Spilgtākais piemērs: zatlerreformpartijas pašcieņa joprojām atsakās samierināties ar atziņu, ka tās vēlētāju liela daļa - par sākotnējo Valsts prezidenta apjūsmotāju un "maijpuķīšu revolucionāru" miriādēm nemaz nerunājot - vienkārši izmantoja šo politprojektu kā īstā brīdī pa rokai patrāpījušos auduma gabalu.
Tajā viņi noslaucīja tīras savas roķeles, kas agrāk bija aizrautīgi applaudējušas "trekno gadu" varoņiem. Kādas gan simpātijas kādreizējie RP ievēlētāji (190856 pilsoņi jeb 20,825% no visiem balsojušajiem) tagad var izjust pret netīru lupatu? Protams, viņi uzskata, ka tai vieta mēslainē, un nu droši vien meklē sev jaunu upuri, ar kā palīdzību atbrīvoties no nepatīkamās sajūtas, ka 11. Saeimā iznācis nobalsot par "lūzeriem".
Nesenās RP un citu oligarhkāvju žēlabas par "rīkojuma nr. 2" principu piesmiešanu, ielaižot valdībā zaļzemniekus, skanēja jo naivāk tāpēc, ka vairumam publikas jebkāda interese par šiem principiem izgaisa brīdī, kad viņi iedomājās savu personisko līdzatbildību par to, kas noticis ar Latviju, ir sadedzinājuši "oligarhu kapusvētku" ugunskurā.
Droši vien arī "Vienotības" cilvēku sirdīs joprojām gruzd pilnīgi pamatots riebums par vēlētājiem, kas toreiz partiju ar mandātu zudībām "sodīja" par to stabilitātes gadu, ko krīzes māktajai Latvijai nodrošināja Valda Dombrovska otrā valdība (kopā ar ZZS).
Pieļauju, līdz šīm kvalitatīvākais kabinets valsts vēsturē vai vismaz tās pēckara posmā. Tieši tāpēc es ieteiktu Ivetai Grigulei "ar Latviju sirdī" pārāk nepaļauties uz valgām pensionāru un citu "vienkāršo tautiešu" acīm, kas Saeimas deputātē veras tikšanās reizēs. Iespējams, viņu rokas kabatās un somiņās nevis meklē mutautu, bet ir savilktas pigā. Latvju elektorāts tīri labi prot spēlēt teijāteri, izklaidējoties un ķerot kaifu par "balsu zvejotāju" lētticību.
Protams, jebkurā demokrātiskā valstī politiķiem ir sarežģītas un pat freidiskas attiecības ar vēlētājiem. Tomēr viņi zina, ka pastāv tikai viens varas iegūšanas līdzeklis: izzināt iespējami lielākas sabiedrības grupas kopējās intereses, vajadzības, cerības (iekāres, ilūzijas utt.) un prast pārliecināt šai grupai piederīgos par savu apņēmību un varēšanu tās īstenot.
Šķiet, tikai Latvijā (bet droši vien arī vēl kādā citā "tranzītsabiedrībā") politiķu instinktīvais riebums pret elektorāta nepastāvību, vienaldzību un amoralitāti ir tik nepārvarams, ka viņi sāk meklēt iluzorus pamatojumus iegūtās varas leģimitātei. Atrodot tos savās personiskajās morālajās kvalitātēs, piederībai kaut kādam izredzētu personu lokam/kastai, vai, iespējams, vienkārši ticot dievišķai predistinācijai. (Turklāt neticība vēlētājam kā varas devējam rezultātā nereti noved pie instinktīvas neticības arī sev kā valsts varas īstenotājam - šķiet, ka mūsu Saeimas "ierindas" deputātu biklais vairākums tiešām savu mandātu uzskata par Dieva vai partijas vadības žēlastības dāvanu.)
Protams, latvju politiķus ir būtiski dezorientējis tas, ka arī elektorātam - kā tipiskai nepilsoniskai tranzītsabiedrībai - vēl nesen tīri labi gāja pie dūšas valsts varas kundziskums un teorijas, ka "tiem, kuri par mums valda, jābūt citādākiem nekā mēs".
Tomēr publikas noskaņojums neizbēgami mainās, un mani patlaban māc smagas aizdomas, ka šī gada divkāršās vēlēšanas var uzrādīt ne tikai tagadējās varas, bet arī jauno projektu līderu totālu nespēju aizklaudzināties līdz vēlētājiem, kam nu valdībā droši vien vajadzēs "tādus kā mēs", "tautas sāpes zinātājus". Tāpēc varas partiju un sabiedrības abpusējā atsvešinātība var šogad vēlēšanās izspēlēt ļaunu joku ar mums visiem.
Manuprāt, par to brīdina Valda Dombrovska "tehniskās" premjerēšanas ilgā triumfa acumirklīgā izčākstēšana. Tā bija likumsakarīga (ņemot viņa principiālo nespēju būt politiskam līderim), bet tik un tā biedējoša. Īpaši, ja ņem vērā publikas visai garlaikoto reakciju uz valsts maksātpējas glābēja krišanu.
Kurš mani pārliecinās, ka "Vienotības" nespēja savās rindās atrast nevienu pārliecinošu premjera kandidātu un pēkšņā Laimdotas Straujumas "piepirkšana" nav apliecinājums premjerpartijas mazasinībai? Ja nu arī tā pēkšņi sagāžas ar kāršu namiņa eleganci, eirokandidātiem pārāk dedzīgi dalot vietas sarakstā? Tāpat Reformu partijas jau ieilgusī savstarpējā tielēšanās ar "Vienotību" brīdina, ka zatleriešu cilvēkresurss var palikt neizmantots premjerpartijas spēcināšanai, tādejādi uz Saeimas vēlēšanām veidosies kārdinošs "caurums", ko cerēs aizpildīt fiksie politiskie projekti.
Nacionālajai apvienībai būtu laiks nopietni padomāt, vai maksātnespējas administratori tai būs pietiekama elektorālā bāze. Turklāt pavisam draņķīgi būtu tad, ja tagadējās valdības partijām eiroparlamenta kampaņa izrādītos mānīgi veiksmīga, radot tajā pārliecību, ka droši var rullēt tālāk, bez jebkādām nopietnām korekcijām savā (ne)komunikācijā ar sabiedrību. Izgāšanas dažam varētu likt beigt māžoties un sasparoties rudenī.
Mani māc bažas, ka visa manis pieminētā un nepieminētā, vien nojaušamā, rezultātā arī no 12. Saeimas atkal var tikt izslaucīts kritisks daudzums pieredzējušu vai vismaz degunu apsildījušu deputātu. Ziniet, ir vēl kaut kas briesmīgāks par Saeimu, kas pilna ar "aizsēdējušamies", iedomīgiem un no sabiedrības atrautiem politiķiem - tas ir parlaments ar ievērojami augstu jaunpienācēju īpatsvaru.
Šīs Saeimas regress, salīdzinot ar tās īslaicīgo priekšteci, ir acīmredzams - taču pastāv risks, ka jaunais parlaments to pārtrumpos. Protams, parlamentā ir trīs politiskie spēki, kam joprojām vajadzētu būt kaut cik stabilām pozīcijām vēlētājos, līdz ar to arī minimālai kadru mainībai frakcijās - "Saskaņa", ZZS un, nopietni koriģējot savas prioritātes, arī Nacionālā apvienība. Būs vismaz kāds, kas "jaunajām sejām" un "tīrajām rokām" ierāda ceļu uz ēdnīcu, zēnistabu vai komisijas sēdi.
Taču šie trīs it kā var "nosegt laukuma liekāko daļu", bet ko gan tas dos, ja pārējos ~35-40 mandātus sadalīs šļura, ko veidos mazdrusciņ "Vienotības", mazdrusciņ repšistu, mazdrusciņ šleseristu, mazdrusciņ pārgrupētu reformistu, mazdrusciņ reģionāļu, mazdrusciņ Jūlija Krūmi... tfu, pārteicos, Ingūnas Sudrabas savāktu ļaužu, mazdrusciņ vēl kaut kā.
Nu ko, visi to būsim pelnījuši: i' dziļā astrālā aizgājušie politiķi, i' mēs, svārstīgais elektorāts, kas viņus tur iedzinis.