Galveno kolaboracionistu Filipu Petēnu par kara noziegumiem tiesāja maršala uniformā un viņu gan apžēloja. Braziļaka un Petēna likteņi uzjundīja plašu diskusiju par "intelektuāliem noziegumiem" un iezīmēja sākotni plašajai lomai, kuru Rietumu pasaule atbildībā par necilvēcību lēnām atzina arī "māksliniekiem", kuri ar savu darbu tikai sekmēja kūdīšanu, mīksto varu un propagandu.
Francijā pēc kara tika tiesāti, ieslodzīti un atstumti daudzi kultūras darbinieki, kuri ar savu darbību bija vien uzturējuši neģēlīgās iekārtas normalitātes ilūziju. Arī dziedošo aktieri Tino Rosi, kura tirāža pārsniedz piecsimt miljonus, notiesāja. Jaunā viļņa režisors Fransuā Trifo ir teicis: „Atdotu visas savas filmas par iespēju būt „Paradīzes bērnu" filmētājs", bet šīs lentes galveno aktrisi Arletī tāpat ieslodzīja. Viņu nodarījums: kolaboracionisms ar noziedzīgu režīmu.
Karš - starptautiskais terorisms, nepieteikta karadarbība, okupācija un inkorporācija, dažādi kara noziegumi, masu slepkavības, marodierisms, genocīds, līķu apgānīšana, laulības gredzenu novilkšana civilā lidmašīnā noslepkavotajiem Rietumeiropas valstu pilsoņiem, bandītisms, civiliedzīvotāju masveida nonāvēšana, masu kapi ezerā un citi jautājumi - tie ir temati, kurus pasaules plašsaziņas līdzekļi uzdod ne vien Putina režīmam, bet arī Krievijas Federācijai kā valstij par pēdējo mēnešu notikumiem. Uz šiem jautājumiem, protams, tiesisku atbildi sniegs starptautiskais kriminālais tribunāls, taču arī šobrīd, ārpus jautājumu juridiskās dabas, eksistē ētiskā dimensija sadarbībai ar Krievijas pašlaik valdošo režīmu.
Krievijas Federācijas oficiālā raidorganizācija „Viskrievijas televīzijas un radio kompānija" (VGTRK) ir galvenais Kremļa maigo varu īstenojošs propagandas instruments. Latvijas Republikas oficiālās institūcijas oficiāli ir aizliegušas šī paša VGTRK kanālu „Rossija RTR" par kara propagandu un naida kurināšanu[1]. Neatkarīgi no īpašnieku un producentu struktūras neitrālam vērotājam ir acīmredzams, ka publiskajā telpā „Новая волна" (Novaja volna) ir atpazīstams kā VGTRK kanālu „Rossija-1" un „RTR-Planeta" sarīkojums.
Kas nejaušajam Krievijas Federācijas pilsonim, kas ar alus kausu, tējas krūzi vai šņabja glāzi ir iekārtojies pie televizora, ir „Novaja volna" sociālās realitātes konstrukcijas diskursā? „Novaja volna" ir naktssargs, kas saka Krievijas pilsoņiem „Rīgā viss ir mierīgi", advokāts, kas pauž „Eiropas Savienības viedoklis: masu slepkavība - dzīves norma", ezotēriskais fatālists ar „Karš plosās, dzīve turpinās", nostaļģisks revanšists ar „Mūsu Piebaltija", „Tuvā pierobeža", kas var dot tika divu veidu signālu - vai nu, ka Eiropas Savienība ir labvēlīga pret kopīgu izklaides telpu ar kara noziegumu režīmu, vai arī, ka Latvijas Republika nav Eiropas Savienība, bet Krievijas telpa.
Diezin vai 1941. gada Londonā vai Ņujorkā „kulturēlās tuvināšanās" ietvaros notika vienas no ģeniālākām pasaules māksliniecēm Lēnijas Rīfenštāles filmu retrospekcija ar autores ievadvārdiem par kino estētiku. Un, te nu „Novaja volna" kā kultūras sarīkojuma aizstāvjiem jājautā, „Kāpēc gan ne? Nekad nav bijusi nacionālsociālistiskās strādnieku partijas biedre, ne politiķe, nevienu nav aiztikusi... nesaprotami, kāds politikai sakars ar kultūru?"
Ļoti vienkārši - valsts ir viena persona. Kara gadījumā agresora civilie pilsoņi neatbild juridiski, bet atbild morāli par savu valdību. Ētikas normām neatbilst apstākļi, kad vienā vietā iekaro Eiropas valsts teritoriju, anektē to, atbalstīti teroristi notriec civilu lidmašīnu nogalinot Eiropas Savienības miermīlīgus pilsoņus, bet citi šīs valsts pārstāvji kā privātpersonas lok šampanieti televīzijas placdarmā, kuru piedāvā cita Eiropas Savienības valsts - Latvija.
Kulturēlās tuvināšanās biedrības ar SPRS[2] tautām dibināšanas sarīkojumā 1929. gada 3. jūnijā Nacionālajā teātrī kādreizējais tā direktors un izglītības ministrs Jānis Pliekšāns norādīja: „Lielkrievi mums bij jau tuvu [..] tie bija kultūras spaidi, nevis iespaidi."[3]. Šādas biedrības virzīja Viskrievijas biedrību kultūras sakariem ar aizrobežu (VOKS), militārā izlūkdienesta un citu PSRS specdienestu rezidenti, lai projektētu legālu formu graujošās darbības īstenošanai. Lai arī daudzi intelektuāļi vadījās no tīriem, apolitiskiem mērķiem, par virkni no tuvināšanās aktīvistiem zināms, ka tie bija PSRS aģenti, arī tas pats Augusts Kirhenšteins, par kuru jau 1934. gadā VOKS pilnvarotais slepeni ziņo, ka uztur tiešus, individuālus sakarus kā ar PSRS lojālu aktīvistu[4].
Mīksto varas instrumentu paleti Kremļa rokās mēdz apsmiet, ignorēt vai mazināt tās nozīmi līdz kodēšanas izrādei „Krivoje zerkalo", bet te vairs nav nekā nedz kā maza vai smieklīga. Masu slepkavību fakts un pasaules uzmanības pievēršana Krievijas Federācijai šajā lietā nav noliedzama. Holandes prokuratūra Hāgā ierosinājusi kriminālprocesu par kara noziegumiem notriektās lidmašīnas sakarā. VGTRK kara propagandas faktu arī diez vai kāds apšaubīs. Nerunājot par VGTRK informācijas telpas patērētājiem Latvijā. Nedomāju, ka mums ir Krievijas pilsoņu un starptautisko tribunālu vietā kriminālprocesos jātiesā visi Putina režīma kolaboracionisti, vai arī jāizvērtē katra individuālā vaina. Taču Latvijas zeme nedrīkst būt ideoloģiskā ārzona un propagandas miskaste.
Kas tēlo „Novaja volna" kā mākslu, tas var droši dibināt, no papīra izgriezt un publiski nēsāt apvienoto Jūlija Lāča, Viļa Lāča un Augusta Kirhenšteina ordeni. Jo tie taču vien rakstnieki un vitamīnu profesori ar traģisku likteni, kuriem esot nepalaimējies. Bet jebkurai civilizētai valstij vajadzētu jebkuru ar VGTRK saistītu sarīkojumu savā teritorijā izbeigt, liedzot iebraukšanu Eiropas Savienībā jebkuram žurnālistam, producentam un māksliniekam, kas ar to ir saistīts. „Novaja volna" ir viens kaunpilns simbols „kulturēlai tuvināšanai", kas jāierobežo un jāizbeidz. Valsts un pašvaldību institūcijām ir pietiekamas normatīvo aktu jaunrades un administratīvas sviras, lai to paveiktu.
Nemānīsim sevi - „Novaja volna" nekur nav kultūras. Tas ir sistēmiskas ideoloģiskās propagandas ledlauzis, kurš veic to, ko teic Rainis - spaidus.
[1] Leitāns, Ivo. http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/tv-kanalu-rossija-rtr-aizliedz-kara-propagandas-delj.a81949/
[2] Sociālistiskās Padomju Republiku Savienības - tā tolaik latviski atveidoja PSRS.
[3] Dzejnieku par tās valdes priekšsēdētāju ievēlēja viņam pašam klāt neesot, otrajā sēžu dienā; spriežot pēc protokoliem viņš piedalījies tikai vienā valdes sēdē.//Daukšts, Bonifācijs. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929-1940). Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2012. 20-23.lpp.
[4] Turpat, 36.lpp.
*Rakstā pausts vienīgi autora personiskais viedoklis, nevis partijas Ētikas komisijas lēmums par "Novaja volna" neapmeklēšanu un neatbalstīšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
