Foto: LETA
Nevar nepamanīt, diskusija par kino Latvijas telpā aktīvi turpinās par spīti kultūras ministres un nu jau visas Nacionālā apvienības nonākšanai kultūras nozaru un politintrigu šķērsugunīs, un, jāsaka, tieši tas neļauj palikt neievainotam nevienam politiķim, kurš šobrīd aktīvi cīnās par pašsaprotamu finansējuma iegūšanu kultūras nozarēm un valstiski svarīgiem kultūras pasākumiem.Lai nu kā, gribu padalīties ar savu redzējumu, kā un kas pašlaik notiek kulturpolitiskajā dzīvē.

Sākšu stāstu ar 11.Saeimas vēlēšanām un valdības veidošanas procesu, kas bija gana sarežģīts. Saskaņas centrs un Maskava pielietoja 70% dažādu manipulatīvo instrumentu, kas bija to rīcībā, lai nokļūtu valdībā. Tika izmantoti kanāli ZRP, tāpat Vienotībā un, visbeidzot daudzi gaidīt gaidīja, kurš no Nacionālās apvienības sparīgajiem biedriem norausies no ķēdes un izdarīs kādu neprognozētu gājienu, lai diskreditētu partiju. Pēdējais nerealizējās, un NA biedri neļāvās provokācijām. NA uzmanīgā novērotājpolitika vienā no vissarežģītākajiem valdības veidošanas procesiem Latvijas mūsdienu vēsturē iezīmēja turpmāko nevienlīdzību valdībā un valdības darbībā, kas vēl šobaltdien atspoguļojas daudzajās Vienotības politintrigās pret NA.

Atceroties to dienu, kad valdībā tika pieņemts aicināt Nacionālo apvienību, atviegloti jāpasmaida, jo bijām pavisam tuvu tam, lai SC, partija, kam ir līgums ar Putina "Vienoto Krieviju", būtu valdībā. Jau tobrīd atsevišķi Vienotības politiķi un dažs labs ZRP līderis, kurš vēl nebija iemācījies slēpt savas politiskās ambīcijas, uzvedās tā, it kā sen jau viss būtu bijis izlemts un tirgošanās ar SC bija vajadzīga tikai tamdēļ, lai padarītu NA topošajā valdībā par niecīgu spēlētāju. Mēs, protams, domājam, ka bijām liecinieki lielai politiskai cīņai par latvisku vai krievisku valdību.

Kultūras ministrija nebija kaulēšanās objekts. Varētu pat teikt – izņemot NA, par to interesi neizrādīja neviena cita partija. Protams, ZRP (tagad RP) bija vēlme atstāt NA tikai ar vienu ministriju, tā teikt, "priecājaties, ka vispār esat tikuši valdībā", taču to varētu norakstīt uz tikko piedzimuša politiķa neremdināmām ambīcijām, kuras, tiesa gan, apsīkst laika gaitā, neskaitāmas reizes apdedzinoties. Pret mūsu sākotnējo kultūras ministres amata kandidāti Inesi Laizāni vairākas kultūras nozares aizmuguriski pauda nepatiku un solīja mums grūtu komunikāciju turpmākajās attiecībās ar tām, ja Inese būs ministre.

Masu mediji pievērsās Ineses nomelnošanas kampaņai, kas jūtami bija kādu noteiktu spēku vadīta un ietekmēta, taču melnā kampaņa neizauga, jo uz kultūras ministres amatu piekrita kandidēt Žaneta Jaunzeme-Grende, kura Nacionālā apvienībā bija sevi pieteikusi kā cilvēks ar jaunu un daudziem simpātisku skatījumu, cilvēks, kurš sevi asociē ar pozitīvo nacionālismu un ilgstošu pieredzi uzņēmējdarbībā. Izvirzot Žanetu, nejutām īpašu pretestību nedz nozaru vidē, nedz politisko konkurentu aprindās. Protams, kā jau ikkatram mūsu kandidātam, arī Žanetai tika organizēta "pretošanās kustība", kas gan vēlāk izauga vērā ņemamos apmēros un attīstījās gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ.

Kas tad īsti notika, ka Kultūras ministrijā izvērtās tik skaļi skandāli? Pirmkārt, Žaneta Jaunzeme-Grende ir ar pieredzi uzņēmējdarbībā un kā praktiķe, ienākot nesakārtotā vidē, visupirms centās to sakārtot, radot vidi, kurā viņai būtu iespējams veiksmīgi vadīt organizāciju jeb šajā gadījumā – Kultūras ministriju. Galvenā kļūda acīmredzot bija tieši šī – valsts struktūras nepakļaujas uzņēmējdarbības vides noteikumiem un pēc būtības ir optimizējamas un efektivizējamas tikai grūtu un sarežģītu politisko intrigu un tirgus ceļā. Pirmais un visfatālākais pretsitiens bija no KM ilggadīgi strādājošajiem oranžajiem spēkiem, kas ļoti spēcīgi iesakņojušies pakļautības iestādēs un bez vispārīgas reformas valstī nav deaktivizējami jeb, precīzāk izsakoties – patriecami. Protams, nebūt ne visi pelnījuši tik asu attieksmi, taču daļa no šiem spēkiem ir dominējoši aktīvajā ierēdniecībā un dažāda līmeņa administratīvajās vadībās. Nereti šie cilvēki bauda arī nozaru profesionāļu protekciju un spēj to iedarbināt kā aizsargmūri apdraudējuma gadījumos. Te jāsaka, ka pie vainas ir lielā naudas dalīšana Helēnas Demakovas laikos, kad visspēcīgāk izdevās iedibināt šo ačgārno, kultūras dzīvi degradējošo naudas plūsmas sistēmu – no rokas mutē. Žanetas Jaunzemes-Grendes vēršanās pret šīm amatpersonām izvērtās par cīņu ar vējdzirnavām. Diemžēl viens no lielākajiem trūkumiem šīs cīņas ietvaros, bija nespēja nolasīt skaidru galamērķi, jeb visiem saprotamas pēcreformas vīzijas demonstrēšanas neesamība.

Ja tiek nosprausts mērķis, piemēram, labas pārvaldības principu ieviešana KM pakļautības iestādēs, tad tā principiem jābūt skaidri nolasāmiem un visiem saprotamiem. Nākamais solis ir iespējas mainīties došana cilvēkiem, kuri agrāk sevi parādījuši ne no tās labākās puses, kas ir sava veida amnestija līdz pirmajam pārkāpumam "vecajās manierēs". Pie pēdējā jāsaka, ka vislielākā problēma pēc "oranžajiem gadiem" ir tā, ka ļoti daudzi dažādu nozaru labākie speciālisti bija iesaistīti tā laika izšķērdīgajā un koruptīvajā sistēmā visā valstī, un šobrīd pateikt, ka šie cilvēki valsts pārvaldē vairs neeksistē, nozīmētu to pašu, kas atsviest atsevišķas nozares desmit gadus atpakaļ attīstībā. Lai nu kā, ne visi ir spējīgi un griboši uzsākt jauno kārtību, un, manuprāt, Žanetas Jaunzemes-Grendes uzsāktā cīņa ar vairākiem KM vecās administrācijas smagsvariem, turklāt uzreiz, bez jebkādas raustīšanās, atverot frontes vairākos sektoros, salīdzināma kā iešana pa degošām oglēm. Ja esi rūdījies un zini kā iet, pēdas neapdedzināsi, bet tā jau ir ļoti specifiska māka. Protams, notika tas, kas notika, nācās atkāpties vairākus soļus atpakaļ, taču cīņa netika zaudēta, jo ļoti daudziem tas tomēr lika aizdomāties par Kultūras nozari un to saistītām problemātikām. Paradoksālākais ir tas, ka galvenokārt caur šo negatīvo pieredzi cilvēki ir pēkšņi izdzirdējuši, ka mums ir tāda kultūrpolitika un ka ir spēki, kas par to un ap to cīnās. Cilvēki nu dzird, piemēram, par Kultūras aliansi, latviešu kino, literatūras nozari, kas ikdienas nemitīgajās katastrofu un fiskālo peripetiju negācijās bieži paliek nepamanītas.

Kādi ir prognozējamie nākotnes scenāriji?

Lai mēģinātu izprast nākotnes scenārijus, ir jāieskatās pagātnē. Uzņemoties KM vadību, Žanetai Jaunzemei-Grendei tika likts saprast, ka būs jāuzņemas vadīt ministriju, kam paredzēts no esošā (jau samazinātā) budžeta nocirpt vēl 1,5 miljonus latu. Šāds sākums lika izvēlēties vēl nebijušu taktiku, kas laika gaitā izrādījās kļūdaina - kultūras ministre sev par padomniekiem paņēma divus bijušos Kultūras ministrus, abus no Vienotības, Dombrovska padomniekus. Mērķis cēls – pārmantojamība un iespēja nosargāt kultūras budžetu no iznīcinošas budžeta apcirpšanas. Vienīgi atbildi uz jautājumu, kādi mērķi ir pašiem Padomniekiem (ar lielo burtu!), atliek vien minēt. Nevienam nav noslēpums, cik liela vēlme ietekmēt kultūras procesu virzību ir bijušai ministrei Sarmītei Ēlertei, tāpat nav noslēpums, ka Sarmīte ir viena no tiem, kura cīnās un plāno Vienotības attīstības procesus un redz sevi kultūras ministres amatā.

Diemžēl viņai neizdevās tās reformas, ko nu ar savām rokām uzņēmās paveikt Žaneta Jaunzeme-Grende. Iespējams, daži stratēģi jau plāno, ka pēc šādu reformu veikšanas diez vai reformētājs – ministrs būs nozares ilgdzīvotājs. Tam daļēji varētu piekrist, lai gan tik tiešām viss atkarīgs no gala rezultātiem un ministra iekšējā spēka. Kas gan var būt labāks kompetentam profesionālim, kāda neapšaubāmi ir Ēlertes kundze, kā atgriešanās attīrītā vidē? Tāda ir versija, kas ļoti loģiski iekļaujas kopējā kontekstā.

Atgriežoties pie tēmas par 1,5 miljoniem latu, ko plānoja atņemt Kultūras ministrijai, jāsaka, ka tos tik tiešām "plānoja atņemt", un arī šeit saskatāma Vienotības polittehnoloģiskā viltība - dod iluzoru sajūtu, ka esi nosargājis 1,5 miljonus, bet pretī saņemt solījumu, ka nenāksi un neprasīsi papildus neko vairāk. Paldies Dievam šī manipulācija izdevās tikai daļēji, jo kultūras nozares ļaudis nenoticēja, ka ministru prezidents būtu tik stulbs, ka atvērtu sev fronti pret visām kultūras jomām un izsauktu protestu vilni, kas būtu līdzvērtīgs artilērijas šāviņam pa ministru prezidenta beņķi. Taču kopumā še jāsaka, 1:0 Vienotības labā. Ja kā atsevišķu notikumu vēl klāt pieskaitām padomniekus Intu Dālderi, Sarmīti Ēlerti un bijušo KM preses sekretāri Elīnu Bīviņu, jāsaka – 2:0 Vienotības labā.

Kultūras nozarēs jau labu laiku valda uzskats, ka Akcīzes nodoklim jātiek iezīmētam un jāienāk KKF, kas ievērojami uzlabotu situāciju Latvijas kultūras dzīvē visās jomās. Tas atrisinātu pamateksistenciālas problēmas nozarēm, kas "knapi velk dzīvību" (tradicionālā kultūra, kino, literatūra, u.c.). Piekrītu, KKF struktūra jāsakārto un jāpilnveido, detāli izplānojot iespējamo līdzekļu izlietošanas kārtību tā, lai tas neveidotos par jaunu cīņas laukumu nākotnes politiskām manipulācijām. Taču - kas pašreiz notiek šajā situācijā? KM jau vairākkārtīgi ir dabūjusi atbildi gan no FM, gan ministru prezidenta, ka akcīzes nodoklis nevar tikt iezīmēts un arī netiks, turpretī premjerministra padomnieki Ints Dālderis un Sarmīte Ēlerte sarunās ar kultūras cilvēkiem ( ne Kultūras ministri!) min akcīzes iezīmēšanu kā iespējamu. Šajā kontekstā nu Žaneta Jaunzeme-Grende kopā ar visu Nacionālo apvienību nonāk ļoti interesantā situācijā - mēs ejam lūgt to, ko dabūt nevaram, ko zina gan Dālderis, gan Ēlerte, aizmuguriski kultūras cilvēkiem solot pretējo.

Varbūt maldos, bet veidojas tāda kā gremdēšana tiešā nozīmē un nu jau pavisam droša. Iedomāsimies, ka ejam visi kopā un no šī uzstādījuma neatkāpjamies - kas tādā gadījumā notiks? Kritīs valdība? Notiks ministru portfeļu maiņas? Likumsakarīgs ir jautājums, kam tad būs izdevīgs kāds no šiem diviem, manis minētajiem scenārijiem? Pirmajā gadījumā izdevīgi būtu iespējams tiem spēkiem (arī esošo koalīcijas partneru partiju iekšienē tādi ir), kas absolūti nicina NA un vēlas tās iespējams ātrāku norietu, veidojot jaunu valdību. Šis variants gan ir visai sarežģīts un maz ticams, jo grūti īstenojams reālajā dzīvē. Otrajā gadījumā izdevīgi būtu tiem spēkiem, kas esošajā tiesiskuma koalīcijā nevar iespraukties ar savu ietekmi un veido dažādas biedrības Latvijas attīstībai, kā arī, iespējams, kāro nomainīt nekontrolējamo Ekonomikas ministru, kurš pārlieku aizrāvies ar lietu sakārtošanu demokrātiskas valsts pārvaldes iekārtas virzienā (šis ir jāsaprot pozitīvā kontekstā attiecībā pret Pavļuta kungu).

Lai nu kā, ar ko šī, zemūdens akmeņiem pilnā cīņa noslēgsies, nezinām, bet cenšamies sekot līdz un izvairīties no iepriekšējos teikumos minēto scenāriju realizēšanās, lai varētu turpināt strādāt savas valsts un tautas labā. Šīs visas ir tikai manas personīgās pārdomas un viedoklis par notikušo, kas varbūt kādam šķitīs interesantas, varbūt kādam izsauks riebumu, bet kopumā liks aizdomāties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!