Ugunsgrēka izcelšanās bieži vien izskaidrojama ar tā saucamo uguns trijstūri – pastāv trīs faktori, kas ir nepieciešami degšanas procesam. Pirmais ir "degviela" – jebkurš objekts vai materiāls, kas atrodas mums apkārt un spēj vieglāk vai grūtāk aizdegties, otrs – skābeklis. Līdz ar to varam secināt, ka katrā mājā atrodami divi no šiem faktoriem – "degviela" un skābeklis. Bet vienīgais, kas šķir mūs no ugunsgrēka, ir trešais faktors jeb aizdegšanās avots.
Aizdegšanās avotu cieši saistām ar tādu jēdzienu kā siltuma starojums. Tas, ka mums ir šķiltavas vai sērkociņi, gan automātiski nenozīmē, ka tie uzreiz aizdedzina materiālu. Ir jāsaprot, ka vispirms materiāls ir jāuzkarsē līdz pirolīzes procesa sākuma temperatūrai un tad aizdegas pirolīzes gāzes, nevis pats materiāls. Tātad sākumā aizdegšanās avotam ir jārada gāzes, kuras ir degtspējīgas, un secīgi reakcijā ar skābekli ugunsgrēks attīstās, rada siltumu, uzkarsē pārējos objektus. Šī ir klasiska shēma, pēc kādas deg lielākā daļa materiālu, arī mājokļi aizdegšanās gadījumā.
Šī iemesla dēļ ir vērts vēlreiz pārdomāt, ko mēs katrs saprotam ar jēdzienu "ugunsdrošība". Vai nav tā, ka bieži vien mūsu prātos valda stereotipi, ka ugunsdroša ir tāda ēka, kura ir būvēta no nedegošiem materiāliem? Tātad – dzelzsbetona, mūra vai metāla ēka. Vai cilvēkiem šādās ēkās ir lielāka drošība nekā no degošiem materiāliem būvētā ēkā, kurā iegūstam šķietami zemāku drošības sajūtu?
Dažu valstu apkopotie statistikas dati par galvenajiem ugunsgrēka izcelšanās iemesliem rāda, ka sadzīvē 30% gadījumu ugunsgrēks izceļas virtuvē neapdomīgas rīcības rezultātā. Kā bieži ugunsnelaimju iemesli minēti arī apkures sistēmu problēmas, rīcība ar atklātu uguni, smēķēšana. Tāpēc vajadzētu izdarīt secinājumu – ēka pati neaizdegas. Uguni izraisa cilvēka neapdomīga rīcība – viņa izvēle, kā savā mājoklī dzīvot, kādas lietas tajā ienest un kā šīs lietas uzturēt. Tas arī ir galvenais risks ugunsdrošībai.
Līdz ar to inženieriem, kas projektē ēkas un aprēķina to izturību, ir izvirzīts visai sarežģīts uzdevums – parūpēties par cilvēku ugunsdrošību, ja paši cilvēki par to nerūpējas. Kā piemēru varam ņemt dūmu atklāšanas sistēmas – tās ir ļoti efektīvas, jo īpaši, ja cilvēks atrodas miega stāvoklī. Guļot cilvēks dūmus saost nevar, bet skaņas signāls ir tas, kas viņu pamodina un dod iespēju evakuēties. Diemžēl joprojām ir daudz cilvēku, kas dūmu detektorus neiegādājas, neskatoties uz šobrīd ieviesto obligāto reglamentu, kā arī faktu, ka to iegādes izmaksas ir ļoti zemas.
Tātad loģiski nonākam pie atbildes uz iepriekš uzdoto jautājumu – kas tad ir ugunsdrošība? Ugunsdrošība ir cilvēku drošības, nevis ēkas drošības jautājums. Ja izcelsies ugunsgrēks, ēka nodegs ar lielākām vai mazākām sekām neatkarīgi no tā, vai tā būs būvēta no degošiem vai nedegošiem materiāliem. Savukārt ugunsdrošības plāns vērtējams kā efektīvs, ja nav bojāgājušo un cietušo situācijās, kad ugunsgrēks tomēr ir izcēlies.
Protams, jāatceras, ka ar cilvēcisko faktoru saprotam ne vien degošās mājas iemītniekus, bet arī glābšanas dienestos strādājošos. Arī viņiem jānodrošina iespēja droši strādāt un efektīvi organizēt ugunsdzēšanas pasākumus. Lai panāktu noteiktu ugunsdrošības līmeni ēkās, ir jāveic ugunsdrošības projektēšana un inženiertehniskie aprēķini, kā arī risku analīze. Diemžēl šāda prakse Latvijā vēl netiek plaši izmantota, neskatoties uz faktu, ka ir pieejami eirokodeksi, standarti un tehniskās vadlīnijas, lai šādu darbu veiktu.
Runājot par koksnes izstrādājumiem un to specifiku uguns ietekmē, vēlos atkārtoti uzsvērt, ka koka ēkas izvēle nekādā veidā neveicina ugunsnedrošākus dzīves apstākļus. Visbiežākie problēmu iemesli ir saistīti ar nepareizu būvniecības risinājumu izvēli, kas var novest pie ugunsnelaimes gan degošu, gan nedegošu būvkonstrukciju ēkās. Mums jāsaprot, ka pareizi uzbūvēta koka māja, kā tās pašlaik tiek celtas faktiski visās specializētajās būvfirmās, cilvēkam neradīs nekādus papildu riskus attiecībā pret ugunsdrošību. Atcerēsimies, ka ugunsdrošība ir paša cilvēka pārziņā, ne tajā, kāds būvmateriāls izvēlēts viņa mājoklim.