Tādēļ arī Ukrainas krīze nesa divējādas sajūtas: protams, neviens nepriecājas par agresijas uzliesmojumu no lielā kaimiņa puses, bet šī arī bija iespēja Rietumu sabiedrotajiem pierādīt, ka mūsu vienmēr piesardzīgā attieksme pret Krieviju bija pamatota.
Austrumu partnerības samita priekšvakarā nu ir jāaizdomājas ne tikai par pašu interesēm, bet arī par to, kā uzklausām mūsu ES un Austrumu partnerus un ko vēl varam darīt drošākai un labklājīgākai Eiropai, arī kaimiņos.
No pirmā acu skatiena ar Austrumu partnerību viss ir pilnīgā kārtībā: Eiropas Savienība atbalsta sešas kaimiņu valstis ceļā uz labklājību, tiesiskumu un demokrātiju, atver savu tirgu, piešķir līdzekļus un tehnisko palīdzību reformām. Rezultāti praksē varbūt nav spīdoši - piemēram, Austrumu partnerības indekss (eap-index.eu) laika posmā kopš 2011. līdz 2014. gadam neuzrāda fundamentālu progresu, sešām partnervalstīm politiski, ekonomiski un tiesiski tuvinoties Eiropas Savienībai. Korupcija, sociālā nevienlīdzība, nebrīvas vēlēšanas atsevišķās Austrumu partnerības valstis joprojām ir realitāte.
Taču sadarbība turpinās, noslēgti Asociācijas līgumi, ieviests bezvīzu režīms ar Moldovu, un Ukrainas krīzē Eiropas Savienība ieņēmusi bezprecedenta vienotu nostāju pret Krieviju (jācer, ka tā tāda arī saglabāsies, pat ja atsevišķas ES dalībvalstis atkal varēs eksportēt uz Krieviju persikus, bet tas jau ir nedaudz cits jautājums).
Taču - vai ar to pietiek?
Viens un, iespējams, galvenais uzdevums, kas noteiks ES veiksmi sadarbībā ar partnervalstīm, ir veiksmīga ekonomisko reformu īstenošana bez negatīvām ilgtermiņa un īstermiņa ekonomiskajām un sociālajām sekām. No vienas puses, Austrumu partnerības valstīs aug atbalsts demokrātiskai un tiesiskai pārvaldei. No otras puses, šajās valstīs joprojām spēcīgs ir tā dēvētais "sociālā kontrakta" princips - no valsts tiek sagaidīta sociālā labklājība, un tās dēļ iedzīvotāji ir gatavi pieciest arī nedemokrātiskus līderus.
Pēc dažādiem datiem un dažādās valstīs, to atbalsta no trešdaļas līdz četrām piektdaļām iedzīvotāju. Ņemot vērā, ka Moldovas IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā bija ir tikai 6% no ES vidējā, bet reģiona bagātākajai valstij - Azerbaidžānai - ap 22% (Pasaules Bankas dati), šī attieksme sarūgtina, bet sevišķi nepārsteidz.
Rīgas Samitā plānots pārskatīt Asociācijas nolīgumu ieviešanu praksē un sniegt lielāku atbalstu partnervalstīm gan šajās, gan citās reformās. Problemātiskais aspekts ir tajā, ka ES turpina orientēties uz pozitīvajām reformu sekām ilgtermiņā un joprojām neiegulda pietiekami, lai mazinātu negatīvās pielāgošanās sekas īstermiņā. To aktīvi izmanto Krievija, kas nespēj piedāvāt ilgtspējīgu modeli, bet labprāt "uzpērk" vai šantažē kaimiņvalstis ar īstermiņa ieguvumiem un zaudējumiem, piemēram, tirdzniecības sankcijām un preferencēm. Atliek gaidīt, vai Eiropas Savienība spēs šajā ziņā rīkoties izlēmīgāk.
Nesadzirdēti ilgi jutušies tie Austrumu partneri, kuriem nav mērķa iestāties Eiropas Savienībā, lai gan ir cerība, ka pēc Rīgas Austrumu partnerības samita šī situācija uzlabosies. Eiropas Savienība ir piekopusi principu "more for more" jeb "dari vairāk, saņem vairāk" - valstis ar lielāku progresu reformās saņem lielāku politisku un finansiālu atbalstu, bet valstīm, kurām nav reformu, arī netiek doti papildus stimuli sadarboties ar ES. Protams, gribētos no visām sešām partnervalstīm sagaidīt tādu pašu reformu entuziasmu, kādu pati Latvija demonstrēja 90. gados, taču praksē situācija ir citāda.
Azerbaidžānas un Baltkrievijas, kā arī Armēnijas valdības nevēlas fundamentālas pārmaiņas. Protams, ES var principiāli nesadarboties ar autoritārām kaimiņvalstīm, bet tas neuzlabos pašas ES tēlu šo valstu iedzīvotāju acīs (sk. augstāk). Tādēļ pozitīvi vērtējams tas, ka pēdējā laikā gan Eiropas Komisija, gan Latvija (vēl pirms ES prezidentūras) uzsver diferenciācijas nozīmi - jāmeklē individuāli risinājumi katram partnerim. Armēnija, piemēram, ir iestājusies Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, bet tā arī labi apzinās riskus un nevēlas atteikties no sadarbības ar ES. Gadījumā, ja Rīgas samitā tiešām tiks panākta vienošanās par jaunu līgumu ar Armēniju - nevis Asociācijas līgumu, bet gan alternatīvu, "vieglāku" versiju, tas kļūs par apliecinājumu patiesai politikas maiņai.
Vēl viena ne līdz galam sadzirdētā balss pieder demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvjiem, īpaši jau represīvākās Azerbaidžānā un Baltkrievijā. Vai tad Eiropas Savienība neatbalsta demokrātiju? Protams, ka atbalsta, un šim nolūkam izveidoti daudzveidīgi instrumenti, programmas, fondi utt. Taču grūtības sākas tajā brīdī, kad ir konsekventi jārisina konkrēti cilvēktiesību pārkāpumi - neatkarīgi no tā, vai konkrētā partnervalsts ir liels gāzes eksportieris vai nozīmīgs tranzīta posms. Tas nenozīmē, ka attiecības ar nedemokrātiskiem partneriem būtu jāsarauj, taču Eiropas Savienībai vajadzētu labāk apzināties un stratēģiskāk izmantot savu ietekmi.
Eiropas Savienības programmām ir arī daudzi praktiski trūkumi: tās ir sarežģītas administrēšanā un tādēļ veicina specifiska noteikumu pārzinātāju / profesionālo grantu saņēmēju slāņa rašanos, kamēr ne mazāk aktīvām, bet mazāk birokratizētāms sabiedriskām kustībām ir vieglāk zaudēt cīņā par lielajiem grantiem un palikt mazpazīstamām ārpus savas tiešās auditorijas. Šajā ziņā ļoti labs jauninājums ir Eiropas Demokrātijas fonds, kas ir daudz elastīgāks, bet tam piešķirtie resursi joprojām nav samērojami ar tā potenciālo lomu.
Nesadzirdēto balsu ir daudz vairāk, bet ir vērts ieguldīt laiku un resursus, lai tajās ieklausītos. Eiropas Savienība ir iecienījusi diskusiju formātu, tādēļ Rīgas Austrumu partnerības samitam ir vairāki blakuspasākumi - Mediju, Biznesa, kā arī Pilsoniskās sabiedrības konference. Uzdevums ir to laikā apkopot atziņas un rekomendācijas, kas izskan no nevalstiskā sektora. Eiropas Savienībā joprojām trūkst dziļas ekspertīzes par notiekošo Austrumu partnervalstīs, un jāizmanto ikviena iespēja, lai veidotu kontaktus, uzlabotu zināšanas un labākas nākotnes vārdā ieklausīties alternatīvajos viedokļos - jo tieši atklātībā un gatavībā uz diskusijām ir Eiropas pievilcība un spēks.
Eiropas Savienības Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības konference Rīgā notiks 20. - 21.maijā. Katram interesentam tai būs iespējams sekot līdzi tiešraidē www.eu2015.lv un "Delfi.lv".