Tas ir ironiski, protams, ka šāda veida notikumu, kas tik lielā mērā saistīts ar klimata pārmaiņām, piedzīvo štats, kurā mīt tik daudzi klimata pārmaiņu noliedzēji un kura ekonomika ļoti lielā mērā ir atkarīga no fosilās degvielas, kas veicina globālo sasilšanu. Protams, nevienu konkrētu norisi nevar tieši saistīt ar siltumnīcefektu izraisošo gāzu pieaugumu atmosfērā. Taču zinātnieki jau sen ir prognozējuši, ka šāds pieaugums veicinās ne tikai vidējās temperatūras kāpumu, bet arī laikapstākļu mainīgumu – un īpaši tādu dabas katastrofu kā viesuļvētra "Hārvijs" arvien biežāku parādīšanos.
Kā pirms vairākiem gadiem secināja Klimata pārmaiņu starpvaldību ekspertu padome, "pastāv pierādījumi, ka dažas dabas katastrofas ir cilvēka darbības rezultāts, siltumnīcefektu izraisošo gāzu koncentrācijas pieaugumu atmosfērā ieskaitot". Astrofiziķis Adams Frenks kodolīgi paskaidrojis: "Lielāks siltums nozīmē vairāk mitruma gaisā, kas nozīmē vairāk nokrišņu."
Patiesi, Hjūstona un Teksasa pašas saistībā ar siltumnīcefektu izraisošo gāzu pieaugumu neko daudz nevarēja darīt, lai gan tās būtu varējušas aktīvāk iesaistīties, iestājoties par stingrāku klimata pārmaiņu novēršanas politiku. Taču lokālās un štata varasiestādes būtu varējušas daudz labāk sagatavoties šādiem notikumiem, kas reģionu skar visnotaļ bieži.
Viesuļvētrai plosoties – un meklējot līdzekļus atjaunošanas darbiem –, visi, tāpat kā pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes, vēršas pie valdības. Jau atkal – tas ir ironiski, ka tas noticis tajā valsts daļā, kur valdības un kolektīvā rīcība ļoti bieži tiek kritizēta. Tikpat ironiski kā tad, kad ASV banku titāni, kuri tika sludinājuši neoliberālo valdības izdevumu samazināšanas un regulējumu, kas aizliedza dažas no viņu visbīstamākajām un sabiedrībai visvairāk kaitējošajām aktivitātēm, atcelšanas evaņģēliju, brīdī, kad vajadzība spieda, vērsās pie valdības.
No šādiem gadījumiem izrietošā mācība ir acīmredzama: tirgus pats nespēj nodrošināt to aizsardzību, kas nepieciešama sabiedrībai. Kad tirgus cieš neveiksmi, kā tas bieži notiek, kolektīva rīcība kļūst neizbēgama.
Un, tāpat kā finanšu krīzēs, preventīva kolektīva rīcība ir nepieciešama arī tam, lai mazinātu klimata pārmaiņu radīto iespaidu. Tas nozīmē nodrošināt, ka ēkas un infrastruktūra tiek būvēta tā, lai varētu pārciest dabas katastrofas un lai tās neatrastos zonās, kas ir visvairāk pakļautas nopietniem postījumiem. Tas arī nozīmē vides aizsardzības sistēmu, īpaši purvaiņu, aizsardzību, kam var būt būtiska loma vētru iespaida amortizēšanā. Tas nozīmē samazināt risku, ka dabas katastrofa var novest pie bīstamu ķimikāliju noplūdes, kā tas notika Hjūstonā. Un tas nozīmē sagatavot adekvātu reaģēšanas plānu, tostarp arī evakuācijai.
Lai visus šos pasākumus nodrošinātu, neatkarīgi no Teksasā un citur valdošās politiskās kultūras ir nepieciešamas konkrētas investīcijas un spēcīgi regulējumi no valsts puses. Bez adekvāta regulējuma indivīdiem un uzņēmumiem nav nekāda pamudinājuma veikt adekvātus priekšdarbus, jo viņi zina, ka lielo vairumu no katastrofas radītajiem zaudējumiem uzņemsies segt citi. Bez adekvātas publiskās plānošanas un regulējuma, tostarp arī vides aizsardzības regulējuma, plūdi būs arvien briesmīgāki. Bez plānošanas katastrofu gadījumam un adekvātiem līdzekļiem jebkura pilsēta var attapties pie dilemmas, kuras priekšā nonāca Hjūstona: ja tā neuzsāks evakuāciju, daudzi ies bojā, bet, ja evakuācija tiks uzsākta, ļaudis mirs no tās izrietošā haosa dēļ un juceklis satiksmē neļaus cilvēkiem aizbraukt.
Amerika un visa pasaule maksā augstu cenu par nodošanos ekstrēmajai pretvalstiskajai ideoloģijai, kuru uzņēmies prezidents Donalds Tramps un viņa republikāņu partija. Pasaule maksā, jo kopējās siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas ASV ir lielākas nekā jebkurā citā valstī, arī šobrīd ASV ir vienas no pasaules līderēm per capita siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijā. Taču arī Amerika maksā augstu cenu: citas valstis – pat trūcīgas attīstības valstis, tādas kā Haiti un Ekvadora –, šķiet, ir iemācījušās (bieži vien par to ļoti dārgi maksājot un tikai pēc milzu nelaimēm) dabas katastrofu jautājumu risināt sekmīgāk.
Pēc tam, kad viesuļvētra "Katrīna" 2005. gadā iznīcināja Ņūorleānu, pēc Ņujorkas pilsētas daļējas apstāšanās "Sendijas" dēļ 2012. gadā un tā, kādu postu Teksasai atnesa "Hārvijs", ASV varētu un tām vajadzētu prasties. Tām ir gan resursi, gan prasmes, lai analizētu šos kompleksos gadījumus un to sekas un lai formulētu un ieviestu regulējumus un investīciju programmas, kas mazinātu postošās sekas, ko šādas nelaimes nes cilvēkiem un īpašumiem.
Tas, kā Amerikai trūkst, – vienota valdības skatījuma no to puses, kas pārstāv labējo galu un, izdabājot īpašām interesēm un gūstot labumu no savas galējās politikas, turpina klāstīt te vienu, te otru. Pirms krīzes viņi pretojas regulējumiem, iebilst pret valsts investīcijām un plānošanu, bet pēc tam pieprasa – un saņem – miljardiem dolāru, lai kompensētu zaudējumus, pat tos, kurus būtu bijis diezgan vienkārši novērst.
Varam tikai cerēt, ka Amerikai un citām valstīm nevajadzēs vairāk pārliecināšanas no dabas puses, pirms ņemt vērā viesuļvētras "Hārvijs" sniegto mācību.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
