Gadu simtiem mežkopjiem ir zināms, ka priede ir sauli mīlošs koks un priedes aug tikai tādās vietās, kur tām ir pietiekami daudz saules gaismas - klajumos (piemēram, bijušajās pļavās), lielās vējgāzēs, vietās, kur plosījies ugunsgrēks, vai kailcirtēs.
Diemžēl savulaik, deviņdesmitajos gados viltus dabas draugi panāca kailciršu aizliegumu piejūras mežos (5 kilometru joslā no Baltijas jūras krasta). Jāpiezīmē, ka tur aug Latvijā skaistākie priežu meži. Mērķis it kā bija cēls – saglabāt šos mežus neskartus. Taču - kāds ir aizlieguma rezultāts? Diemžēl - ārprātīga nejēdzība un priežu mežu iznīcināšana.
Cilvēkiem bieži šķiet – lai nosargātu mežu, ir svarīgi nedarīt neko. Taču mežs ir dinamisks, tas visu laiku mainās pat tad, ja cilvēku iedarbība nav būtiska. Kokus izgāž vētras, tie paliek veci. Taču, ja lapu koku un daļēji arī egļu mežs atjaunojas pats, tad priežu mežu biotopu var saglabāt tikai tā, kā mežsaimnieki ir rīkojušies vismaz pēdējos divsimt gadus. Vecie koki ir jācērt, veidojot pietiekami lielus atvērumus, lai var atjaunot priežu mežu. Galu galā – mežus ap Baltijas jūru ir izveidojuši mežsaimnieki, kāpas ap Baltijas jūru ir apstādītas un priedes iekoptas pirms Otrā pasaules kara.
Tur, kur bijušas izlases cirtes un joprojām ir lielie koki, mazās priedītes neaug. Toties aug ēncietīgi koki – bērzi, alkšņi un citi lapu koki. Rezultāts, ja nekas netiks mainīts, pēc gadiem būs tāds, ka tad, kad aiz vecuma aizies bojā lielās priedes, tur augs lapu koku meži, kuros būs tikai pa kādai kroplai priedītei.
Skumjākais, ka tagad priežu meži tiek iznīcināti nevis tāpēc, ka tos apsaimniekotu neprasmīgi cilvēki, bet gan tāpēc, ka līdz šim tā rīkoties liek likumdošana. Mēs visi esam likumpaklausīgi cilvēki, mēģinām darīt to visu labāko tajos ietvaros, ko likums mums atļauj. Esmu stādījis priedes arī vietās, kur bijušas izlases cirtes, tikai šie piespiedu eksperimenti vienmēr beigušies bez sekmēm. Izrādās, ka cilvēku pieņemtais likums ir pretrunā ar dabas likumiem un mazās priedītes, kam trūkst gaismas, nespēj izaugt par skaistiem, lieliem kokiem.
To, ka eksperimenti lemti neveiksmei, saka arī meža zinātnieki, taču tas vienalga netraucē viltus dabas draugiem turpināt skaitīt savu mantru: kailcirtes – slikti, izlases cirtes – labi. Bēdīgais rezultāts viņus nesatrauc, neliek aizdomāties un atzīt kļūdas.
Vēl vairāk – tagad, kad Ministru kabinetā ir plānots pieņemt grozījumus ciršanas noteikumos mežos, atļaujot arī kailcirtes piejūras teritorijās, tiek mēģināts iestāstīt, ka tādā veidā tikšot iznīcināti priežu meži. Lai gan patiesībā priežu mežu nākotni apdraud tieši cilvēki, kam ir miglains priekšstats par mežsaimniecību, bet kas tik un tā visiem spēkiem cenšas panākt simtiem gadu laikā uzkrātās pieredzes ignorēšanu un tāda apsaimniekošanas modeļa uzspiešanu, kas pielietojams tikai ēncietīgajām koku sugām.