Aizrautīgi birst krokodiļasaras par gluži dabisku, pašsaprotamu un pat pilnīgi neizbēgamu lietu. Protams, var piedot politisku naivumu Mārim Bišofam – svešumā ilgi dzīvojušam grafiķim, kuram tīk pasauli redzēt/zīmēt krasos pretmetos un idealizēt latvisko. Taču nedrīkst piedot lētu divkosību tādiem varas kārotājiem, kuri vairojas daloties un paši par to vēl teatrāli sūkstās – lai mīļā publika redz, cik viņi ir sirdssāpīgi par latviešu lietu...
Atbilde ir vienkārša, pat sen jau banāla: vienkārši tāpēc, ka "krievi" jeb nelatvisko pilsoņu pamatmasa ir izslēgta no pašas galvenās cīņas mūsu politikā – par portfeļiem valdībā, par tiesībām veidot un tērēt valsts budžetu. Tieši tā visspēcīgāk uzkurina cilvēciskās ambīcijas un vairo partejisko konkurenci. Viss pārējais – pat Rīgas pūra lāde ar tās liedināto zelta vāku – šķiet tikai iesildīšanās, labāku pozīciju ieņemšana ģenerālkaujai.
Kad/ja šī politiski etniskā barjera kristu, tad "Saskaņai" ātri uzrastos nopietni sāncenši – tiklab impēriski melnsimtnieki, kā samiernieciski "kolaboranti" – un pārdalītu tai tagad lojālo elektorātu. Tad arī pie mūsu "krieviem" viss ātri vien kļūtu tā, "kā pie latviešiem pieņemts".
Nākamās Saeimas vēlēšanas ir krietni tuvāk, nekā mums patlaban šķiet. Veidojas partiju kampaņu stratēģiju un taktisko manevru uzmetumi. Tajos bezkaunīgi ierakstās arī šāds jautājums: kā/vai latvisko partiju savstarpējā konkurencē varētu izmantot "krievu monolītu"?
Jo pērkondimdošāk skan zvēresti "Ar "Saskaņu" kopā – nekad! Nekad!! Dzirdiet – nekad!!!", jo skaidrāk Latvijas politiskā teātra aizkulises atbalso: "Kad? Kad? Kad?"
Kam pakalpos "iekapsulētie"?
Nacionālais (precīzāk – etniskais) konsenss "Vienalga, kādā veidā stiķējam koalīciju, – tikai nelaižam tajā krievus" izslēdz no valsts galvenā politiskā procesa vismaz ceturto daļu balsstiesīgo. Izslēdz un "iekapsulē" šos cilvēkus elektorālā un pilsoniskā geto.
[Kaut kas līdzīgs disklaimerim. Es negribu iestigt diskusijā, vai šāds konsenss ir labs/slikts Latvijai. Tas jau būtu dziļi ideoloģisks strīds – bet ne par to ir mans stāsts. Vēlos tikai ciniski apcerēt latvisko partiju iespējamās rīcības shēmas šādas realitātes apstākļos. Politika ir iespēju māksla – diža, kaut bieži vien amorāla, un daudzšķautņaina.]
Protams, arī paši nelatvieši piespiedbrīvprātīgi iekapsulējas. Norobežojas no savas valsts un Latvijas sabiedrības vairākuma, kas cittautiešos (kā šī nācijas daļa to – nereti pavisam pamatoti – uztver) saredz vien piekto kolonnu, civilokupantus vai, "labākajā gadījumā", izejmateriālu pārlatviskošanai.
Pirms pašvaldību vēlēšanām dažā "solīdā" masu medijā (piemēram, portālā "TVnet" – ar kareivīgiem virsrakstiem "uzlabojot" LETA ziņas, žurnālā "Ir"), šķiet, pirmo reizi no ķēdes norāvās atklāts un svelošs naids pret "nepareizajiem" pilsoņiem kā Nila Ušakova kārtējās uzvaras garantu. Nelatviešu daļai, kas pamanīja politžurnālistikas emociju izvirdumu, radās papildu apliecinājums, cik pašizolēšanās ir pamatota.
Būtu pārāk melodramatiski apgalvot, ka "Saskaņas" elektorāts ienīst Latvijas valsti. Vairums to vienkārši nemīl – izjūtot svētas tiesības izkopt sevī šādas jūtas kā pelnītu atbildi valsts varas (un sabiedrības latviskā vairākuma vārdā runājošo politiķu vai citu viedokļu līderu) attieksmei pret viņiem.
Tāpat būtu pārspīlēti apgalvot, ka šo pilsoņu kopums karsti mīl savu politisko pārstāvniecību – "Saskaņu". Viņu solidaritāti garantē vienīgi apziņa, ka partija ir jau pāris desmitgades (dažādos agregātstāvokļos) iekapsulēta kopā ar šo elektorāta daļu, ko citi politiski spēki vai veidojumi ignorē. Taču jebkuram cilvēkam izvēles trūkums ir, mazākais, apnicīgs.
"Saskaņas" vēlētājs, šķiet, sen vairs netic solījumiem par dalību valdībā. Neņirgājas vien tādēļ, ka tas nozīmētu apņirgt arī sevi. Viņš redz komfortu, ko partijai nodrošina Rīgas pašvaldības resursi vai tirgošanās ar frakcijas atbalstu Saeimā, kad valdības partijas sakašķējas. Redz partejisko patronāžu, sibarītismu un lendroverus.
Taču atbalsts "Saskaņai" ir vienīgais tiešām efektīvais veids, kā nelatvisks "puspilsonis" spēj ieriebt "šai valstij" un sāpīgi atgādināt latviskajam nācijas vairākumam savu nīgro klātbūtni. Tieši/tikai tas sacementē partiju un elektorātu nesagraujamā monolītā.
[Atkāpe virsraksta paskaidrošanai. Kā teica gudrs cilvēks, kurš neatļāva sevi te citēt: iespējams, ka patiesībā patlaban vai pēc gada šo ikdienas ērtībās iegrimušo partiju kādā topošā valdībā varētu iedabūt tikai, dzenot ar bozi un saslēgtu rokudzelžos. Tieši tā, viņaprāt, valsts attīstības vārdā kādam patiesi patriotiskam politiskam spēkam būtu jārīkojas. Arī man gribētos uzzināt: vai Ivara Zariņa žēlabas par Latvijas apcirpto demokrātiju nav/ir krokodila asaras? Kā Andrejam Klementjevam patiktos "nolikt savas vieglās dienas", iemainot krēslu Saeimas prezidijā pret labklājības ministra nastu? Vai Jānis Urbanovičs spētu sadzīvot koalīcijā, džast for fan, ar Edgaru Rinkēviču, bet Nils Ušakovs – nevainot valdību Rīgas finanšu problēmās?]
Prakse no "lielās spēles" – valdības taisīšanas – ik reizi vairāk vai mazāk konsekventi izslēgt 25–30 mandātus tiek uzskatīta par latviskās politikas aksiomu. Taču atcerieties: "Ikviens, kas uzlūko sievieti ar iekāri, jau ir pārkāpis laulību ar viņu savā sirdī." (Mateja 5:28, Bībeles 2012. gada tulkojums) Tagad tik kvēlie etnokrāti no "Vienotības" un zaļzemniekiem agrāk "tīri hipotētiski" pieļāva merkantilu savienību ar saskaņiešiem.
Vai mēs esam svēti pārliecināti, ka nevienam latvju politiķim tik tiešām neskauž Andra Amerika labsajūta galvaspilsētas leknajās ganībās? Gluži vai garantētā Saeimas mandātu ceturtdaļa ir efektīvs "lauznis", ar kā palīdzību risku mīlošs latvisks autsaiders var atvērt sev durvis uz valdību. Mums nav garantiju, ka nevienai latviskai partijai nākamgad tik tiešām neienāks prātā ieslēgt valdības veidošanas spēlē "Saskaņu" un tās elektorātu.
3/4 vienotas saskaņas
Ir partijas, kam pretkrieviskais konsenss ir/šķiet ērts, izdevīgs un tāpēc svēti sargājams. Manuprāt, tās ir Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība*, neseno vēlēšanu veiksminiece – Jaunā konservatīvā partija.
Šobrīd viss it kā liecina, ka XIII Saeimas vēlēšanu kampaņas galvenais vadmotīvs būs "Oligarhu kapusvētki 2.0". Varam sagaidīt, ka bordānieši pumpēs sev reitingu, zaļzemniekus un nacionāļus cītīgi apmētājot ar verbāliem s*diem kā Hūtes un maksātnespējas administratoru pakalpiņus. Viņi paši savukārt tiks lamāti, pieļauju, kā neoboļševistiskie nagu maucēji, kolektivizācijas veicēju mantinieki.
Taču jau tagad ir vairāk nekā ticams, ka nākamā gada oktobrī pēc šāda jandāla vakardienas naidniekiem, vēsi izvērtējot mandātu sadalījumu, pēkšņi var atrasties kopsaucējs: ziniet, mēs izlīgsim latviskas koalīcijas vārdā – nelaidīsim vaņkas pie valdības galda! Pārsteigtā publika, ļoti sacerējusies uz jaunu "galvu ripošanas" šovu, varēs tikai blisināt acis un plātīt rokas: protams, protams...
Savukārt ir partijas vai apvienības, kas tagad droši vien vēl baidās atzīt pat sev, ka tieši valdības "latviskā tīrība" un ierobežotais spēles laukums laupa to izredzes uz kaut ko vairāk par veģetēšanu opozīcijā. Tikai no gaisa pagrābta piemēra pēc – šādā lomā ir/būs Latvijas Reģionu apvienība, zemsaviešu spīvais konkurents novadu vietvarās.
Iespējams, "ķēdes vājākais posms" ir arī līdz šim etniski pūriskā un vēl nupat "Kremļa piekto kolonnu" lamājusī "Vienotība". AA & Co nāksies atzīt, ka nevienam citam viņu politiskā izdzīvošana nav vajadzīga, tāpēc nevajag naivi pretendēt uz dalību "oligarhu kapusvētku" restarta (iespējami) sapelnīto dividenžu sadalē. Sirdsmīļie pakaļpalicēji drīzāk sitīs ar lāpstām pa partijas rokām, kad tā pūlēsies izrausties no savas kapa bedres.
Katram politiskam ne-/spēkam, reāli izvērtējot savas cerības un riskus Saeimas vēlēšanās, ir iespēja vērsties pie "Saskaņas", lai to "apseglotu" ar dāsnu priekšlikumu veidot kopēju nacionālā izlīguma listi. Ja vēl projektā iesaistītu arī piemirsto un "atšleseroto" lokālpartiju, kas sev nosaukumam reģistrēja Latgales Māras devīzi, saraksts lepni dēvētos "Vienoti Latvijai". Tad "Saskaņai" – kas gatavību valdībai tagad notēlos, pat uzrauta no vissaldākā miega, – nāksies sakostiem zobiem likt sev sakas kaklā.
Kāds no šā brīža latviskās politikas mazsvariem, varbūt duets vai trio, pamodinot sevī veselīgu bezkaunību un kaulēties prasmi, var kreisajam monolītam piedāvāt, piemēram, šādu "kapitāldaļu" shēmu: davai, mums būs trīs ceturtdaļas vietu Vidzemes, Zemgales un Kurzemes sarakstos – tāpat jums, vaņkām, tur nekas dižs nespīd! Toties mēs atdosim "Saskaņai" trīs ceturtdaļas Rīgā un Latgalē. (Protams, nervozāki laimes meklētāji var prasīt arī vēl preventīvu vienošanos, ka valdībā "Saskaņa" nepretendē uz aizsardzību, ārlietām, izglītību, vai citas tās rātnas un lojālas uzvedības garantijas.)
Atļaušos apgalvot, ka šāds projekts, konsekventi attīstīts, varētu pat izraisīt Latvijas politikas "pastardienu" (Aivara Lemberga un citu ieskatā), kad vienam sarakstam izdodas iegūt Saeimas vairākumu. Šāds "vienotas saskaņas" piedāvājums var izraisīt iespaidīgu elektorālo pieprasījumu.
[Lai teksts nepārvērstos maģistra darbā, atļaušos šo apgalvojumu te nepamatot. Vien atgādināšu cieto patriotu vaimanas par tautiešiem, kuri spēj "atdoties par braucambiļeti". Tāpat demagoģiski pārfrāzēšu senu Stinga dziesmu: arī latvieši mīl savus bērnus. Un mazbērnus. Savu stūrīti, savu kaktiņu zemes. Un, protams, paši sevi.]
Izmisuma drosme
Politika un politiķi tiek dēvēti par teātri un aktieriem ne tikai avīž- un portālrakstos, bet arī politikas zinātnes mācībgrāmatās. Diemžēl Latvijas politikā nepārtraukti tiek spēlēta viena un tā pati pasaku ludziņa. To izrāda divās nošķirtās zālēs, divās valodās un divās versijās. (Es vienkārši nevarēju atturēties, nenočiepis šo alegoriju no nesenās Urbanoviča intervijas NRA.) Lielajā zālē – par jauko, mīļo, gudro Jānīti un dumjo, nekrietno, nepateicīgo Vaņku. Mazajā, protams, gaišais tēls ir Ivanuška, riebīgais – Jaņķelis.
Mūsu politikas dižmaņi – tiklab "labie", kā "kreisie" – ir pārliecināti, ka publika alkst šo noleijerēto ludziņu skatīties atkal un atkal. Gluži kā "Skroderdienas" katros Jāņos un "Vieglu garu!" ik gadumijā... Tieši šīs pašpārliecinātības dēļ, manuprāt, jebkuram kaut nedaudz citādam jaunuzvedumam ir potenciāls ieintriģēt publiku un kļūt par kases gabalu. Piemēram, sitkomam par to, kā studentes Baiba un Aļona cenšas ja ne sadraudzēties, tad vismaz sadzīvot vienā kopmītnes istabā.
Latviskās valdības konsenss ir tikai šī teijātera rekvizīts. Tradīcija, kas, ilgi piekopta, nu pretendē būt sakrāla dogma. Taču tā nav nostiprināta ne Satversmē, ne Ministru kabineta iekārtā, ne pat kādas kaktu šķīrējtiesas lēmumā. Tie, kam šis konsenss ir izdevīgs, to drīkst uzturēt, tā apskādētie – ignorēt. Vēlētāji viņus iztiesās.
Valdības etniskā šķīstuma sargātāji mīl atsaukties uz Valda Zatlera pieteikto vēlmi samesties kopā ar "Saskaņu" un viņa vārdā nosauktās partijas sairumu gluži vai kā Dieva sodu par tādu apgrēcību. Taču mums vajadzēja pamanīt, ka tieši zatleriešu izbīlis spert šo soli atdeva viņus pilnīgā "Vienotības" varā. Kur tagad dirn tie urrāpatriotiskie "reformisti", kuri norēja pašu vadoņa ieceri nenokļūt atriebīgās Solvitas Āboltiņas smacējošās skavās?
Protams, diez vai nodoms bija patiess – drīzāk partijas spice centās izblefot plašāku laukumu manevriem un iedzīt citos politspēkos respektu pret sevi. Tāpat diez vai pats Zatlers bija šīs provokācijas izdomātājs – šķiet, tā radās gudrākā, bet mazāk autoritatīvā galvā.
[Cik ir ievērots Latvijas politikā, stalta auguma "dāmu magnētus" raksturo narcisisms, ne visai pamatota pašpārliecinātība rokrokā ar šarmējošu aprobežotību. Citi piemēri – Mārtiņš Bondars, Roberts Zīle, arī Jānis Jurkāns.]
Protams, saistīties politiskā "laulībā" ar "Saskaņu" latviskam politiķim nozīmē etnisku ekskomunikāciju. Pār viņu (un ģimeni) var gāzties viss "pareizo" partiju, "pareizo" masu mediju un viedokļu līderu naids. Iespējams, viņu kā tautieti droši izvārtīs tādās samazgās un s*dos, kādi tiek pietaupīti Ušakova "kremliniem" (NATO dalībvalstij tomēr jāievēro kaut kādas etnopolitiskā naida robežas – citādi kanādiešu kontingents var arī doties mājās). Turklāt viskarstākie bļāvēji un k*ku metēji būtu tie, kuriem pašiem trakoti gribētos, bet pietrūktu dūšas.
"Vienotība" šķiet pietiekami rūdīta un ciniska, lai it kā spētu apmest kažoku un lauzt sev nelabvēlīgās spēles gaitu. Taču, lai iznīdētu sevī bailes no pašradītā etnovaldības dievekļa, ir vajadzīga ļoti liela dūša. Diez vai to spēj radīt auksts makjavellisks aprēķins. Drīzāk – dziļš izmisums, iespējamās sakāves kauns un bailes atjēgties politiskā komposta čupā.
Kaimiņos, Igaunijā, tāds pats konsenss sabruka pilnīgi negaidīti, kad prezidenta vēlēšanu neveiksme izvērtās politiskā krīzē. Zīmīgi, ka tur "prokremlisko" Centra partiju valdībā ielaida un premjera portfeli tai atdeva nacionālistu partija IRL ("Isamaa ja ResPublica Liit", kas apvieno mūsu kādreizējo tēvzemiešu un repšistu analogus). Bija pārāk lielas bailes, ka līdz tam visvaldošākā Reformu partija pasteigsies centristus apskaut pirmā, izmetot no valdības nacionāļus kā vairs nevajadzīgus vairākumam.
Man tas šķiet maz ticams, bet, iespējams, kādā latvju politiķa galvā tiešām var nostrādāt arī patiess patriotisms, valsts simtgades sentiments – radot vēlmi mūs izraut no partejiskās pašapmierinātības karuseļa, kurā tauta, ekonomika, kultūra riņķo jau vismaz gadus astoņus.
-----------------------
* Konkurenti, protams, cenšas tieši tai izmisīgi piedēvēt brūtēšanos ar "Saskaņu". Tomēr ZZS tāpat ir gana labi ar nacionāļiem pie sāna. Turklāt tā vienkārši ir par švaku tādam riskam, jo knapi apvalda iekšējās nesaskaņas un iekšējos "partizāņus".