās, šī nav izdzīvošanas, tikai reputācijas problēma. Tagad partiju savienība ir pārāk dziļi iestigusi valdības darbā, lai zemsavieši nopietni koncentrētos RD kampaņai.

Šķiet, ka dīvainais politveidojums, kas dēvējas par Latvijas Zaļo partiju, īpaši nesatraucas par iepriekšējo neveiksmi (plātīgā Gunta Belēviča vadītais saraksts 2013. gadā savāca 3,99 procentus balsu). Tas varbūt jau šobrīd atkal meklē vēl kādu jaunbagātnieku, kuram "iepārdot" iespēju pazīmēties kā kandidātam uz pilsētas galvas amatu. LZP gan ir vairāk nekā nopietns saraksta līderis, kura nosaukšana izraisītu nervozitāti NA un histēriju "Vienotībā". Tomēr diez vai Viesturs Silenieks vēlas un spēj uzņemties publiskās politikas slodzi.

Visa Dieva radībiņa

Tā dēvētai liberāļu partijai "Latvijas attīstībai" dalība RD vēlēšanās ir spiesta lieta. Cik ilgi tā var cerēties un tielēties, lieki pārbaudot savu auklētāju pacietību? Nepiedaloties šajās vēlēšanās, tiek nokautas cerības uz Saeimu. Turklāt tieši Rīgā atrodams šīs partijas hipsterīgi hipotētiskais atbalstītājs.

Pieļauju, ka savi plāni, kā atkal ievēlēties, ir arī no "Saskaņas" padzītajam Vadimam Jerošenko. Ne visiem rīdziniekiem viņu pilsēta ir tikai vieta, kur ir koncentrēta politiskā vara un ES naudas sadale, kultūra, izglītība, šopings un citas elegantas izpriecas. Kādam ir jāuzrunā arī elektorāts, no kura snobiski novēršas gan tagadējā RD vara, gan opozīcija – rīdzinieki, kurus satrauc Rīgas tranzīta, rūpniecības un vispār biznesa nākotne. Vai nu gluži ir tā, ka visi ostā, uz dzelzceļa vai ražotnēs strādājošie/pelnošie pilnīgi ietilpst "Saskaņas" elektorātā?

Reģionu alianse/apvienība rīdziniekiem un jo īpaši Rīgas municipālpolitikai saistās ar bagātajiem "guļamnovadiem", kuru iedzīvotāji lielpilsētā sapelna naudu to budžetiem. Tomēr varbūt kādam censonim pat šī iespēja šķitīs pietiekami ērta partejiskā franšīze.

Ikviena jau pieteikta vai vēl nezināma RD deputāta kandidāta godkāri šobrīd gluži vai pamatoti baro cerība.

* 2013. gadā 58,54 procenti vēlēšanu dalībnieku galvaspilsētā nobalsoja par "Saskaņas centra" un "Gods kalpot Rīgai!" apvienoto sarakstu, tam pašvaldībā nodrošinot 39 deputātu vietas. Tika izveidotas divas frakcijas – attiecīgi ar 24 un 15 deputātiem. Vadims Jerošenko pameta SC frakciju un ir neatkarīgs deputāts. P.S. Vēlētāju aktivitāte Rīgā bija 55,55%.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!