Pirmais paradokss: ilgāk guļ, mazāk tērē
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2016. gadā Latviju apmeklēja 1,793 miljoni tūristu. Tas ir par 50 tūkstošiem mazāk nekā 2014. gadā un par 231 tūkstoti mazāk nekā 2015. gadā. Acīmredzot Latvijas tūrisma industrijai ir zināmas attīstības problēmas. No vienas puses, ir labi, ka 2016. gadā ir reģistrēts rekordliels skaits – ārvalstu ceļotāju vidējais nakšņojumu skaits Latvijā – 4,9 naktis (līdz tam pēdējos piecus gadus šis rādītājs svārstījies starp 4 un 4,6 naktīm). Tomēr nevar nepamanīt, ka ārvalstu tūristu Latvijā iztērētās naudas apjoms strauji sarūk: ja 2012. gadā katrs ārvalstnieks vienas dienas laikā Latvijā tērēja 75 eiro, tad 2014. gadā tie bija 66 eiro, bet 2016. gadā – tikai 54 eiro. Salīdzinājumam, 2014. gadā Igaunijā ārzemju tūristu tēriņi dienā bija 137 eiro, bet Lietuvā – 85 eiro.
Saskaņā ar CSP datiem 2016. gadā tūristu skaits, kas Latvijā pavadījuši vienu nakti, bija 1,8 miljoni (11,4% kritums salīdzinājumā ar 2015. gadu). Gada laikā viņi Latvijā iztērēja 474,4 miljonus eiro, kas ir par 12,3% mazāk nekā 2015. gadā.
Otrs paradokss: daudz viesnīcu, maz viesu
Pēdējie desmit gadi Latvijas viesnīcu sektorā pagājuši intensīvas attīstības zīmē – nozares uzņēmumu skaits ir pieaudzis par 73%, bet kopējais tirgus apgrozījums palielinājies par 81,6%, sasniedzot 176,4 miljonus eiro. Viesmīlības nozares pievienotā vērtība no 2005. līdz 2015. gadam pieaugusi par 30,3%, sasniedzot 73,7 miljonus eiro. Tiesa, 2006. gada pirmskrīzes rekordu, kad pievienotā vērtība piedzīvoja lēcienu līdz 93,3 miljoniem eiro, Latvijas viesnīcām pagaidām nav izdevies atkārtot.
Otrs svarīgs faktors – viesnīcu noslogojums. Pēdējo desmit gadu laikā viesnīcu skaits Latvijā pieaudzis par 34,7%, turklāt jūtami palielinājies piedāvājums četrzvaigžņu viesnīcu segmentā, kas atbilst reālajam pieprasījumam. Tomēr saskaņā ar "Eurostat" datiem Latvijas viesnīcu noslogojums 2016. gada decembrī bija tikai 31,9%. Salīdzinājumam, Zviedrijā šis rādītājs bija 38,0%, bet pie kaimiņiem Igaunijā – 43%.
Trešais paradokss: Rīga attīstās, province kļūst vājāka
Reģionos tiek piedāvāts pietiekoši plašs viesnīcu un tūrisma pakalpojumu klāsts, tie ir pieprasīti, tomēr pamatā klienti ir vietējie iedzīvotāji. Ārvalstu ceļotāji pagaidām izvēlas apmesties galvaspilsētā: 2016. gadā, neskatoties uz kopējā tūristu skaita kritumu valstī, Rīgas viesnīcās un citās tūristu mītnēs tika apkalpoti 1 248 358 viesi, kas ir par 7% vairāk nekā gadu iepriekš.
Rīgas tūrisma attīstības birojs apliecina, ka pagājušajā gadā iezīmējās divas būtiskas tendences: Rīgā ierodas aizvien vairāk tūristu no tālākām valstīm, piemēram, ASV un Ķīnas, kā arī arvien vairāk kruīza kuģu pasažieru paliek galvaspilsētā ilgāk nekā vienu diennakti.
CSP dati liecina, ka 2016. gadā Rīgas viesnīcās un citās tūristu mītnēs visvairāk apmetušies ceļotāji no Vācijas (12,1%), Krievijas (12,0%), Igaunijas (8,0%), Lietuvas (7,0%), Somijas (6,8%) un Lielbritānijas (6,2%).
Lauku tūrisma attīstības tempi atpaliek no tūrisma attīstības pilsētās vairāku iemeslu dēļ: piemērotas transporta infrastruktūras trūkums (tostarp reģionālās gaisa satiksmes piedāvājuma trūkums), salīdzinoši augstas cenas (Latvijas viesnīcu cenu līmenis līdzinās vidējam cenu līmenim Eiropas valstīs), vietējo iedzīvotāju, kas ir galvenie pakalpojumu lietotāji, zemā maksātspēja, depopulācija (darbaspēka deficīts, kas neļauj sākt veiksmīgus biznesa projektus reģionos), vājš mārketings (kā Baltijas valstu, tā arī pasaules mērogā).
Ceturtais paradokss: daudz uzņēmumu, maz darbinieku
Tūrismam piemīt augsts ekonomiskais potenciāls (tā saucamais multiplikatora efekts – naudas līdzekļi, kurus tūristi tērē valstī, nonākot otrreizējā apritē, rada ieņēmumus citās jomās). Līdzīgi procesi notiek arī darba tirgū. Tomēr Latvijā šī likumsakarība ne vienmēr darbojas salīdzinoši augstā nodokļu sloga dēļ. Ārzemju tūristiem bieži tiek piedāvāts apmeklēt Latviju autobusa tūrē – apceļojot Baltijas valstis. Nakšņošana šādām grupām parasti tiek organizēta Igaunijā, bet autobusi tiek īrēti Lietuvā.
Pasaules praksē tiek uzskatīts, ka ik 30 tūristi rada vienu darbvietu tūrisma nozarē. Latvijā, neskatoties uz straujo tūrisma uzņēmumu skaita pieaugumu, pēdējo desmit gadu laikā viesmīlības nozarē nodarbināto īpatsvars audzis tikai par 0,7% (no 3,2% līdz 3,9%). Tai pašā laikā ienākumu līmenis Latvijas tūrisma nozarē tradicionāli ir viens no zemākajiem. CSP dati liecina, ka vidējā alga viesnīcu sektorā 2016. gadā bija 718 eiro (pirms nodokļu nomaksas), bet sabiedriskās ēdināšanas sektorā – 549 eiro (pirms nodokļu nomaksas).
Piektais paradokss: valsts lielumam nav nozīmes
Piemērots rādītājs, lai salīdzinātu Latvijas situāciju ar ainu pārējās Baltijas valstīs, ir summārie ceļotāju izdevumi, kas izdalīti ar kopējo iedzīvotāju skaitu valstī. Analīze liecina, ka 2016. gads Latvijai nav bijis veiksmīgs, tai pašā laikā ārvalstu tūristu pienesums Lietuvas un Igaunijas ekonomikā ir audzis. Igaunijā ārvalstu viesu tēriņi uz vienu iedzīvotāju 2016. gadā bija 1327 eiro, Latvijā – 506,1 eiro, bet Lietuvā – 431,6 eiro.
Igauniju var uzskatīt par reģiona objektīvo līderi. 2015. gadā šo valsti apmeklēja 2,763 miljoni ceļotāju (Latviju – 2,024 miljoni, Lietuvu – 2,071 miljons). Igaunijā tūrisms veido 10,3% valsts kopējā eksporta (Latvijā – 6,8%, Lietuvā – 3,7%), nodrošina 96 tūkstošus darbvietu (Latvijā – 79 tūkstošus, Lietuvā – 59 tūkstošus), turklāt tam ir visaugstākā tūrisma intensitāte – 133 nakšņojumi uz 1 kvadrātkilometru (Latvijā – 64, Lietuvā – 92). Jāpiebilst, ka mūsu kaimiņi igauņi no nacionālā budžeta starptautiskajai pašreklāmai tērē 4,3 miljonus eiro gadā, Latvija – ap 2 miljoniem eiro.
Pēcvārda vietā
Latvijas tūrisma industrijas attīstība nesaraujami saistīta ar pasaules tūrisma tirgu. Neskatoties uz neseno finanšu krīzi un terorisma draudiem, cilvēki turpina aktīvi ceļot: pēdējo desmit gadu laikā tūrisma ceļojumu skaits pasaulē pieaudzis par 46,6%. Taču mainās ceļotāju prioritātes un ieradumi. Sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka pagājušajā gadā, izvēloties ceļojuma maršrutu, 40% ārvalstu tūristu ir ņēmuši vērā terorisma draudus, un šis faktors paaugstina Baltijas valstu, kas zināms kā relatīvi mierīgs reģions, konkurētspēju pasaules tirgū. Latvijas klimats un ģeogrāfiskais novietojums nosaka to, ka tā nekad nebūs tūrisma lielvalsts kā Spānija vai Grieķija, taču Rīgai ir potenciāls kļūt par nozīmīgu pilsētas tūrisma galamērķi.