Saķeršanās solās būt nežēlīga, jo viena no "karojošajām" pusēm – Latvijas Televīzijas vadība kopā ar tās labvēļiem Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē un Latvijas Žurnālistu asociācijā – dzīvo svētā, kaut maldīgā pārliecībā par savu neuzvaramību.

Savukārt "pretinieks" – valdība un īpaši Kultūras ministrija, kas izstrādā priekšlikumus "efektīvai sabiedrisko mediju pārvaldībai" jeb to tiesiskai regulēšanai – vēl nesteidzas izrādīt savu apņēmību pieteikto reformu iesākt un īstenot. Tas ir taktiski pareizi: kuram gribas pirms laika dzirdēt apsūdzības, ka viņš vēlas "aplauzt ragus demokrātijas svētajai govij"?

Kas maksā, tas revidē mūziķa kabatu

Politiskās varas klusēšana, protams, rada Zaķusalā maldīgu pārliecību par vieglu uzvaru un sabiedriskā medija izredzētību: tikai pieķerieties mums klāt, un Eiropa to nesapratīs! Lepnība dara aklu. Taču te neko nepadarīsi – televīzijas žurnālistika vienmēr bijusi stipri narcisisks žanrs: Believe me – the sun always shines on TV...

Tieši maldi par savu neaizskaramību ir mūsu pašapmierinātās un sevi par "sabiedrisko" uzstājīgi dēvējošās LTV Ahileja papēdis. Jau tāpēc vien, ka valstij piederošo mediju uzturēšana Latvijā netiek veikta ar iedzīvotāju tiešu naudas piešķīrumu jeb abonementmaksu, kas dotu neatkarību no politiķu piešķirtiem līdzekļiem. (No tās mūsu publiskie mediji vairās kā velns no krusta – "veiksmīgi" un, jāatzīst, diemžēl pilnīgi pamatoti. Šāda maksājuma ieviešana garantēti izraisītu publikas naida lēkmes par to, ka sabiedriskie mediji "naudu atņem, bet skatīties nav ko" un masveidīgas izvairīšanās to maksāt.)

LTV un LR apgāde ir valsts budžeta problēma, kas to negrozāmi padara par likumdevēju diskusiju un lēmumu objektu. Lai kā mēs mīlētu gānīt Saeimu, tikai tai ir nācijas dots tiešais mandāts ieviest tiesisku regulējumu jebkurai nozarei un institūcijai. Arī tādām, kas iedomājas, ka "sabiedrības sargsuņa" funkcija tās padara tiesiski autonomas un neaizskaramas.

Prasot un saņemot naudu no valsts, neizbēgami ir ne tikai stingri tiesiskie rāmji, bet arī tieša politiska kontrole par piešķirto līdzekļu izlietojumu.

Pretenziju saknes

Valsts varai – īpaši hibrīdkara/informatīvā kara uzrādīto reāliju iespaidā – ir radušās vairākas racionālas, socioloģiskos mērījumos un revīzijās sakņotas, valstiskas un pavisam leģitīmas pretenzijas par LTV (krietni mazāk – LR) darbības un tai piešķirtās naudas izlietojuma neefektivitāti.

Šis nebūs kāds no agrākajiem smieklīgjiem stāstiem par sašutušu ministru vai deputātu pārmetumiem, ka televizors neatrāda viņus pietiekami bieži vai rāda "ne tā". Nav runa par to, ka LTV nekalpo partijām – tā patlaban nespēj efektīvi kalpot sabiedrībai un (kaut cik) sargāt valsts informatīvo telpu, jo ir pārāk aizņemta ar sevis apjūsmošanu un apčubināšanu.

Šķiet, būtiskākās problēmas jau pirms kāda laika tika izsmeļoši un populārzinātniski izklāstītas Nacionālās apvienības "ierindas" pārstāvja izteiktā versijā: tiek zaudēta cīņa par mūsu valsts informatīvo telpu, uz Krievijas televīziju kanāliem un to Baltijas filiālēm pārceļojot arī latviskai auditorijai.

Auditorijas mērījumi dod pamatu pārmest LTV mazspēju un neieinteresētību sabiedriskā medija pienākumu veikšanā, jo tā sev spēj piesaistīt galvenokārt tikai latviešu skatītājus vecuma grupā 50+ jeb cilvēkus pirmspensijas un pensijas gados. Jaunākas, sociāli un ekonomiski aktīvākas valsts iedzīvotāju gadskārtas to principiāli ignorē.

Protams, šīs un citas savstarpējās politiskās pretenzijas – valsts pārmetumi savam medijam par tā neefektivitāti un auditorijas atdošanu hibrīdpretinieka varā; LTV un tās atbalstītāju dusmas par tiešas partejiskas uzraudzības ieviešanu – ir visa konflikta "leduskalna redzamā daļa". Cīņa par neatkarību no politiskās uzraudzības Zaķusalas vadībai pirmkārt nozīmē saglabāt LTV suverenitāti pār tās finanšu plūsmām.

Patlaban latviskās komerctelevīzijas kopējo nīkulību veicina (attaisno?) pašapmierinātās LTV vēlme, dēvējoties par "sabiedrisko", praksē būt hibrīdtelevīzijai – tai dzīvojoties arī komerciālo kanālu lauciņā gan atvieglota, pat pliekana satura veidošanā/demonstrēšanā, gan finansējuma piesaistē. Zaķusalā apzinās, ka jaunais regulējums ne tikai pakļaus tās tēriņus valsts rūpīgākai/piekasīgākai kontrolei, bet, ak šausmas, varētu pat beidzot aizsākt LTV (un LR) pakāpenisku aiziešanu no reklāmas tirgus pilnā "valsts maizē".

Šie ļaudis nebūs Kalvītis

Kučinska kabinets gluži pašnāvnieciskā dedzībā uzkrauj sev plecos arvien jaunas problēmas. Tas pat izraisa (šķiet, ka saku to ne pirmo reizi) kaut ko līdzīgu negribētai cieņai. Tomēr politiskas kontroles īstenošanu pār sabiedriskajiem medijiem, lai panāktu to efektīvāku darbību – kas ir KM piedāvājuma sāls un briestošā konflikta pamats – koalīcija var panākt diezgan viegli. Kā rādas, vismaz līdz šim, valdības partijas šajā jautājumā ir uzkrītoši saliedētas.

Turklāt mediju politikas reforma šķiet pilnīgs nieks, salīdzinot ar nepieciešamību sakārtot veselības aprūpi vai skolu sistēmu, kas prasa desmitiem un simtiem miljonu eiro. Galvenais ir politiska griba un stipri nervi – neļauties iekšējam vājumam un nesekot Kalvīša kļūmei, psiholoģiski salūstot zem publiskas neslavas krusas.

LTV, NEPL un LŽA patiesībā jau ir pietiekami brīdināti. Pirmkārt, kādreiz bijušo NEPLP vadītāju Aināru Dimantu protežējusī un LTV ķēķa mehānismus pārzinošā/ekspluatējusī "Vienotība" ir viena no konsekventākiem reformas virzītājām. Otrkārt, KM darba grupu reformas izstrādei vada "renegāts" Roberts Putnis – bijušais "Delnas" vadītājs (un Ingrīdas Ūdres politiskā bankrota pamatlicējs).

Šie cilvēki ir pietiekami rūdīti un biezādaini. (Putnis savas privātās dzīves dēļ zināmā mērā pats ir "neaizskarams", līdzīgi tagadējam ārlietu ministram.) Viņi paši reiz ir sekmīgi pielietojuši demokrātiskās dogmas un citus sabiedriskās domas apstrādes ieročus, ko tagad Zaķusalas līdzjutēji cer vērst pret LTV privilēģiju apšaubītājiem.

(Starp citu, pat akadēmiskos mediju ekspertus no Vācijas, kuri Saeimā notikušajā diskusijā aizrautīgi kritizēja KM prezentētās ieceres un tāpēc LTV sargiem šķita esam viņu stiprā pils, uzstāties aicināja valsts iestāde. Kā apmierināti piefiksēja politiķi, ekspertus vēl vairāk pārsteidza sabiedriskā medija pretenzijas tērēt valsts finansējumu, nevienam par to īsti neatskaitoties.)

Politiskās varas centieni sakārtot un efektivizēt publiskos medijus laiku gaitā ir piedzīvoti vairākās ES dalībvalstīs un vēl tiks. Žurnālistu izkliegtas apsūdzības preses brīvības apspiešanā nenozīmē automātisku Briseles nosodījumu un sankcijas pret sagrēkojušos valdību. Iespējams, jau agrākos precedentos ir pamanīts, ka aiz vaimanām par politisku iejaukšanos pārsvarā slēpjas vēlme saglabāt profesionālu un finansiālu komfortu. Ja valdības/KM pozīcija būs konstruktīva un tiks prasmīgi argumentēta (un tam jau Putnis ir nolīgts), tad "Eiropa sapratīs" vēlmi lieki netērēt nodokļu maksātāju līdzekļus un dot sabiedrības intereses kalpojošu publisko mediju.

LTV kaujinieciskums var ātri noslāpt, saskaroties ar sabiedrības klaju vienaldzību par "svētās govs" likteni. Galu galā, tās pamatauditorija ir/šķiet pasīvākā pilsoņu kopuma daļa, un te atspēlēsies jaunāku skatītāju nepiesaistīšanu. Otrkārt, Zaķusalas žurnālistiem noteikti nāksies atdurties pret cunftes solidaritātes trūkumu – ne tikai komerckanālos, kuriem ar LTV jādalās sarukušajā reklāmnaudā, bet arī citos medijos. Jā, arī tieši tāpēc, ka daudzviet maizes rieciens tagad ir kļuvis krietni plānāks nekā sabiedriskajā medijā.

Dzirdot pašpārliecinātās LTV vēlmes koriģēt sabiedrisko mediju darbības regulējumu sev par labu ("LTV ir gatava piedalīties tālākā likumprojekta izstrādē"), man rodas naivs jautājums: kāpēc cita valsts "kantora" – VID – darbinieki tikpat lecīgi nepieprasa finanšu ministrei dot tiesības viņiem pašiem izlemt, kāds iestādes ģenerāldirektors ir tīkamāks?