Dainis Lemešonoks: Nepilsoņu eksistences jēga  (901)

Augstākā Padome, radot bez pilsonības palikušus Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus (ar 1991. gada 15. oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem"), vēl drīkstēja atļauties milzīgu greznību, ko varam tikai apskaust: atlikt uz vēlāku laiku pašas radītās problēmas risinājumu. Diez vai likumdevēji (kaut tajā rudenī AP deputātiem dūša bija kā miets) apzināti radīja nepilsonību kā pastāvīgu institūciju un latviskās Latvijas garantu. Cik atceros, visticamāk, AP paļāvās, ka vēlāk risinājums atradīsies vai problēma "uzsūksies". Piemēram, paši nepilsoņi parūpēsies izzust no Latvijas sabiedrības. Kā redzam, cilvēki ar lillā pasēm šajās divās desmitgadēs lietas labā neko īsti nepaveica - viņi nav ne emigrējuši, ne pieņēmuši Krievijas pilsonību, ne arī masveidā naturalizējušies. Piedodiet, bet "alijēni" nav pat centušies izmirt, uz ko klusiņām tika cerēts.

Joprojām mūsu vidū/blakus mums ir trīssimt tūkstoši cilvēku ar pārāk ieilgušu pagaidu juridisko statusu. Laika gaitā mēs, pilsoņu kopums, esam no viņu vidus izknābājuši - gluži kā graudus no pelavām - valstij (vai tās politiskajai elitei) vajadzīgos "lietaskokus". Eiropejiska paskata un manieru ierēdņus, advokātus, firmu klerkus vai mācībspēkus, staltus virsniekus un skarbus policistus, veiksmīgus sportistus un, protams, banķierus, abus kādreizējos pareksokrātus ieskaitot. Pāri palikušais valstij un sabiedrībai šķiet vien cilvēciska šlaka - inerta, bezveidīga un nevērtīga masa. Vienlaikus, kā pašpārliecināti domājam, arī pavisam nekaitīga, jo nav pielaista pie urnām.

Latvju labējai politikai un sabiedrības latviskajai daļai tā šķiet komfortabla un tāpēc iekonservējama situācija. Tāpēc patlaban "īstiem Latvijas patriotiem" labais tonis prasa neredzēt ne problēmu, ne pašus nepilsoņus. Turklāt līdz šim šķita, ka arī pašas "lillā pases" ir atradušas komfortu savā statusā. Manuprāt, nepilsonība pirmām kārtām ir pašiem nepilsoņiem risināma problēma, tāpēc viņu agrāk skaļās vaimanas man šķita falšas. Taču tās nomainīja apzināta "iekapsulēšanās" savā statusā, bet tieši tā ir sociāli bīstama, ne cīņa par pilsoņtiesībām. Tāpēc valstij, kas problēmu ir radījusi, pašai steigšus jārod risinājums.

Patlaban nepilsoņi mums atklājas kā apjomīgs politisks objekts, kas, prasmīgi vadīts, var kļūt par politisko subjektu, organizējoties, piemēram, pret skolu reformu vērstajiem protestiem līdzīgu svārstību sarīkošanai Latvijas sabiedrībā. Liela cilvēku masa var ķert kaifu, ieriebjot valstij, kas tos padarīja par zemākas kategorijas iedzīvotājiem, un šajā procesā gūstot kaut ko vēl bez gandarījuma. Viņi nevar neko zaudēt - nepilsoņa statusu valsts neatņems.

Viens no Latvijas nācijas latviskās daļas, "valsts varas kontrolpaketes turētājas" (tā 90. gadu sākumā mūs, titultautu, definēja tautfrontietis/"ceļinieks" Andrejs Panteļējevs), baigākajiem lietuvēniem ir "nulles variants", vienlaidus automātiska naturalizācija. Taču jo ilgāk valsts vara knosās, jo tās risks kļūst arvien lielāks. Nepilsoņi ir Latvijas demokrātijas pagaidu problēma, kas savā trešajā gadu desmitā jau rādās pārāk nepieklājīgi ieilgusi. Laiks pastrādāja Tatjanas Ždanokas, Vladimira Lindermana un Elizabetes Krivcovas labā. Lai atgādinātu Eiropas Padomei un citām starptautiskām organizācijām, ka šī Latvijas ķēpa ne tikai nav atrisināta, bet pat iecementējas, var pietikt ar pāris pavisam vienkāršām masveida publiskām aktivitātēm, kuras acīmredzami gatavojas organizēt topošais nepilsoņu kongress.

Šķiet, jebkuram būs skaidrs, ka ES un NATO dalībvalsts Latvijas politiķi un diplomāti nevar publiski atzīt: "Ziniet, nācijas vairākumu pilnībā apmierina šāds "status quo" - bet, ja jūs, cimperlīgie rietumnieki, mums neticiet, sarīkosim referendumu un pierādīsim to ar skaitļiem! Tāpēc mēs nepilsonības institūciju saglabāsim mūžīgi mūžos - vai vismaz līdz pēdējam dzīvajam violetās pases turētajam!" Tiklab tautas balsojums pret/par "nulles variantu", kā organizēti nepilsoņu atgādinājumi par sevi var izraisīt politisku ķēdes reakciju, kuras rezultāts ir starptautisks spiediens, lai Latvija ātri (un sev sāpīgi) atšķetinātu šo samezglojumu. Lillā pasu turētāju politaktivitātēm būs pateicīgs fons - Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. gadā, Latvija kā Eiropas Savienības prezidējošā valsts 2015. gadā.

Protams, ja sākas starptautisks spiediens, valsts var izvairīties no automātiskas violeto pasu apmaiņas pret sarkanajām, ņemot vērā agrākās rekomendācijas un "apgreidojot" nepilsonību līdz Igaunijas līmenim ("undetermined citizenship"). Tas nozīmētu pašvaldību vēlētāju loka paplašināšanu un, protams, sapņa gaišanu par latvisko Rīgu. (Esmu pārliecināts, ka nākamā gada jūnijā šie tas gaisīs arī bez "undetermined citizenship". Par to parūpējās paši sapņotāji, augstprātīgā bezjēgā piedāvājot rīdziniekiem kā iespējamu pilsētas galvu Sarmīti Ēlerti - herhūtisku plintnieci ar hroniskā neiecietībā sakniebtām lūpām, kura šķiet gatava šķīstīt nepietiekami ziemeļeiropeisko pilsētu "ar uguni un zobenu".)

Mums, Latvijas tautai un tās priekšstāvjiem, vajadzētu tikt skaidrībā, kāda patlaban ir nepilsoņu un nepilsonības institūcijas eksistences jēga. Kāpēc mums ir/nav vajadzīga divās desmitgadēs pašas valsts un sabiedrības (tai skaitā arī manis) izveidota cilvēku masa, ko uzskatām par sev svešu, naidīgu un bīstamu? Šerpāk izsakoties - par iekšējo ienaidnieku. Vai tiešām esam šos gadus "izlolojuši" nepilsoņu kopienu pašnāvnieciskā apmātībā, lai viņi vienā brīdī uzveiktu mūs kā nāciju, pazemotu Latviju? Tas, ka jau teicu, organizētiem nepilsoņiem varētu būt vienkārši paveicams.

Vai arī mums viņi šķiet vajadzīgi kā vienmēr parocīgs pretinieks, ko uzveikt? Piemēram, lai vajadzības gadījumā ciešāk saliedētu latvjus ap valsts varu. Skan jau braši, bet viena lieta ir lielu muti brūķēt, bet otra - sasmērēt rokas. Protams, verbālas varonības Latvijas iekšējā politiskā telpā netrūkst. Nacionālā apvienība publiski demonstrēja gatavību ne tikai saglabāt, bet pat palielināt nepilsoņu skaitu, atņemot sarkanās pases tiem, kurus valdība atzītu par nelojāliem valstij. Iepriekšējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, dažu acīs arī "varonīgs cīnītājs pret žīdu alkatību", pavasarī rīkotā "starptautiskā konferencē" uzstājīgi piedāvāja restaurēt pirmskara praksi - atņemt pilsonību vienkārši ar Ministru kabineta rīkojumu, un visi "tiesiskuma" apoloģēti rāmi klausījās koalīcijās partnera aušībā. Galu galā, arī vaimanas, ka tiek izbeigta padomju pasportizācijas prakse norādīt pases turētāja tautību, sakņojas cerībā, ka reiz taču radīsies izdevība sazortēt Latvijas tautu dažādās kategorijās. Taču pat visbrašākās runas aprausies brīdī, kad Brisele vai Vašingtona sarauks uzacis. Vai kad kādam Nacionālo apvienību balstošam uzņēmējam radīsies problēmas ar Krievijas vīzu.

Protams, uz jautājumu, kāpēc vajadzīgi nepilsoņi, ir arī banālāka - un tieši tāpēc nācijas pašapziņai kantes rīvējoša - atbilde. Viņi ir vajadzīgi vienkārši tāpat. Lai mums būtu maldīga pārākuma sajūta, ka kāds tomēr ir zemāks par mums. Arī modīga naktskluba (gluži kā padomju laiku kokteiļbāra "Malvīne") apmeklētājiem glaimo apziņa, ka viņi ir tikuši iekšā, bet citi nīkst rindā uz ielas, lai iespējams, tā arī "neizietu feiskontroli" un paliktu neielaisti. Mums tādējādi stiprinās nacionālais "ego". Tomēr nācijai vajadzētu apzināties: turpinot pūliņus valstiskajos pamatos iecementēt pagaidu risinājumus, mēs paši jūtamies, darbojamies un eksistējam kā pagaidu valsts. Lasītāj, neprasi man atbildēt, kas būtu jādara - jo es to ceru sadzirdēt no Tevis.