Kaislības ap Aleksandra Grīna romāna iespējamo filmēšanu, kam Latvijas kinopasaule aizrautīgi nodevās pērnā gada beigās, lieku reizi apliecina (vismaz man), cik daudz taisnības ir krievu parunā, ka vispirms nenovērtējam, bet pēc tam apraudam. Kad autora mantiniece uzlika ekranizācijai veto, sākotnējo atvieglojumu manī ātri nomainīja rūgtums.
Nācās apjēgt, ka "Dvēseļu puteņa" kinoversija latvju baltā ekrāna cunftei varbūt bija vienīgā reālā iespēja atgādināt ne tikai par Latvijas, bet arī Baltijas un pat Austrumeiropas vēsturisko skatījumu uz Pirmo pasaules karu (PPK, 1914-1918). Tādējādi pasakot kaut ko mums un citiem - varbūt pat visai pasaulei! - būtisku par grandiozo vēsturisko kataklizmu. (Protams, PPK atspoguļosies Dāvja Sīmaņa topošajā filmā "Pelnu sanatorija", taču diez vai tā, iecerēta, cik sapratu, kā metafora par humānisma sabrukumu ar ķeizara armijas okupēto Kurzemi fonā - piedāvās augstāk piesaukto "austrumpuses skatījumu uz Lielo karu".)
PPK šogad un vēl četrus tuvākos gadus būs globāls "gadsimta jubilārs", ļoti nopietnas intelektuālas un vispārcilvēciskas intereses, jaunatklāsmes, vērtēšanas un pārvērtēšanas objekts. Par to liecina kaut vai šī agrāk gluži vai pilnīgi piemirstā kara "ekspluatācija" populāros britu teleseriālos ("Downton Abbey", "The Village", "Parade's End"). PPK kardināli transformēja Eiropu un visu pasauli, uz veco ideālu un ilūziju drupām radot daudz ko šodienas cilvēcei pašsaprotamu - gan labo, gan ļauno.
Turklāt šī ir kontinenta kopējās vēstures lappuse, saistībā ar kuru "Eiropa mūs nesaprot" - un arī mēs, austrumpuse, nesaprotam Rietumeiropu. Tiklab "uzvarējušai" Francijai vai Lielbritānijai, tāpat kā toreiz sakautajai Vācijai vai Austrijai šī civilizācijas katastrofa saistās galvenokārt ar miljoniem kritušo un "zudušo paaudzi", kas gadiem dzīvoja dubļainos ierakumos, pakļauta gangrēnas, tīfa un kaujas gāzu draudiem - lai dotos mirt dažos bezjēdzīgi asiņainos uzbrukumos un pretuzbrukumos, bet izdzīvojot justos lieki pēckara dzīvē.
Nobendēto un aizlauzto jaunekļu paaudze palika iemūžināta tai piederīgā Ēriha Marijas Remarka sarakstītajā (un, starp citu, tieši Grīna latviski tulkotajā) romānā "Rietumu frontē bez pārmaiņām", kas pelnīti kļuva par kanonu Rietumu skatījumam uz PPK. It īpaši pēc tam, kad izrādījās, ka kara upuriem, nāciju ciešanām un gūtai uzvarai tiešām nav dziļākas jēgas - tā galvenais (un loģiskais!) rezultāts bija Otrais pasaules karš ar gāzes kamerām un atombumbām.
Protams, muļķīgi pārmest rietumeiropiešiem, kāpēc viņi savās sāpēs nespēja novērtēt to, ka PPK izraisītais impēriju - Vācijas, Austroungārijas un Krievijas (arī Turcijas) - sabrukums ļāva iegūt vai atjaunot valstiskumu vairākām nācijām. Karš radīja Poliju, Čehoslovākiju, Somiju, Baltijas valstis. To tapšanā savu ieguldījumu deva Verdenas, Ipras vai Gallipoli kaujās kritušie francūži, briti, beļģi, āfrikāņi, austrālieši, jaunzēlandieši, kanādieši, amerikāņi... Tikai, atšķirībā no viņiem, PPK austrumeiropiešu uzvarētājiem tika dāvāta īstā uzvaras sajūta - brīvības cīņas upuri nebija/nešķita velti.
Rietumu kino tradīcijās "Lielais karš" saistās ar nepārvaramu depresiju - ierakumu dzīves nolemtību un statiskumu, nāves masveidības bezjēdzību, artilērijas un dzeloņdrāts veidotās karalauka ainavas nomācošo vienmuļību. Tāpēc OPK, būdams briesmīgāks nekā priekštecis, ir apveltīts ar nesalīdzināmi lielāku "vizuālo pievilcību", pat "estētiku", dinamismu (un komercpotenciālu). Iespējams, Austrumeiropai un tās kinoļaudīm PPK simtgade dod iespēju raisīt rietumniekos kultūršoku, demonstrējot viņiem (un sev pašiem), ka mums šis posta un nāves koncentrāts spēj(a) būt jēgpilns nacionāls mīts, romantikas un sentimenta apvīts - un vizuāli magnētisks.
Protams, bažām par "Dvēseles puteņa" ekranizācijas iespējamo rezultātu ir pavisam reāla augsne, ko Latvijas kino ļaudīs un vienkārši sinefilos (tiem atļaujos pieskaitīt sevi) radīja filmai nepieciešamo finanšu sagādāšanas politizācija. Pat tad, ja šīs bažas tika izteiktas ļoti sakāpinātās metaforās un kvēlojošā naidā - kā kinorežisora Uģa Oltes rakstā "Rīgas Laikā"/"Delfos". (Viņa argumenti kopumā raksturo arī manu sākotnējo nepatiku, gan ne tik totālu.) Pārāk liels bija risks ieraudzīt vēl vienu urrāpatriotisku lubu bildīti, kas nospēlēta latviešu teatrālisma "labākajās tradīcijās" ar pārliecību, ka tauta to skatīsies "stāvot miera stājā", pildot savu patriotisko pienākumu.
Vēl jau iespējams arī mazāks ļaunums - nedzīva, putekļaini muzejiska laikmeta rekonstrukcija jeb ar digitālām tehnoloģijām veidotas "dzīvās bildes", kādas var vērot "History" vai "Discovery" populārvēstures raidījumos. (Igauņu brīvības cīņām veltītā filma "Vārdi marmorā" daļā kaimiņvalsts intelektuāļu neslēptu un argumentētu vilšanos radīja tieši ilustratīvisma un shematisma dēļ.)
Pārāk maz bija cerību, ka Grīna romāna ekranizētājiem - it īpaši iegūstot sev dogmatiskus politiskos "krusttēvus" - tiešām izdotos radīt mums, XXI gadsimta cilvēkiem, saistošu, aktuālu un vērtīgu vēstījumu par PPK, strēlniekiem, brīvības cīņām un pašu "Dvēseļu puteni". Dzidru maģisko spoguli, kurā pagātnes tēlos mēs atpazītu sevi. Turklāt, būsim godīgi, arī pats literārais pirmavots nav latvju rakstniecības virsotne, tā leģendu lielā mērā radīja padomju laika "aizliegtā augļa saldums". Tomēr tagad man šķiet, ka pozīcija "šedevru vai neko" atstāj mūs jaņos. Vispirms ar kaut ko vajadzētu sākt, kaut vai piedzīvojot izgāšanos, ko kauns atzīt (grozies, kā gribi - svēta tēma!). Lai ir, no kā atsperties un iet tālāk. Lai būtu, ko pārvērtēt, kritizēt, gānīt un kam piedāvāt alternatīvu redzējumu. Lai vismaz streļķu kinoveidolu pārstāvētu vēl kas cits bez "Latviešu strēlnieka stāsta" (1958) un "Sūtņu sazvērestības" (1965).
Latvijas kino jau ir nobriedinājis savu varēšanu atspoguļot mūsdienas, palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt savu ikdienu ar kameras "atsvešināto skatienu", likt domāt, aizdomāties, nožēlot vai sašust. Manuprāt, Gata Šmita "Seržanta Lapiņa atgriešanās" (2010) vai Jura Poškus "Kolka Cool" (2011) kā dzīvesgudri stāsti ir paliekoši vēstures pieminekļi mūsu šodienai, liecības par "laikmetu pēc treknajiem gadiem". Tu, lasītāj, droši vien nosauksi savas favorītes, kas apliecina šodienas latvju kino dzīvīgumu un izaugsmi.
Ceru, drīz tām pievienosies Jura Kursieša patiesa dzīvesstāsta ekranizējums "Modris", Aika Karapetjana trilleris "MOŽ", Māra Martinsona mūsdienīgota un lokalizēta Šekspīra traģēdijas versija "Romeo n' Джульетта" (tai būs lemts uzkult jaunu politisku skandālu, jo filma apzināti konfliktē ar "latviešu kinorealitātes" kanonu - sterilo monoetniskumu) un, Dievs dod, citas filmas, kurās mēs atpazīsim un pārvērtēsim savu laikmetu.
Par to varam būt kaut cik droši. Taču diemžēl Latvija buksē centienos ar kino palīdzību formulēt un veidot savu vēsturisko atmiņu - jo īpaši par valsts pirmsākumiem un paaudzi, kas to radīja (tādējādi uzvarot PKK). Pūliņos radīt vismaz kaut kādas filmiskas attiecības ar pagātni, mēs, manuprāt, joprojām nespējam tikt tālāk par "kucēnu slīcināšanas" fāzi. Varbūt šajā ziņā jācer uz filmu studiju "Rija"?