Pat reizēm neapvaldīti greizsirdīgā Solvita Āboltiņa droši vien atdzesēs sākotnējās emocijas. Kāpēc koalīcijas partneriem vajadzētu strēbt karstu un tautas acīs pārvērst Ināru Mūrnieci par svēto lielmocekli? Viņas nemīlētājiem vienkārši jāapbruņojas ar pacietību: kas zina, varbūt "varone", nesodāmības apziņas mudināta, ātri vien pati sev čakli izraks bedri - vienpersoniski vai kopā ar partiju. Pagaidām Āboltiņas klusam gandarījumam pietiks to, ka citu ES valstu amatpersonas un diplomāti turpmāk būs daudz piesardzīgāki attieksmē pret kareivīgo Latvijas parlamenta vadītāju. Starptautiskā reakcija uz viņas teikto diez vai būs skaļa, toties sāpīga - mazāk Mūrniecei pašai, vairāk valsts diplomātijai.
Latvju politikas "baltā dāma" Saeimas tribīnē centās konkurēt bravūrā ar Lietuvas prezidenti, un, šķiet, pati tīšām provocēja "Vienotību" ar zaļzemniekiem mesties atbalstīt Reģionu apvienības iedomu panākt viņas demisiju. Pilnīgi iespējams, ka Mūrniece (kā to jau lika manīt "Vienotības" līdere, sakot, ka Saeimas priekšsēdei nav dota iespēja izrunāties pašas politiskā spēka reģionālajās nodaļās), nokļuvusi valsts otrās personas amata "akvārijā", jūtas nošķirta no valsts varas realizācijas - neesot īsti piederīga Nacionālās apvienības līderu "iekšējam lokam", kuri taisa "lielo politiku", un pietiekami godāta partijā. Ar troksni zaudējot prestižo amatu, "ciešot par tautu", viņai varētu kļūt par radikālnacionālisma superzvaigzni un beidzot aizēnot kādreizējo "Latvijas Avīzes" kolēģi Raivi Dzintaru.
Runā bija apkopota praktiski pilns latviskā "klusējošā vairākuma" šābrīža izjūtu, dusmu, baiļu un fobiju komplekts. Muļķa Rietumi, kuriem gudrie baltieši ir atvēruši acis - ieraudzīt Krievijas patieso dabu - un, Die's dos, tagad palīdzēs arī Eiropai koriģēt izpratni par migrācijas procesiem. Nepietiekami patriotiskas valsts drošības iestādes un nepietiekami latviskas lielpilsētas, kurās jauniešiem, nerunājot krieviski, ir jāpaliek bez darba un jāemigrē. Politiķi, kuri neieklausās tautā, nerūpējas par banku higiēnu un enerģētisko drošību, gatavojas pirkt krievu lidmašīnas un vispār ir pakļauti nezināmas izcelsmes naudas ietekmei.
Protams, Mūrnieces īpaši uzsvērtā nepieciešamība pāriet uz izglītību tikai valsts valodā nav populāra plašās masās, kurus "skolu segregācija" drīzāk pat apmierina. Toties tā apliecina dūšu vajadzīgā brīdī radīt un eskalēt etnisku spriedzi, atkal draudot pieķerties klāt nelatviešu "svētajai govij" - krievu skolām. Un tieši te, mīļais lasītāj, sāk traki ost pēc petrolejas... Vai tiešām Latvijai patlaban vajadzētu no jauna mesties divvalodības referenduma vājprātā?
Citu valsts varas īstenotāju sašutums par to, ka parlamenta vadītāja izmanto valsts svētkus sevis un NA pašreklāmai, ir cilvēciski saprotams un vairāk nekā pamatots. Vismaz trīs ceturtdaļas no Saeimas deputātiem, tāpat arī vairāki ministri un droši vien pats valsts galva labprāt gribētu norunāt šādu vai vēl bravūrīgāku tekstu, lai greznotos ar publikas atzinību par savu drosmi. Taču vairums no tiem nedrīkst/neuzdrošinās savā publiskajā retorikā uzvesties kā bezkompleksu zilonis pavisam šaurā trauku veikalā. Turklāt daudziem vajadzēs pašiem tagad "saslaucīt" Mūrnieces oratoriskā vingrinājuma radītās "lauskas": taisnoties ārzemju diplomātiem, ārvalstu kolēģiem, Briselei vai potenciāliem investoriem, ka "tā tas nebija domāts". (Nerunāsim nemaz par nelaimīgajiem Ārlietu, Aizsardzības, Ekonomikas vai Satiksmes ministrijas darbiniekiem, kuriem - atšķirībā no Āboltiņas vai citiem politiķiem - nav espēju izrādīt savas patiesās emocijas.)
Latvju reālpolitiķiem nāksies atkal un atkal klāstīt nepopulāro, "gļēvo", bet valsts reputācijai (un drošībai!) nepieciešamo pozīciju - turklāt nopietni riskējot ar savu vēlētāju simpātijām. Nē, ziniet, mēs tomēr nebūsim pavisam nekritiski Ukrainas valdības "advokāti" Eiropas Savienībā un, protams, nebūt neiedrošināsim to atkarot Donbasu. Nē, mēs nesabotēsim ES kopējos risinājumus patvērumu meklētāju izvietošanā un nerīkosim referendumus pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. Nē, mēs nesekosim hiperpatriotisku amerikāņu avantūristu pamācībām, kā mums pielietot lopu vagonus, un, protams, neizraisīsim jaunu etnisko attiecību krīzi paši savā valstī - lai pēc tam lūgtu NATO sabiedrotajiem vēl vairāk palielināt to militāro klātbūtni Latvijā, utt.
Tik nepateicīgs darbs nevairos valsts varas kolēģos siltas jūtas pret Saeimas priekšsēdētāju. Taču tie, kuri gribēs viņai atspēlēties, droši vien pieturēsies pie gudrības "atriebība ir ēdiens, ko vajag servēt aukstu".