Šobrīd Latvija, šķiet, vēl aizvien atrodas sērošanas fāzē. Ekonomisko un sociālo procesu vērotājs Pēteris Strautiņš ir jau iezīmējis Brexit īstermiņa negatīvo ekonomisko ietekmi Latvijā. Savukārt politiķi ir izteikuši nožēlu, bažas un pat dusmas par britu sabiedrības lēmumu šķirties no Eiropas Savienības. Tvīti, Facebook ieraksti un komentāri sociālajos tīklos liecina, ka daži politiķi uzskata – 51,9% britu pilsoņu (17 410 742 balsotāju), kas biļetenā ievilka ķeksīti iepretim variantam "izstāties no ES", ir tādā vai savādākā veidā stulbi, dezinformēti, naivi un savtīgi.
Tas ir diezgan skarbi. Lielbritānijas ekonomiku pēdējo desmitgažu laikā raksturo krasi nevienmērīga attīstība. Londona un atsevišķas Anglijas dienvidaustrumu daļas kā neapstrīdams Eiropas finanšu pakalpojumu centrs, nenoliedzami, bijušas ieguvējas no dalības ES. Šie reģioni balsoja par palikšanu. Neskatoties uz to, pārējā Anglija un liela daļa Velsas ir pieredzējusi nemainīgas algas tai laikā, kad pieaug mājokļu izmaksas un konkurence darba tirgū, daļēji, jo izglītoti un motivēti imigranti no valstīm, kas pievienojušās ES 2004. un 2007. gadā, izmanto ES brīvas darbaspēka kustības priekšrocības.
Imigrācija, imigrācija, imigrācija
Daudzus britus piesaistīja pret imigrantiem vērstais naratīvs, varbūt pat vairāk nekā izstāšanās piekritēju kampaņas retorika par Eiropas Savienību kā britu ekonomikas attīstības kavēkli (pilnīgas muļķības) vai komplicēti tehniskie argumenti par Lielbritānijas suverenitātes zaudēšanu. Tajā bija gan ekonomiskā dimensija ("imigranti atņem mums darbu"), gan vēstījums par to, ka augstais imigrācijas līmenis maina Lielbritānijas dziļākās kultūras vērtības. Tradicionālās Fish & Chips ēstuves pakāpeniski aizvieto Polski Sklep (poļu veikali), kas tirgo svešādus un dīvainus austrumeiropiešu dzērienus kefīrs un kvass. Izstāšanās kampaņa efektīvi argumentēja, ka pati britu būtība tiek pakļauta riskam, un vecākā britu paaudze daļēji uzķērās uz šo vēstījumu.
To visu spīdoši pasniedza abi izstāšanās kampaņas līderi – Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītājs, alus dzērājs un pīpmanis Naidžels Faradžs un bijušais Londonas mērs, populists Boriss Džonsons. Kampaņa par palikšanu ES iestiga teorijās un skaitļos, nespējot pārliecinošā veidā pastāstīt par Eiropas Savienības priekšrocībām, kas bieži vien ir netaustāmas.
Mana dzimtā pilsēta Korbija (Corby) pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados saņēma nozīmīgu finansējumu no ES fondiem, kas veicināja pilsētas sagrautās ekonomikas atjaunošanu. Astoņdesmito gadu sākumā Korbijā tika pārtraukta tērauda ražošana, kā rezultātā bezdarba līmenis vienu brīdi šīs dramatiskās desmitgades laikā pietuvojās 30%. Neskatoties uz to, līdz 2010. gadam Korbija bija atdzimusi un kļuvusi par vienu no visstraujāk augošajām Anglijas pilsētām, ne mazums pateicoties arī ātri augošajai Austrumeiropas imigrantu kopienai. 2015. gadā bezdarba līmenis pilsētā bija vien 5,3%. Šobrīd Korbiju ir pārpludinājuši Polski Skleps, Balkānu kafejnīcas, un kvass ir nopērkams daudzos veikalos. 64,2% Krobijas elektorāta nobalsoja par izstāšanos no ES.
Kādas ir iespējas?
Pēc pieklājīga neilga sēru brīža Latvijai, iespējams, vajadzētu palūkoties, kā izmantot Brexit rezultātā radušās iespējas.
Politiskajā jomā uz izķeršanu būs vesela virkne svarīgu ES posteņu (Valdis Dombrovskis jau ir uz laiku pārtvēris Lielbritānijas komisāra portfeli!). Latvijai, kura vēl aizvien ir salīdzinoši maz pārstāvēta augstākajās ES vadības pozīcijās, vajadzētu nodefinēt, ko tā vēlas, un tad visiem spēkiem lobēt to, ko tā vēlas.
Latvijas politiskie komentētāji ir pauduši nožēlu par to, ka tiks zaudēts Lielbritānijas neto ieguldījums ES budžetā, paredzot ES fondu finansējuma samazināšanos. Tomēr var notikt arī savādāk. Lielbritānija jau ilgu laiku veiksmīgi ir vadījusi kustību par ES budžeta iesaldēšanu vai pat samazināšanu. Līdz ar britu izstāšanos pastāv reāla iespēja spiest uz ES budžeta palielināšu un lielāku ES fondu finansējuma novirzīšanu Latvijai.
Būs arī ekonomiskās iespējas. Daudzi ārvalstu investori vēlēsies pārvietot savus ieguldījumus no Lielbritānijas uz ES. Tai laikā, kad lielie autoražotāji, tādi kā Nissan un Toyota, iespējams, varētu pārvietot Eiropas autoražošanas centru uz Višegradas valstīm, Latvijas reģioni varētu pacīnīties par to, lai pastāvošajiem un plānotajiem jaunajiem industriālajiem parkiem piesaistītu mazos un vidējos ražošanas uzņēmumus (piemēram tādi uzņēmumi, kas atrodas Korbijā).
Londonā finanšu pakalpojumu sfērā ir nodarbināti ap 360 000 augsti apmaksāti speciālisti. Avīze Financial Times apgalvo, ka lielās ASV investīciju bankas jau sākušas pārvietot personālu no Londonas uz Dublinu, Frankfurti, Parīzi un citiem Eiropas finanšu centriem. Brexit sniedz Rīgai – Baltijas valstu finanšu centram – unikālu iespēju piesaistīt rietumu finanšu milžus un ļaut tiem iesakņoties reģionā. Lietuvas panākumi, piesaistot Lielbritānijas Barclays Bank, kas 2009. gadā atvēra reģionālo tehnoloģiju centru Viļņā, liecina, ka tas ir iespējams. Tomēr, lai tas notiktu, ir nepieciešama aktīva un koordinēta valdības rīcība.
Ir laiks beigt sērot un sākt izmantot priekšrocības un iespējas, ko sniedz Brexit.