Nākamā Saeima var būt izteikti šļurīgāka nekā tagadējā vai iepriekšējā, bet "Vienotība", zaļzemnieki un Nacionālā apvienība sevi mierina ar domu, ka novembrī tās tik un tā būs lielākās un rīcībspējīgākās frakcijas, kas liks valdības pamatus. Nevienam no trijiem "pīlāriem" nešķiet, ka jaunveidojumi spēj apdraud tā pastāvēšanu, tāpēc arī ir šāda samierināšanās. Ak, lai jau kādam pārmēru centīgam jaunulim tiek prieciņš – ar lieliem tēriņiem gūt dažus mandātus un tad iet luncināties pie lielajiem puikām: ņemiet, lūdzami, koalīcijā!
Šādos apstākļos "otra elpas" iespēja tiek dāvāta pat Reformu partijai, kas nesen vēl tika vērtēta kā (turklāt pati sirdsšķīstā lielmanībā darīja visu, lai šis priekšstats nostiprinātos) nolemta kļūt par barību citiem spēkiem. Politveidojumam ar 14 Saeimas deputātu mandātiem, trijiem ministru amatiem un pat necilu pārstāvniecību pašvaldībās ir krietni vien labākas 12. Saeimas priekšvēlēšanu pozīcijas nekā grupējumiem, kas tikai tagad domā par to, kā aizpildīt kandidātu sarakstus un 4000 zīmju programmu. (Manuprāt, sabiedrībai kopumā arī ir labāk, ja Saeimā būs vairāk cilvēku, kas tur jau "apsildījuši degunu".) Protams, ja vien pašai RP pietiktu gudrības "restarta" iespējas izmantot un radīt racionālu piedāvājumu vēlētājiem un/vai iespējamiem "politisko laulību" partneriem, nevis gurdi sapņot par "maipuķīšu revolūcijas" ideālu pēkšņu atdzimšanu plašās tautas masās.
Patlaban partijas publisko seju veido MK locekļu triumvirāts – ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Viņi sev ir radījuši pietiekami kompetentu un, kas nav mazsvarīgi, emocijās ieturētu amatpersonu reputāciju, tāpēc acīredzami vienam no tiem nāksies kļūt par RP līderi (min Dombrovski). Savukārt odiozu slavu guvušie Edmunds Sprūdžs un Roberts Ķīlis jau būs paguvuši izbalot no sabiedrības operatīvās atmiņas. Nežēlīgā veidā partijai par labu nāk pat tas, ka – līdzjūtību raisošu cēloņu dēļ – RP radītājs Valdis Zatlers atteicās no tās vadīšanas un aktīvas klātbūtnes uz politiskās skatuves.
Tāpēc patlaban RP var atļauties krietni kritiskāk raudzīties uz "glābšanas riņķi", ko piedāvā "Vienotība" un kas vēl nesen varēja šķist vienīgais reālais risinājums – cerēt uz vietām tās 12. Saeimas vēlēšanu listēs. Skaidrs, ka pati cerība saglabāties kā Saeimai pārstāvētai partijai un tās vadībai, kaut transformējoties kooperācijā ar kādu jauno projektu, ir kārdinošāka. RP spices ļaudis droši vien apzinās, ka labākajā gadījumā no irstošās partijas vidus tiktu "izknābātas rozīnes" – daži vai pat tikai divi trīs cilvēki, kurus tagadējā premjerpartija atzītu par lietaskokiem. Pārējiem, jo īpaši "pelēkiem kardināliem", diez vai būtu jēga rakstīt iesniegumu par uzņemšanu "Vienotībā", lai rātni iekļautos tās ierindas biedru masā.
Sliktākajā gadījumā var atklāties, ka durvis neveras nevienam, un solījums bijis tikai nelāgs joks RP pašsabrukuma paātrināšanai. Nezudušais naids par to, ka Zatlera komanda izķēzīja fenomenālu "Vienotības" panākumu – tās uzvaru 10. Saeimas vēlēšanās – ir, manuprāt, pavisam taisnīgs, un, kā teicis klasiķis Andrejs Skailis, atriebība ir saldāka par ķīseli. (Savukārt, ja RP cenšas "restartēties" un konkurēt par latviski labējo vēlētāju, tad premjerpartijai būs grūti to nīdēt atklāti, neļogot savas un valdības galvas pozīcijas. Drīzāk būtu jārēķinās ar Aivara Lemberga vēlmi norēķināties par kādreizējiem "oligarhu apkarošanas" solījumiem.)
Taču bez cilvēciskām kaislībām ir tīri objektīvi apstākļi: "Vienotība" – tāpat kā dažas citas Latvijas partijas jau agrāk vai neizbēgami arī nākotnē – ir kļuvusi "pārapdzīvota". Tai ir ierobežoti varas un posteņu resursi, kas nespēj apmierināt tajā – no trijām partijam un to spicēm veidotā un joprojām nehomogēnā veidojumā! – jau patlaban esošo dižbiedru un amatu kārotāju ambīcijas. Partijai labvēlīgākos apstākļos šīs kadru rezerves uzsūktu Rīgas dome vai citas pašvaldības, to iestādes un uzņēmumi. Vai vismaz lielāks kontrolēto ministriju skaits un kautri "uzpūsta" birokrātija. Tagad "ēdāju" ir par daudz, "bļodu" par maz – iekšējā konkurence briest un var pārvērsties iekšējā kanibalizācijā (piemērs tai ir Kristovska "noēšana"). Iespējams, tas, kas citiem politspēkiem būtu necerēta laime, "Vienotībai" ir sūra nepieciešamība: ja tiešām tai paveiksies aizdabūt uz Eiropas Parlamentu četrus cilvēkus un vēl izkārtot eirokomisāra porfeli, tad "pārapdzīvotību" izdosies noturēt līdzšinējos rāmjos... Taču jau drīz, Saeimas sarakstu stādot, nebūs miera no bezdarbībā nīkstošajiem Rīgas domniekiem, kas vēlēsies evakuēties uz parlamentu. Katra "lieka mute", lai cik daudzsološa, tādos apstākļos izraisīs pašu ļaudīs histēriju, turklāt publisku – vai "Vienotībai" to vajag? Tāpēc solījums dot RP cilvekiem vietas sarakstā ir – vienalga, tīši vai netīši – melīgs.
Premjerpartija, kas ne tikai nespēj "aprīt" RP, bet pat īsti nedrīkst no tās "nokosties", ir kārtējais uzskatāms apliecinājums, pie kā noved politstruktūru veidošanas kļūda, kas Latvijā tiek uzskatītas par vispārēju normu – koncentrēties tikai tam, lai sagrābtu un apsaimniekotu daļu no centrālās varas, savu pārstāvniecību pašvaldībās uzskatot par otršķirīgu vai vispār ignorējamu uzdevumu. Papildus tam partijas pašamputējas, savu aparāta apjoma un aktivitāšu ierobežošanu padzenot dziļi jau zem jebkāda racionāli iespējamā minimuma – lai tikai labāk izskatītos KNAB iesniedzamajās atskaitēs. Kādas gan masu partijas vai arī kādas to domnīcas ir iespējamas Latvijā, kāda izvairīšanās no arvien jaunu politprojektu veidošanas – ja pat it kā stabiliem politiskiem veidojumiem "svaigu asiņu" pieplūdums patiesībā ir drauds, nevis nepieciešamība?