Spānijas iekšējam konfliktam saasinoties, krīzes atgriešanās Eiropā varētu šķist pat nenovēršama. Tomēr Spānijas teritorijā notiekošais patiesībā norāda uz to, ka Eiropas ekonomiskā atgūšanās kļūst arvien spēcīgāka, vienlaikus izgaismojot ES iespēju robežas.
ES ekonomikas spēku apliecina tas, ka nekārtības Katalonijā nav radījušas nekādu nozīmīgu reakciju finanšu tirgos. Ja līdzīga situācija būtu radusies pirms dažiem gadiem, mēs pieredzētu masveida atbrīvošanos no Spānijas valdības vērtspapīriem un Spānijas akciju tirgus būtu sagrauts. Taču šodien tirgi valsts dziļās politiskās problēmas uztver pilnīgi mierīgi.
Šāds uzticības balsojums stāv uz stabiliem pamatiem. Visa eirozonas ekonomika aug cienījamā, lai arī ne iespaidīgā, tempā. Un Spānijas ekonomika ir augusi ātrāk nekā eirozonas vidējais rādītājs, vienlaikus arī savu maksājumu bilanci noturot ar nelielu pārpalikumu.
Tas nozīmē, ka Spānijas atlabšana balstās uz pieaugošu piedāvājumu, nevis augošu iekšzemes pieprasījumu, kā tas bija pirmskrīzes celtniecības buma laikā. Papildinot to ar faktu, ka eirozonā pastāv institūcijas, kas spēj risināt banku vai valstu īslaicīgas finansiālās grūtības, kļūst vēl skaidrāks, kāpēc Spānijas dziļajai politiskajai krīzei nav sekojusi bīstama finanšu tirgu svārstīšanās.
Taču Katalonijas krīze arī izgaismo ES integrācijas modeļa radītos ierobežojumus, kas sakņojas faktā, ka savienība būtībā ir balstīta uz nacionālu valsti. Šo modeli nevar saukt par starpvaldību attiecībām. Tas drīzāk balstīts uz netiešu procesu ieviešanu: nacionālās valdības un to administrācijas izpilda gandrīz visu, ko ES dara un nolemj.
Šo nošķīrumu viskrasāk ir iespējams redzēt monetārās politikas jomā, kur lēmumu pieņemšanas mehānisms noteikti nav starpvaldību: Eiropas Centrālās bankas padome darbojas, balstoties vienkārši uz vairākuma principu.
Savukārt mehānisma īstenošana, neapšaubāmi, ir netieša: kad lēmums ir pieņemts, to izpilda nacionālās centrālās bankas – pieeja, kam var būt nozīmīgas sekas. Piemēram, ar plašajām vērtspapīru iepirkšanas operācijām, ko parasti uzņemas ECB, pēdējos gados lielākoties ir nodarbojušās nacionālās centrālās bankas, kas iegādājās pašas savu valdību vērtspapīrus.
Arī Eiropas Savienības Tiesa Luksemburgā – vēl viena ārkārtīgi nozīmīga kopēja institūcija – paļaujas uz lēmumu pieņemšanas mehānismu, kas nav starpvaldību. Tomēr tās tiesnešus nominē nacionālās valdības, un nacionālās tiesas un administrācijas īsteno tās lēmumus.
Šādas pieejas vājās vietas izgaismo salīdzinājums ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Lai gan arī ASV Federālo rezervju sistēmai ir reģionāla struktūra, atsevišķās apgabalu rezervju sistēmas nosedz vairākus štatus un nav piesaistītas nevienai štata pārvaldei vai institūcijai. Līdzīgi arī ASV Augstākās tiesas tiesnešus nominē federālās (Senāts pieņem vai noraida nominētos kandidātus, ko izvirza prezidents), nevis štatu pārvaldes institūcijas.
ES paļaušanās uz savām dalībvalstīm kopēju institūciju veidošanā pamatoti bija vienīgais veids, kā sākt integrācijas procesu, ņemot vērā lielo neuzticību starp valstīm, kas cita pret citu bija izkarojušas tik daudz brutālu karu. Un tomēr savienība, kas paļaujas uz nacionālu valsti, ne tikai procesus īstenojot, bet arī piešķirot tiem likumību, spēj funkcionēt tikai tik labi, cik tās atsevišķie biedri. Šobrīd, kad vairumam dalībvalstu ir uzbrukušas iekšējas likstas, šis modelis izsmeļ savas iespējas.
Grieķijā ekonomisko atlabšanu ir kavējusi vāja administratīvā un tieslietu sistēma. Polijā un Ungārijā tiesisko neatkarību mazina "neliberālas" valdības. Savukārt Spānijā politiskā sistēma šķiet nespējīga atrisināt konfliktu starp reģionālo valdību Katalonijā ar tās cerībām uz lielāku pašnoteikšanos un centrālo valdību Madridē, kas apgalvo, ka pat šī jautājuma apsvēršana grautu konstitucionālo kārtību.
Pat Vācija saskaras ar iekšējiem politiskajiem izaicinājumiem. Nesenajās federālajās vēlēšanās zaudējusi apmēram piektdaļu savu vēlētāju, kanclere Angela Merkele savā ceturtajā – un, jādomā, pēdējā – termiņā būs spiesta samierināties ar trīs neklausīgiem koalīcijas partneriem. Savukārt Itālijā viedokļu aptaujas liek domāt, ka vairums vēlētāju šobrīd atbalsta populistiskās un/vai eiroskeptiķu partijas.
Lai gan klaji eiroskeptiskas partijas diez vai kaut kur iegūs varu, Eiropas integrācijai šīs politiskās pārmaiņas nevēsta neko labu. Diez vai ES saskarsies ar atklātu naidīgumu. Šodienas izaicinājums ir "obstrukcionistiska vienaldzība", jo daudzas dalībvalstis arvien vairāk nodarbojas ar savām iekšējām problēmām, Eiropas integrāciju lielākajā kontinenta daļā uzlūkojot par neko daudz vairāk kā pakārtotu vielu pārdomām.
Tie ES līderi, kuri vēl aizvien vēlas veicināt integrāciju, vairs nevar paļauties uz finanšu krīzes laikā izmantoto argumentu, ka nav nekādas alternatīvas. Turklāt integrācijas pirmo gadu vēlīgā vienprātība jau sen ir zudusi. Ja ir vēlme panākt tālāku progresu pretī "arvien ciešākai savienībai", Eiropas līderiem vajadzēs atrast jaunu modeli, kas nepieļaus pilsoņu krišanu arvien dziļākā apātijā.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
