Vismaz akciju sadalījuma ziņā valdības pozīcija šķiet apsveicami skaidra: valsts apņemas paturēt sev kontrolpaketi abos sakaru uzņēmumos. Tās partneris – Ziemeļvalstu sakaru kompānija "TeliaSonera" (TS) – joprojām pie tās netiks. Šādu nostāju premjers Māris Kučinskis un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens sabiedrībai apliecināja publiski un pietiekami kategoriski.

Diemžēl mums ir jārēķinās, ka latvju izpildvaras politiskās drosmes rezerves šajā jautājumā līdz ar to var būt izsmeltas. Tāpēc rodas iespaids, ka ministru prātos gluži automātiski nobriest – manuprāt, dziļi maldīgs un, nebaidīšos no lēti melodramatiskiem draudiem, arī viņu turpmākai karjerai postošs – lēmums: no LMT un "Lattelecom" mehāniski veidot vienotu sakaru nozares "superuzņēmumu".

Vai TS tiks "mierinājuma balva"?

Šādu soli valdība varētu spert kaut vai tikai mīļā miera labad. Pēc 8. augusta MK sēdes slēgtās daļas Ašeradens abu uzņēmumu sapludināšanas neizbēgamību medijiem skaidroja, balstoties cilvēcisko un biznesa attiecību loģikā: TS sev vēlas akciju vairākumu vienotā uzņēmumā, bet ziemeļniekiem to atkal strikti atsaka – varbūt valstij vismaz vienā jautājumā būtu partnerim jāpiekāpjas...

LMT un "Lattelecom" "laulību" veicinātāji (šķiet, patlaban galvenokārt Privatizācijas aģentūras konsultanti un to PR cilvēki) jau ir atraduši un laiduši tautā divus veiksmīgi skanošus saukļus sabiedrības un masu mediju apstrādei.

Pirmais: Latvija ir pēdējā valsts Eiropā, kas nav apvienojusi savus mobilo un "drāts" sakaru uzņēmumus. (Precīzs trāpījums mūsu mazvērtības kompleksā – bailēs no provinciāļu un globālās modes "trendiem" neatbilstošu dīvainīšu reputācijas. Tikai neesmu lasījis, piemēram, igauņu "Delfos" ņirgas par "atpalikušajiem" kaimiņiem...)

Otrais: apvienotais uzņēmums radīs "tehnoloģisko teicamnieku", kam radīšoties iespēja dominēt visā Baltijas valstu tirgū. "Spēku konsolidācija" ir spēcīgs sabiedriskās domas fetišs – gan biznesā, gan politikā tas rada pārliecību par obligāti garantētiem panākumiem. Ja kaut kas top lielāks, tātad tas noteikti kļūs tikai spēcīgāks, veiksmīgāks, noturīgāks (piemēram, arī visi trīs koalīcijas partneri reiz veiksmīgi restartējās kā partiju apvienības/savienības).

Tiem, kuri baidās, ka LMT un "Lattelecom" "piespiedu laulības" kaitēs abu uzņēmumu un Latvijas IKT nozares kopējai attīstībai, šķiet, atliek tikai viens. Cerēt uz strauji tuvojošos XIII Saeimas vēlēšanu iespaidu valdības locekļu prātos, turpinot viņus (un partiju elektorātu) bombardēt ar savu argumentāciju.

MK izšķirošā lēmuma, kuru paredzēts pieņemt oktobrī, (ne)pareizība vēlētāju acīs var nopietni ietekmēt ministru un viņu partiju reputāciju. Diez vai kāds politiķis jūtas gatavs izpatikt TS par savas politiskās karjeras cenu. Premjers, spriežot no viņa publiskajiem izteikumiem, noteikti apzinās, kādā "mīnu laukā" ir iekūlies. Viņš šķiet atvērts visiem racionāliem argumentiem.

Taču par viņu daudz kritiskākā situācijā atrodas ekonomikas ministrs, tiešais LMT un "Lattelecom" ne-/apvienošanas jautājumu pārzinātājs. Ašeradena turpmākā politiskā karjera ir pilnīgi atkarīga no šobrīd pavisam trauslās "Vienotības": vai tā spēs saglabāties par XIII Saeimā ievēlamu partija? (Patlaban noteikti neizskatās, ka viņam atrastos cerīga vieta jaunajos politprojektos – tie drīzāk vēlas "Vienotību" piebeigt pilnībā, lai sagrābtu tās kādreizējā elektorāta maksimumu – vai pārējās koalīcijas partijās.)

Savukārt partijas izredzes ir cieši sasaistītas ar tās līdera tikpat trauslo reputāciju. Tāpēc Ašeradena bailēm "uzkāpt uz mīnas" vajadzētu būt vislielākajām. Cita starpā – arī kādreizējo pārjūras saišu dēļ mediju biznesā. Tas neizbēgami padara vicepremjeru par mērķi, kuru "bombardēt" LMT un "Lattelecom" suverenitātes sargātājiem.

Turklāt abi šie politiķi, tāpat arī citi ministri, jau būs tikuši skaidrībā, ka no savas politiskās atbildības viņi vairs nevar norobežoties, piesedzoties ar padotības iestāžu vai to apmaksātu konsultantu sagatavotiem atzinumiem. Tagad tā ir automātiska politiskā pašnāvība. Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas kabinetos piekoptā atbildības nogrūšanas prakse uz dāsni algotu ekspertu pleciem, par ko nesen atgādināja "Diena", ir sevi pilnībā devalvējusi.

Cilvēcisko kaislību faktors

LMT un "Lattelecom" konsolidācija palielina risku atvieglot izmaiņas akcionāru spēku samērā – uzņēmumu savrupība ir papildu garantija, ka valsts paturēs tajos kontrolpaketi.

Par ne-/apvienošanas ekonomiskajiem aspektiem jau, manuprāt, autoritatīvi un kolorīti izteicās Ģirts Greiškalns, patlaban "uzņēmējdarbības vides un ārvalstu investīciju eksperts". Tāpat "salaulātāji" joprojām ignorē visus brīvās konkurences, saimnieciskos un tehnoloģiskos argumentus, kas tika piesaukti pērngada publiskajās diskusijās (šeit ir pārstāstīta liela daļa no tiem, bet pielikumā atrodami toreizējie pašu uzņēmumu piedāvājumi).

Uzņēmumu sapludināšana, "aprīšana" vai kāda cita veida apvienošana vienmēr sajūsmina pārvaldes izdevumu optimizētājus, grāmatvežus un citus biznesa birokrātus (protams, ja vien šajā procesā viņus pašus "neoptimizē"). Arī biržas māklerus, "pīāristus" un gigantomānijas šarma apburtus ekonomikas apskatniekus.

Taču praksē nereti šie procesi var izrādīties bremzējoši, pat postoši patiesai uzņēmumu attīstībai. It īpaši tad, ja racionāli ekonomiski apsvērumi – nabaga akcionāriem pat nenojaušot! – tiek bagātīgi atšķaidīti ar menedžeru vēlmi apmierināt personiskas ambīcijas vai zemapziņas uzkurinātas freidiskas dziņas. Piemēram, ļauties vēlmei "mērīties ar pincīšiem" vai nokārtot kaut kādus, visbiežāk himēriskus, rēķinus. Visi mēs esam tikai cilvēki...

Spocīgais Preses nams un reiz Baltijā lielākās tipogrāfijas tukšais korpuss ne tikai man vienam atgādina, kā beidzās "Ventspils naftas" centieni radīt integrētu preses un poligrāfijas "superuzņēmumu". Menedžeri, kam to uzticēja, izveidoja sev tīkamu (droši vien arī parocīgi izšeptējamu), iznīkt nolemtu "kolhozu".

Pieļauju, ka šī varētu būt tikai eks-"trubas žurnaļugas" un Preses nama 607. kabineta bijušā iemītnieka "freidiskā trauma". Taču "tehnoloģiskā teicamnieka" veidošanas intrigā šāds scenārijs man ik pa brīdim šķiet uzkrītoši reāls.

Vismaz "Citadeles" Nr. 2 nebūs

LMT un "Lattelecom" kontrolpakešu saglabāšana valsts rokās, protams, neizskatās pēc valdošās koalīcijas rūpīgi izvērtēta stratēģiska lēmuma, ko nosaka tās apņēmība telekomunikāciju nozarē aktīvi īstenot nacionālo interešu politiku. Pa kuru laiku šādu skaidru stratēģiju spētu formulēt valdība, kas ir noslogota, varonīgi pārvarot visvisādas – galvenokārt gan pašradītas – problēmas? (Iespējams, Satiksmes ministrijā tam atrastos resursi, taču jautājums nonāca ekonomikas ministra pārziņā.)

Valdības apņēmību nepārdot uzņēmumu kapitāldaļas, šķiet, nosaka galvenokārt taktiski apsvērumi – straujā Saeimas vēlēšanu tuvošanās. Kāpēc koalīcijas partijām vajadzētu radīt vēlētājos aizdomas, ka atkal tiks sarīkots kaut kas līdzīgs valstij piederējušās bankas "Citadele" nopārdošanai "pareizajās rokās"? Labāk tālāk no grēka...

Kredītiestādes privatizēšanas epopeja ir jau piemirsta, tās rezultāts arī vairs nešķiet īpaši traģisks. Tomēr sabiedrības apziņā rūgtas mieles atstāja tieši pats pārdošanas process, kad "Vienotība", piesedzoties ar hibrīdkara retoriku ("amerikāņiem radīsies lielāka interese mūs aizstāvēt, ja šeit būs viņu nauda"), panāca "Citadeles" atdošanu partijas protežētam pircējam – turklāt par tā noteikto cenu. Šis toreizējās premjerpartijas meistarstiķis ir viens no skaidrojumiem tās hroniski niecīgajam reitingam, un mieles ir pavisam viegli uzjundāmas.

Valdības apņēmība, kaut ne pārāk konsekventa, mums garantē, ka šeit joprojām būs – divi atsevišķi vai vienā apvienoti – uzņēmumi, kuros pašu speciālisti attīsta Latvijai jaunas sakaru tehnoloģijas un inovācijas. Ja valsts akcijas (vai to daļu) pārdotu mazākuma partnerim, tad, ļoti ticams, ātri vien visa tālākā pētniecība un attīstība koncentrētos TS tehnoloģiju centrā Stokholmā. LMT un "Lattelecom" (vai nu kā tos turpmāk sauktu) personāls tikai apkalpotu infrastruktūru un iekasētu no klientiem naudu par tiem pakalpojumiem, ko TS uzskatītu par vajadzīgiem Latvijā attīstīt. Pieļauju, šāds liktenis jau piemeklēja igauņus.

Piemēram – lai cik ķēpīgas valdībai nebūtu rūpes par "airBaltic" attīstību, finansēm un skandāliem, tieši nacionālās lidsabiedrības neatkarība padarīja to dzīvotspējīgu un palīdzēja Rīgai izveidoties par Baltijas valstu galveno lidostu. Ļoti ticams, ka sava agrākā akcionāra, skandināvu kompānijas SAS, patronāžā "airBaltic" paliktu galvenokārt tranzītpasažieru piegādātājs Kopenhāgenas lidostai – vai būtu jau iznīcis kā agrākie igauņu un leišu konkurenti.

Tāpat, kaut tas ir nedaudz cits sižets, būtu interesanti pamodelēt, kas notiktu ar "Latvijas valsts mežiem", ja tie, iztopot premjera Eināra Repšes padomniekiem, kļūtu par bezierunu barotni politiski pietuvinātiem, kā neomarksisti mēdz lamāties, "kompradoriem" – eksportētājiem, kuri apkalpoja citu valstu koksnes pārstrādes industriju.

"Nasdaq Riga" šoreiz paliks bešā

Valdības nostāja, ka nekas netiks pārdots, pavisam muļķīgā stāvoklī nostāda Latvijas Privatizācijas aģentūru. Tā, kā jau ierasts, ar devīgu honorāru piesaistot biznesa konsultantus, iesniedza Ministru kabinetam priekšlikumu, kas faktiski paredzēja valsts kapitāldaļas daļēji privatizēt. Protams, ar LPA iecienītā sadarbības partnera – Rīgas biržas – piesaisti.

Ko gan citu patiesībā var sagaidīt no iestādes, kas ieradusi rutinēti realizēt valsts īpašumus? LPA pati noraka iespēju apliecināt, ka spēj kaut ko vairāk par "nopārdošanu". Priekšniecības pozīcija tika skaidri pateikta, bet LPA turpina spītīgi turēties pie iedomas, ka "valstij un TS mēs atstāsim katrai pa 35 procentiem, bet 30 tirgosim biržā". Vai tiešām iestāde pašpārliecināti cer, ka drīz būs kāda cita valdība, kas akceptēs šādu shēmu?

LPA izdarīja lāča pakalpojumu jau tā trauslajai ekonomikas ministra autoritātei – mediji un sabiedrība ieraudzīja, kāda kompetence un sasaiste ar realitāti valda viņam padotā kantorī: tas lepni izrādās ar klaju haltūru. Tas ir ļoti dīvaini, jo LPA priekšlikuma sacerētāju – "KPMG Baltic" – sabiedriskajās attiecībās konsultē diplomētu un praksē rūdītu politologu firma. Viņi varēja klientu pabrīdināt: neappuišojiet tikai LPA vēlmi tirgoties biržā un atcerieties, ka jūsu tekstus atrādīs ministriem...

Kaut kas līdzīgs "disklaimerim"

Tie, kuri nevēlas pieļaut LMT un "Lattelecom" sapludināšanu, pavisam viegli var iekrist ksenofobijas lamatās. "Ļauno zviedru" (kredītiestāžu, pensiju fondu, mežu uzpircēju u. c.) lamāšana mūspusē jau sen ir dziļa tradīcija – tāpēc sabiedriskās domas uzjundītājiem rodas liels kārdinājums demonizēt TS un, protams, ekonomikas ministru kā "zviedru pakalpiņu".

Ašeradena ilgā saistība ar "Bonnier AB", dalība laikraksta "Diena" privatizācijā un tā pārdošanā "pašmāju roilendiem" ir viegli padarāma par Ahileja papēdi. Pat pārāk viegli.

Cenšoties uzkurināt tautā "švedofobiskas" dusmas pret TS ekspansiju, mēs, visdrīzāk, panāktu vien to, ka valdībai – diplomātisku un Latvijas reputācijas glābšanas apsvērumu dēļ nomierinot Ziemeļvalstis – būtu jāpiekāpjas ne tikai LMT un "Lattelecom" apvienošanas iecerē.

TS ir godprātīgs (un pacietīgs) Latvijas biznesa partneris. Nevajag tukši nonievāt tās ieguldījumu mūsu sakaru attīstībā. Ceru, ka valdība sadūšosies, lai ziemeļniekiem pietiekami delikāti, bet cieti izskaidrotu, ka nacionālo interešu vārdā viņu gluži loģiskās vēlmes nav piepildāmas.