Foto: Publicitātes foto

Bez šaubām, ir briesmīgi sēt nepatiesību, lai padarītu cilvēkus ļaunākus, neiecietīgākus, rasisma un ksenofobijas apsēstus. Taču cik attaisnojami politiskajā retorikā ir meli, manipulatīvi noklusējumi un puspatiesības, kas uzspiež mums žēlot sīriešu patvēruma meklētājus, kuri laužas uz Vāciju vai Ziemeļvalstīm, "bēgot no kara šausmām"?

Kad ASV valdība vēlējās "populāri" izskaidrot tautai un pasaulei, kamdēļ ir nepieciešams okupēt Irāku, tika piesaukti Sadama Huseina rīcībā esoši un topoši masu iznīcināšanas ieroči. Šis arguments izrādījās esam melīgs, radot pasaulē ilglaicīgu alerģiju pret Rietumu policejisku rīcību pasaules "karstajos punktos" - pat, pieļauju, akūti nepieciešamu. Piemēram, Sīrijā. Tagad atkal tiek kāpts uz šī grābekļa, Eiropas Savienības politelitei ciniski paļaujoties uz iedzīvotāju labticību un lētticību: jums sīrieši noteikti ir jāpieņem, nedrīkst viņus sūtīt atpakaļ pilsoņkara ellē!

Kara bēgļi pirmo glābiņu no iznīcības un drošības garantijas jau atrada kaimiņvalstīs - Turcijā, Jordānijā, Irākā. Nelielā Libāna ar četrarpus miljoniem iedzīvotāju vien ir uzņēmusi 1,2 miljonus cilvēku! Tā ir tik vispārzināma informācija, ka ik izdevīgā brīdī tiek aizmirsta (iespējams, lai pie viena "aizmirstu" ES pienākumu palīdzēt šīm valstīm.) Apspēlēšu mūsu iežēlinātāju vidū nesen populāro analoģiju ar latviešu bēgļiem pasaules kara laikā: sīrieši, kuri laužas pāri robežām un prasa patvēruma tiesības ES, būtu pielīdzināmi nevis Gotlandes braucējiem, bet Rietumu okupācijas zonu pārvietoto personu nometnēs rātni mītošajiem "dīpīšiem". Iespējams, sīrieši savās nometnēs būtu pacietīgāki, ja arī varētu kārtot dokumentus legālai pārceļošanai uz darbaspēku piesaistošām valstīm - bet ko nu vairs par to prātuļot, kad vadzis jau ir nolūzis.

Protams, tas ir briesmīgs liktenis - gadiem ilga dzīve telšu nometnēs, saņemot ANO palīdzības dienestu un labdarības organizāciju sūri grūti nodrošināto iztiku, bez skaidrām nākotnes izredzēm sev un bērniem. Ar laiku daudziem bēgļiem šāda nīkuļošana šķiet vēl ļaunāka nekā pamestajā dzimtenē piedzīvotais, tāpēc viņi ir gatavi darīt jebko, lai izrautos no šāda patvēruma nolemtības. Cilvēki gluži vai tīšuprāt dodas nāvē, cerot trauslās laivās sasniegt Eiropas krastus - bet nometnēs paliekošie tautieši dēvē viņus par neprāšiem, pašnāvniekiem un savu bērnu slepkavām.

(Tagad visai pasaulei zināmais trīsgadnieks Alans Kurdi, viņa piecgadīgais brālis Galils, māte Rehana un vēl citi cilvēki noslīka, cenšoties aizairēties no Bodrumas pilsētas pludmales Turcijas rietumos uz Grieķijai piederošo Kosas salu. Šī tagad jau "ikoniskā" nelaime notika apmēram 800 kilometru attālumā no kara ārdītās Sīrijas. Ģimene Turcijā nodzīvoja trīs gadus, velti cenšoties iegūt tiesības pārcelties pie radiniekiem Kanādā. Par katru ģimenes locekli pārvadātāji saņēma 2050 eiro, bet viņiem izsniegtās glābšanas vestes bija nederīga imitācija. Kāda izglābtā bēgle turklāt apgalvoja, ka izdzīvojušais ģimenes galva pats līdzdarbojies letālā brauciena organizēšanā.)

Mēs, tālā drošībā dzīvojošie eiropieši, vienkārši nespējam izprast šīs bezcerības dramatismu - tāpēc stiprināmies pārliecībā, ka tikai nāves bailes un kara posts spēj mudināt uz tik izmisīgu rīcību. Ka tikai šādas šausmas var likt cilvēkiem vēlāk lauzties cauri robežām, dzeloņdrātīm, policistu un kareivju ķēdēm, apzināti pārkāpt likumus, morāles un cilvēciskas uzvedības normas. Briseles politiķi mūsu ilūziju apzināti uztur, jo tieši te sakņojās galvenais arguments, kāpēc ES dalībvalstīm ir jāizmitina sīriešu bēgļi.

Nevienam ES vadībā nav dūšas skaidri pateikt: "Šī patvēruma meklētāju straume mūs pārsteidza nesagatavotus, un mēs vienkārši neesam gatavi jebkādai kategoriskai rīcībai, lai apturētu šo haosu: dzeloņdrātis mums tūlīt pat atgādina par Osvencimu, bet katrs tumsnēju robežpārkāpēju aizturējis policists - par rasu nemieriem Fērgusonā. Mēs pat nespējam efektīvi vērsties pret noziedzniekiem, kuri pelna no bēgļu pārvadāšanas. Tāpēc vispirms kaut kā absorbēsim šos cilvēkus, un pēc tam skatīsimies, ko ar viņiem tālāk darīt. It īpaši tad, ja ļaužu plūsma kalpos Vācijai vai Zviedrijai par tādu pašu ekonomisko dzinējspēku kā meksikāņu nelegālie strādnieki ASV..."

Eiropejisko vērtību daudzināšana, ar "svētiem meliem" paģērot no auditorijas Credo quia absurdum (ticu, jo tas ir bezjēdzīgi), noārda pati savi, kad cilvēki atklāj, ka ir tīšām krāpti. Diemžēl tad viņu sirdis nocietinās jau pret pilnīgi reālām tālo ceļinieku ciešanām. Paši sīrieši (un nevis palestīnieši vai kosovieši, kuri migrē kopā ar šiem "priviliģētajiem" bēgļiem un cenšas par tiem uzdoties) pietiekami skaidri apzinās, cik trauslas ir viņu morālās un likumiskās tiesības iegūt mītnesvietu iecerētajā leiputrijā un kā pašu agresīva virzība uz mērķi tās sairdina. Cilvēku izmisums, cenšoties pārnestā un gan tiešā nozīmē ielēkt aizejošajā vilcienā, kļūst arvien lielāks, un tas izsauc viņos arvien lielāku agresiju vienlaikus ar uzstājīgāku klaudzināšanu pie eiropiešu kauna jūtām - tikai veicinot mūsu emocionālo atsalumu.

Vēl nupat Viktors Orbans, Ungārijas premjerminists, bija, iespējams, pašu eiropolitiķu cunftē ienīstākais cilvēks: "Klausieties, vai tā nav milzu cūcība - viņam iztaisīties par varoni, publiski pasakot to, ko mēs visi klusām domājam par Briseles un Berlīnes ustanovkām Sīrijas bēgļu izmitināšanā?" Tagad "drosmīgo zaķu" kļūst arvien vairāk, un viņu vēstījumiem pievēršas arvien lielāka auditorija. Jo īpaši tādēļ, ka "vidējam austrumeiropietim" šķiet grūti solidarizēties ar cilvēkiem, kuri par iespēju pašiem un/vai viņu bērniem noslīkt Egejas jūrā spēj samaksāt summas, kas samērojamas ar "jauno ES dalībvalstu" iedzīvotāja gada atalgojumu...

Manuprāt, varbūt pat ir labi, ka "Vienotības" vadība, premjere un ārlietu ministrs īpaši daudz neaizraujas ar centieniem apelēt pie sabiedrības un koalīcijas partneru eiropejiskās apziņas. Tas vienkārši skanētu pārāk falši. Premjerpartija izklausās krietni godīgāk, kad agresīvi pastāv uz Briseles ieceru neapšaubīšanu un bezierunu izpildīšanu - vai pat tad, kad vingrinās pavisam lētos draudos: NATO mūs nesargāšot ja neuzņemsim sev noteikto bēgļu kvotu. (Tiesa, tas ir plaģiāts, jo reiz valdības sēdē Milānas EXPO paviljona cēlāji jau draudēja: Latvijai izstādē nepiedaloties, varam palikt bez itāļu lidmašīnu patruļām mūsu gaisa telpā...) Brīžiem šķiet, "Vienotība" savā eiroentuziasmā ir pavisam atklāti atteikusies no pieļāvuma, ka mūsu valstī vara pieder Latvijas tautai - paļaujoties, ka kāda daļa elektorāta varētu būt līdzīgās domās.

Diskusijai par to, kāda ir Latvijas politika, ne/uzņemot patvēruma meklētājus, ir jāturpinās atklāti, tieši un bez pašapmāna - likuma noteiktos ietvaros, katram viedokļa teicējam atbildot par sacīto. Iespējams, ka šī saruna var beigties ar mūsu kopīgu izpeldēšanos savā žultī, ar šoku par to, ka nemaz neesam tik balti un pūkaini savā attieksmē pret svešām ciešanām, ar to, ka izlaidīsim pasaulē savā apziņā mītošos monstrus. Labāk, lai cilvēki izkliedz, izvemj savu naidu, pārbiedējot tautiešus un sevi pašus, nevis mūžam nesā ļaunumu kā akmeni azotē. Mums tam vēl ir laiks un iespējas - jo Latvija ir pasaudzēta būt šo cilvēcisko plūdu ceļā.

Tikai ar atklātu sarunu, mēs varam kļūt cilvēciskāki un "eiropejiskāki". Arī 2009. gada 13. janvāra "emocionālās izlādes" galvenais efekts bija sabiedrības apziņa, ka mēs, latvieši, tiešām spējam būt zemiski un mežonīgi - bet tieši tāpēc nevēlamies ļaut kam tādam atkārtoties.

P.S. Starp citu, naivs jautājums: cik patvēruma meklētāju ir ieradušies Kiprā? Paskatoties kartē, šķiet, ka tā būtu gluži loģiska kara bēgļu izvēle. Sīrijas kaimiņvalsts, relatīvi turīga un piederīga Eiropas Savienībai, abu valstu krastus šķir apmēram 100-150 kilometru Vidusjūras. Taču šeit ir nonākuši vien daži simti cilvēku - turklāt lielāko tiesu viņus no grimstošiem kuģiem vai zvejas laivām glāba Kipras krasta apsardze. Patvēruma meklētāji cenšas izvairīties no šīs salas, jo, pirmkārt, tā ir nošķirta no pārējās ES un, otrkārt, grūti pametama, lai dotos tālāk. Treškārt, dzīve te ir dārga, darbu atrast grūti - tā AFP žurnālistu rakstā par septembrā sākumā 115 izglābtiem bēgļiem sūdzējās Sīrijā dzīvojusi palestīniete, kura par riskanto braucienu zvejas laivā bija samaksājusi 3500 dolārus. Vietējā labdarības organizācija savukārt vāc humānās palīdzības kravas, ko etniskā solidaritātē sūta uz bēgļu pārpludināto Grieķiju - viņu vārtiem ceļā uz devīgajiem ziemeļiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!