Ko gan vieniem gausties par šābrīža stagnāciju reitingu tabulās vai, gluži pretēji, citiem snauduļot ar degunu dziļi lauros, ja mandātu cāļus skaitīsim tikai rudenī? Vēl daudz ko interesantu un pat brīnumainu lietu varam piedzīvot: viņkelistu atpakaļmukšana pie pašu piespļautās akas jau ir daudzsološs pieteikums politiski trauksmainai vasarai!
Trāpīgu atgādinājumu nesen lasīju tepat kaimiņos, aiz lingvistiskā žodziņa, – Malkolma Diksēliusa, zviedru žurnālista un "kremlinologa", sarunā ar "Delfu" žurnālisti. Viņš 1989. gada augustā, būdams Zviedrijas televīzijas starptautiskā dienesta vadītājs, aptaujājis savus 25 darbiniekus par 90. gadu globālās politikas iespējamiem scenārijiem. Koreja sadalīsies? (Tā bija rakstīts tekstā. Varbūt tomēr domāta apvienošanās? DL) Sāksies trešais pasaules karš? Tiks nojaukta Berlīnes siena, ha-ha-ha? Tobrīd pēdējā iespēja zviedru ārpolitikas lietpratējiem likās pavisam neticama, bet jau pēc trīs mēnešiem mūris sagruva.
Arī Latvijas it kā pavisam viegli izskaitļojamajā un trafaretajā politikā mēs šad tad piedzīvojām zilus brīnumus. Piemēram, tobrīd pavisam pilsoniski zaļoksnējā sabiedrībā diezgan lielu šoku izraisīja Tautas frontes saraksta izgāšanās 5. Saeimas vēlēšanās (1993. gads, 4 procentu barjera). Organizācija, kas vēl pavisam nesen Daugavmalā pulcēja tūkstošus, savāca tikai 2,63 procentus balsu.
Latvija tobrīd pat sajutās neērti Ivara Godmaņa – trīs gadus valdības vezumu vilkušā, tautas valodās celtā un peltā Atmodas titāna – priekšā. Par viņa sadegšanu postenī netika atdarīts pat ne ar pacietu krēslu un (tolaik) necilu deputāta algu Jēkabielā... Cilvēkos valdīja pārliecība: par "auseklīšiem" jūsmīgie tautieši nobalsos, tāpēc mēs paši varam bez problēmām izvēlēties modernāku listi!
Līdzīgi tam 2002. gadā klaji sagurušā "Latvijas ceļa" bankrots, iegūstot 4,9 procentus, daudzos raisīja ko līdzīgu sentimentālai nožēlai: kā tad tā, bijām pie viņiem pieraduši! Andris Bērziņš šķita pietiekami populārs Ministru prezidents, laba slava bija LC ministriem (Indulis Bērziņš ārlietās, Karīna Pētersone kultūrā, Anatolijs Gorbunovs satiksmē): par viņiem noteikti balsos! Kāds cits, ne es...
Risks neiekļūt 8. Saeimā apdraudēja arī partiju "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (ar 5,4 procentiem tā guva 7 mandātus, par desmit mazāk nekā iepriekš). Necilais rezultāts radīja kultūršoku: vai nacionālradikālisms vairs nerentējas?
Pieļauju, ka oktobrī mēs varam tikt aplaimoti ar līdzīgiem elektorālās uzvedības pārsteigumiem. Droši vien šo varbūtību izskaidro tas, ka mūsu politikas "klibajām pīlēm" ir maz iespēju laikus apjaust savu patieso tizlumu. Kas par to, ja pilsoņu aptaujas uzrāda, ka viņi partijas vietā sen jau redz asiņainu puņķu peļķi? Deputātu mandāti joprojām ir spēkā, ministri pieņem lēmumus, glaimīgi cilvēki mācas virsū ar savām vajadzībām, ziedojumi birst kasē. Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze, – līdz pēcvēlēšanu rītam...
Zaļzemnieki – hibrīdkara upuri?
"Vienotības" partneri koalīcijā un citi šīs partijas nelabvēļi, ja vien lasa manu prātuļojumu, šajā vietā, pieļauju, gandarīti nokrekstas: jo vai tad skribenta žults tiek izlieta pār kādu no mums, nevis Ašeradena vadīto bēdu leju? Taču diez vai pat abi it kā stiprākie valdības pīlāri – zaļzemnieki un nacionāļi – ir garantēti pasargāti no nepatīkama pārsteiguma 7. oktobrī. Tiem netrūkst savu vārīgo vietu.
Šaubos, ka pat viszvērinātākais zemsaviešu (un arī NA) elektorāts ir tikpat jūsmīgs par valdības "izcilo veikumu" – nodokļu reformēšanā, satiksmē vai citās nozarēs – kā premjers, finanšu ministre un citi kabineta portfeļu turētāji. Kučinska un DRO ļaušanās narcismam kļūst vēl jo traģiskāka ārpolitiskā "forsmažora" dēļ – Latvijas neizbēgamā pienākuma izrādīt bezierunu lojalitāti visām Trampa administrācijas vajadzībām un kaprīzēm dēļ. Jo kuram politiķim gan gribas sadegt kolēģu uzpūstās nacionālās hibrīdhistērijas liesmās?
Nerezidentu naudas izstumšana un tās bēgšana no Latvijas ir iesākums mūsu ekonomikas arvien nīkulīgākā austrumu spārna galīgai amputācijai. Kā jau, gluži vai gavilēdams, rezumēja ārlietu ministrs Rinkēvičs, ar Latviju kā Eiropas tiltu uz Krieviju ir cauri. Zilupes mūris fiziski vēl netiek celts, bet pat avantūriskākie uzņēmēji skaudri apzinās, ar ko viņi turpmāk riskē, aiz nezināšanas mēģinot slēgt darījumus ar kādu kaimiņvalsts (tāpat arī Baltkrievijas) vai ofšoru uzņēmumu. Ja nu izrādās, ka tas ietilpst Vašingtonas sankcijām pakļauta putinista biznesa struktūrā?
Tranzīta apjomam drīzumā nokrītoties būtiski zem kritiskā – dzelzceļa un ostu infrastruktūras uzturēšanas izmaksu – līmeņa, saimniecisks panīkums Ventspilī pat spētu sagraut Lemberga gluži hipnotisko harismu šajā pilsētā un visā latvju nācijā. Mūsu oligarhkāvji tad varētu savā apsēstībā gavilēt un idiotiskā laimē diet – viņi, protams, neuzskatītu par vajadzīgu apdomāt šīs līksmes īsto cenu.
Duālistiskajam latvietim – kurš vēlas gan krievus lamāt, gan viņiem sviestu tirgot un skatīties Petrosjanu "Lattelecom" paketē – var pavisam biedējoša izrādīties apjauta, ka padomiskā nabassaite ar Krieviju tik tiešām ir neatgriezeniski pārrauta. Tāpēc nervozs vēlētājs – it īpaši svārstīgais, kurš izvēlas varas partiju kā stabilitātes garantu, – varētu balsojumā sodīt Kučinski un ZZS par gluži svešiem grēkiem: par NA, "Vienotības" un abu kareivīgo atbalstītāju ieguldījumu hibrīdkara izvēršanā. (Par spīti tam, ka konsekventi miermīlīgākais un "antialarmiskākais" politiķis – karavīru un virsnieku mātēm vismaz par kaut kādu sirdsmieru – ir "zaļais" aizsardzības ministrs...)
20 mandātu = sakāve
Turklāt ZZS, būdama premjerpartija un uzturot pretenzijas "kroni" saglabāt, vēlēšanās un to rezultātu apcerēšanā tiks vērtēta krietni piekasīgāk nekā citi politveidojumi. Tāpēc pat tagadējā rezultāta (21 mandāts) atkārtojums var tikt – un tiks! – skaidrots kā savienības un Kučinska morālā sakāve. "Redziet, šiem neizdevās atrast tautā jaunus atbalstītājus savam kursam!" ZZS būtu jāaizpilda vismaz ceturtdaļa Saeimas, lai gūtais rezultāts tiktu medijos un konkurentu vidū atzīts par kaut cik respektējamu.
Taču joprojām ZZS nemana īstas premjerpartijas jaudu un vilkmi, vien slīgšanu nepamatotā pašapmierinātībā. Īpaši to apliecināja "tavarizētās" Zaļās partijas nesenais kongress. Pārāk daudz balasta tagadējā hegemonā jau ir saradies, un tas uz sarakstu stādīšanu vēl centīsies savairoties. Viens ar arklu, septiņi ar karoti, kā krievi mīl teikt. Tāda vienmēr ir latvju politikābija, ir un būs panākumu ēnas puse – jebkādi atlases sieti varas partijās darbojas tikai tādēļ, lai atsijātu nemiera cēlājus un vadoņiem nevēlamus konkurentus, nevis glumiķus "ar brūnām mēlēm".
Droši vien arī šoruden naski ļaudis, neko nesatraucoties par KNAB uzrēķiniem, metīs pastkastītēs privāti driķētas avīzītes. Tajās viņi, saldi smaidoši, būs redzami blakus valdības vadītājam (kurš ir pārāk labi audzināts, lai no tādiem tipiem atgaiņātos). Šoreiz gan ne Straujumai, bet Kučinskim. Pirms četriem gadiem Ķirša & Junkura pielietotais "know-how" šķiet pārāk efektīvs, lai to nenočieptu. Vēl labāk, protams, šķiet piemesties pie sāna devīgajam un tautiskajam zemkopības ministram – pat tad, ja tiek kandidēts ne Latgalē, bet citur. Šādi triki, lai bez personiskiem nopelniem viegli iebīdītos Saeimā, daudzu vēlētāju acīs jau kampaņas laikā spētu sagraut amorfās, pret savu "balastu" pārāk iecietīgās ZZS reputāciju.
"Krievu solabiedrs? Tikai ne manējam!"*
Protams, Nacionālajai apvienībai, atrodoties premjerpartijas aizvēnī, dzīvošana ir patīkamāka, ērtāka un jūtami pasargātāka no elektorāta neapmierinātības. Apcerēt maksātnespējas administratorus kā morāli "apresnējušās" partijas Ahileja papēdi būtu nevis banāli, bet pat, manuprāt, pavisam sadomāti. Šī tēma – līdzīgi kā "Rīdzenes" sarunas – ir vienkārši jau tik tālu noleijerēta, ka vairs neizraisa sabiedrībā nekādus refleksus. Pat Jaunajai konservatīvajai partijai, kas var un centīsies atraut nacionāļiem vēlētājus (tas noteikti ir izbijušā tēvzemiešu tieslietu ministra Bordāna "miklais sapnis"), nāksies atrast pavisam citu retoriku sava konkurenta gānīšanai.
Man šķiet, ka drīzāk partijas riski ir saistīti ar tās "pilno lozi" – nacionāļu (un, protams, Šadurska) veiksmīgi reanimēto spēkošanos ar Latvijas Krievu savienību. Šīs cīņas teatrālismu – un savstarpēji izdevīgo simbiozi – nevar nepamanīt, ja vien cilvēks nav pilnībā ar gara aklumu sists. Varbūt vēlētāji aizdomāsies, ka NA cīņa par latviskumu oktobrī varētu galvenokārt rezultēties ar klaji prokremliskās Ždanokas un LKS iekļūšanu Saeimā?
Savukārt pavisam radikālos pilsoņus varētu sabiedēt tas, ka, likvidējot krievvalodīgās izglītības "geto", nelatviešu skolēnu masas "pārpludinās" tās mācību iestādes, kurās līdz šim etniski sterilā vidē skolojās viņu atvases...
Iespējams, Raivim Dzintaram, pirms mesties Krievijas TV kanālu iznīdēšanā, vajadzētu papētīt: kā viņa elektorāts uztur sevī pretkrieviskā naida kvēli? Ja nu tieši mūsu "überpatrioti" sadrūvēsies, ka NA līdera ierosmju dēļ nevarēs, dīvānā sēžot, gardi lamāties par Kiseļova impēriskajām metaforām? Tas nav tik smieklīgi, kā šķiet, jo politikā uzrodas pavisam dīvaini bumerangi.
Trušiem pilnā cepure
Apcerot partiju reitingu pjedestālu, protams, jāpiemin arī tā "bezcerīgais čempions". Latvijas politikas nākotnes nenoteiktības pavairošanā "Saskaņas" ietekme var izrādīties ļoti būtiska. Protams, no piekļūšanas valsts varai tā joprojām ir izolēta – praktiski visi latvju politiķi stingri ievēro etnopolitisko konvenciju "Ar vaņkām nepīties!". Lai cik necilas, pat nožēlojamas izredzes jau patlaban ir vairākām jaunsīkpartijām, nevienai neatradās dūša sēsties Ušakova kamanās, kas droši to ievizinātu XIII Saeimā.
Galvenā latvisko partiju problēma: "Saskaņai" tās vēlētāji var iedot pārāk daudz mandātu. Šajā Saeimā gūtos 24 vai citkārtējos 25 vēl varētu pieciest. Protams, NA vadībai būtu daudz tīkamāk redzēt, ka LKS nokož šiem "socdemiem" kādas sešas septiņas vietas nost, lai nacionāļu un šovinistu simbioze turpinātos arī XIII Saeimas ikdienā.
Taču pagājušajā sasaukumā "Saskaņai" bija 31 mandāts, pirms tam – 29 mandāti. Ja partijas elektorāts tiktu veiksmīgi mobilizēts**, bet "pareizajos" vēlētājos savukārt valdītu pagurums un vienaldzība, tā rudenī var atkārtot šos panākumus, pat pārsniegt. Protams, latviskajām partijām tas netraucēs atkal izveidot "russenfrei" valdību. Tomēr vajadzība vēlēšanās cīnīties nevis par 76 deputātu krēsliem, bet – kā izrādīsies 7. oktobrī – par 70 vai pat vairs tikai 67 vietām Saeimā tām būs krietni sāpīgāka.
Patlaban gan neizskatās, ka no "Saskaņas" var sagaidīt kaut kādus pārsteidzošas enerģijas izvirdumus. Nelielais balsu pārsvars Rīgas domē ir pietiekami pamatots attaisnojums Ušakovam palikt savā vietā, nevis pašam iesaistīties Saeimas vēlēšanās, velti pretendējot uz premjera amatu.
Taču man ir pieredzē sakņotas aizdomas, ka "Saskaņa" ir tāds burvju mākslinieks, no kura cilindra vajadzīgajā brīdī vienmēr tiks izcelts pūkaini simpātisks garausis publikas izbrīnīšanai. Ja vien to vajadzēs, jauni vēlēšanu sarakstu līderi un vilcēji pēkšņi atradīsies Saeimas frakcijā un, protams, arī tajā "pelēkajā masā aiz Ņila muguras", par kādu tiek uzskatīti saskaņiešu domnieki. Vai arī kāds ambiciozs "etnokamikadze" individuāli rekrutēsies šajā partijā, pametot bezcerīgu latvisko politprojektu.
Iespējams, ka NA (un Šadurska) centieni LKS reanimācijā novedīs pie tā, ka ždanokiešiem izdosies atraut "Saskaņai" pietiekami būtisku vēlētāju daļu un mandātu skaitu. Taču nīstā konkurenta atdzīvošanās var arī izjundīt Ušakova "socdemos" adrenalīnu un cīņas sparu. Partija varētu ne tikai sīvi izkauties ar "bitēm 2.0" par sava elektorāta aizvainotāko un dusmīgāko daļu, bet arī vēl nopietnāk uzrunāt auditoriju otrpus etniskā žodziņa.
Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka rudenī galvenās cietējas no gaidāmās "divu krievu plēšanās" varētu izrādīties latviskās partijas. Varbūt pat abu sarīdītāji, un tas jau būtu taisnīgi.
---------------
* Parodija par vecumvecu bērnu šampūna reklāmu
** Apcerot "Saskaņas"/GKR vājo sniegumu Rīgas domes vēlēšanās, nez kāpēc tiek piemirsts, piemēram, par uzkrītoši "diētiskajām" 9. maija svinībām pērn un abu partiju jūtamo piesardzību atbalstītāju motivēšanā. Man radās iespaids, ka Ušakovs baidījās ar agresīvāku kampaņu "pamodināt latviešus" un tad, balsojumam pārvēršoties klaji etniskā kašķī, ciest pazemojošu sakāvi un politisku bankrotu. Tagad, Saeimas vēlēšanās, "Saskaņai" šādi apsvērumi vairs nav tik būtiski un rokas tai Rīgā ir krietni brīvākas.