Dainis Lemešonoks: Uz priekšu, nepilsoņi – uz komitejām!  (263)

Viņiem sava skaita dēļ vien jau ir zināma politiskā vērtība, ko prasmīgas rokas var konvertēt nopietnā politiskā kapitālā. Latvijas partijās ar dažādām sekmēm tiek un tiks vervēti aktieri un muziķi, mācītāji un sportisti, dakteri un militāristi, cenšoties viņu vairāk vai mazāk spožo popularitāti pārvērst Saeimas mandātos - maz satraucoties par šo cilvēku nepiemērotību likumdevēja arodam. Viss, kas ir gadījies pa rokai, tika steigšus sastūķēts politprocesa badīgajā rīklē. Taču nepilsoņi vienmēr palika ārpus tā "ēdienkartes" gluži loģiska cēloņa dēļ - cīņā par valsts varu no viņiem, kuriem nav balsstiesību, nebija nekāda labuma. Iespējams, kreisā spārna partijas vai daža sevi par centrisku uzskatoša partija mēģināja nepilsoņos saskatīt gaidāmo papildinājumu savam elektorātam - taču diez vai šīs cerības jebkad spēs dzīt dziļas saknes. Šķiet, ka tagadējais bez balsstiesībām esošo cilvēku vairākums ir pieradis pie šī statusa, samierinājies ar to, pat atzinis sev ērtu esam. Vēl vairāk, es pieņemu, tas viņiem var būt pat savdabīga lepnuma avots. Varbūt daudziem šī negaidīti piedzīvotā diskriminācija ir vienīgais tiešām dramatiskais dzīves notikums, kas uztur apziņu, ka esi cietis par taisnīgu lietu. Tāpēc pieļauju, ka nekādi naturalizācijas noteikumu mīkstinājumi nestimulēs nepilsoņu "pamatmasu" nomainīt pasi. Droši vien te nelīdzētu pat eksāmenu aizstāšana tikai ar valsts valodā nolasītu pilsoņu uzticības zvērestu Latvijai. Atļaušos apgalvot, ka pat tik fantastisks pieņēmums kā iespējamā "nulles pilsonības" referenduma rīkotāju uzvara nespētu izskaust Latvijā nepilsonismu.

Nepilsoņu pasivitāte un pat, atļaušos poētismu, "savas kārtas patikšana" pilnībā apmierina Latvijas politikas labējo spārnu. Ne tikai tāpēc, ka tādejādi bremzējas "Saskaņas centra" vai arī lindermaniski radikālo un ex-šleseriski centrisko politprojektu atbalstītāju pieaugums. Šos cilvēkus tik viegli var ignorēt, kad tas ir vajadzīgs (protams, ne jau pensijas vai ārstniecības izdevumus rēķinot), ļaujot nostiprināt Latvijas tautas latviskās daļas vēsturiski traumētajā apziņā pārliecību par šīs valsts etnisko attīrīšanos un stiprināšanos, par virzību uz arvien latviskāku Latviju. Taču nepilsoņu rāmums ir mānīgs kā pavasara ledus. Katrā ziņā es neieteiktu latvju labējiem uz to paļauties. Vēl jo vairāk nevajadzētu censties pārbaudīt šī rāmuma robežas. Nu jau divus gadu desmitus krātais aizvainojums ir politiski eksplozīvs, un arī sērkociņu švirkstinātāji atradīsies vienmēr.

Jā, nepilsoņi nav derīgi cīņai par valsts varu. Toties cīņai pret to viņi ir teju ideāla "izejviela". Rēķinoties ar to, ka Vladimiram Lindermanam un Jevgēņijam Osipavam viņu personīgā nespēja naturalizēties var liegt jebkādu tiešu līdzdalību parlamentārajā vai pat municipālajā politikā, šie cilvēki tiks gluži vai spiesti kļūt par nepilsoņu politiskajiem pārstāvjiem. Taču to, kādas preferences varētu dot šāds projekts, droši vien apzinās ne tikai viņi vien. Rīcības tehnoloģija nav tālu jāmeklē, ja vien nepilsoņu mobilizētāji ir apveltīti ne tikai ar ambīcijām, bet arī ar labu atmiņu. Kā esot teicis Puškins, veikli nozagtais/nocitētais esot tikpat vērtīgs kā paša sacerētais. Viena no trešās atmodas laika politkustībām - Latvijas Republikas Pilsoņu kongress - ir efektīvi pielietojama arī nepilsoņu pārvēršanai par nozīmīgu politisku resursu. Turklāt eiropejiskos mērogos. Viņiem pat nav jāveido savs reģistrs, jo ir taču lillā pases. Ir nepieciešama tikai iniciatīvas grupa, kas iedarbina nepilsoņu komiteju dibināšanas un pilnvarotu pārstāvju izraudzīšanu procesu, ko vainagotu Nepilsoņu kongresa - kā viņu ievēlētas pārstāvniecības - sasaukšanu. Lai cik pasīvi mums šķistu nepilsoņi, tik daudz enerģijas viņiem noteikti atrastos, lai iedotu tiesības savā vārdā runāt tiem politiķiem, kuri apsolīs krietni ieriebt Latvijas valstij par nodarīto pārestību, par bijušo PSRS pilsoņu pārvēršanu "ņegros". Turklāt ne tikai Latvijas valstij, bet arī tās ziemeļu kaimiņam. Gluži loģiski šādai kustībai būtu audzēt sev muskuļus, apvienojot abu valstu nepilsoņus. (Gada sākumā, kā liecina PMLP Latvijā bija 312 189 nepilsoņi, Igaunijā uz 1. septembri mita 92 351 "residents of undetermined citizenship" - kā viņi nosaukti vietnē "estonia.eu").

"Juridiski konsolidējoties" - pašorganizējoties un ievēlot sev priekšstāvjus (vēlēšanu procesa uzraudzībai gan jau Eiropas Padomei atrastos resursi) - nepilsoņi radītu sev kauslīgu dūri, kas iebukņītu ribas Latvijas pašapmierinātajai varai. Tantes un onkuļi pilnvarotu sevi pārstāvēt ambiciozus NVO raudzes aktīvistus, kuri ar šo mandātu varētu pieprasīt no Eiropas sadarbības organizācijām nepilsoņiem kaut kādu "starptautisko tiesību objekta" statusu, izsakot vēlmi atteikties no viņus diskriminējušas Latvijas/Igaunijas aizbildniecības. Kas zina, varbūt pat kaut ko arī dabūt. Ja neko citu, tad pamatīgu skandālu un Briseles pārmetumus Baltijas valstīm. Eiropas Padomei vai Eiroparlamentam būtu dažādās diskusijās un forumos jārēķinās ar aktīvistiem, kuri pārstāv pilnīgi reālu ES problēmu - cilvēkus bez pilsonības. Gluži tāpat kā eiropolitķi rēķinās ar čigānu jeb romu priekšstāvjiem. Šādi politiskie huligāni varētu pat pacensties iedvest Eiroparlamentam domu, ka vajadzētu pārskatīt baltiešiem atvēlēto mandātu skaitu - jo tos rēķina pēc iedzīvotāju skaita, bet, izrādās, ka Latvijā sestā daļa no visiem tajā mītošajiem definē sevi kā atdalītus no valsts. Viena, divu vai pat visu trīs (ja tiek veikti vēl citi netīkami demogrāfiskie aprēķini) eiromandātu zaudēšana būtu smags trieciens Latvijas politiskajai elitei. Klusos ūdeņos velni piemājo - to mūsu valsts varai vajadzētu vienmēr atcerēties arī nepilsoņu sakarā, nevis priecāties par viņu pasivitāti.