Ar ko mums jārēķinās un kas jādara, lai izmantotu pasaules virzību noteicošo tendenču piedāvātās iespējas un novērstu to radītās negatīvās sekas?
KPMG eksperti sadarbībā ar Toronto Universitāti un Publiskās politikas un pārvaldības skolas Movata centra speciālistiem ir veikuši pētījumu par pasaules nākotnes izmaiņām – Future State 2030 un izstrādājuši ieteikumus valdības stratēģijām, kā valstīm vislabāk sagatavoties sagaidāmajām nākotnes izmaiņām.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur valstis un iedzīvotāji dažādos kontinentos ir savstarpēji saistīti ciešāk nekā jelkad iepriekš. Līdz ar tehnoloģiju, transporta un komunikācijas iespēju attīstību lēmumiem vienā zemeslodes daļā ir arvien pieaugošāka ietekme uz iedzīvotāju likteni pretējā planētas pusē. Pieaugušas ir gan savstarpējās sadarbības iespējas, gan arī savstarpējā konkurence. Savukārt valstu valdību iespējas iesaistīties un sadarbībā ar citām valstīm vai starptautiskām organizācijām veicināt iekšējas vai globāli nozīmīgas pārmaiņas ir būtiski pieaugušas.
Latvijas iespējas, resursu pieejamība un ietekme, piemēram, esot ES un NATO dalībvalstij, ir krietni vien lielākas, nekā tās būtu vientuļai Baltijas valstij pie Krievijas robežas. To mēs ļoti labi redzam arī šogad, kad Latvija ir ES prezidējošā valsts. Lai iegūtās iespējas pilnvērtīgi un efektīvi izmantotu, arvien nozīmīgāku lomu iegūst savlaicīga stratēģiskā plānošana, valdību proaktīva rīcība un mērķtiecīga resursu izmantošana katrā valstī uz vietas atbilstoši tās specifikai un iedzīvotāju interesēm.
Jāņem vērā, ka reaģējot uz globālajām pasaules tendencēm, nav iespējams piedāvāt vienkāršus un vienādus risinājumus, kas būtu pieņemami un īstenojam vienādi visās valstīs. Katras valsts valdībai, atbilstoši tās izmēram, ekonomikas attīstības līmenim, pārvaldes formai un daudziem citiem svarīgiem faktoriem ir jāatrod sava individuāla pieeja un unikāli risinājumi, kā valsts iedzīvotājiem vislabāk reaģēt uz šiem globālajiem izaicinājumiem.
Skaidrs ir tas, ka nevienas valsts valdība nebūs veiksmīga, ja turpmākajos gados plānojot valsts stratēģisko attīstību un budžetu neņems vērā šādas kopīgās globālās tendences: iedzīvotāju un sabiedrības strauja novecošanās, indivīda lomas pieaugums, straujais un neatgriezeniskais tehnoloģiju progress, klimata izmaiņas, pieaugošais resursu deficīts, urbanizācija, ekonomisko varas centru pārbīde, valdības parādu pieaugums un ekonomiskās mijiedarbības palielināšanās. Jāņem vērā arī tas, ka visas deviņas minētās globālās tendences dažādās jomā, atkarībā no reģiona un valsts specifikas, ir savstarpēji saistītas un prasīs kompleksus risinājumus.
Būs valstis, kurām šīs tendences nesīs lielākas iespējas un būs valstis, kuras ar to radītajām sekām būs spiestas izmisīgi cīnīties. Tomēr, laikus izpētot šo tendenču potenciālo ietekmi un plānveidīgi īstenojot mērķtiecīgus pasākumus, ikvienai valstij ir iespējams pietiekoši labi sagatavoties, lai šīs tendences izmantotu savu valstu konkurētspējas palielināšanai un iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšanai.
Latvijas stratēģija 2030. gadam
Izvērtējot Latvijas situāciju pasaules globālo tendenču kontekstā, vislielākais mūsu valsts izaicinājums šobrīd ir pozitīvas demogrāfiskās attīstības panākšana - veicināt dzimstību un novērst apstākļus, kas izraisa iedzīvotāju izceļošanu. Iedzīvotāju skaita samazināšanās kopā ar vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvara pieaugumu ir nozīmīga ilgtermiņa problēma Latvijai.
Nerodot tai noturīgus un efektīvus risinājumus, sekas var būt dramatiskas un neatgriezeniskas - ekonomiskās attīstības bremzēšanās un lejupslīde, iedzīvotāju masveida aizbraukšanas turpināšanās, nekontrolējams imigrācijas pieaugums nākotnē, kas savukārt var būtiski izmainīt esošo iedzīvotāju sastāvu, palielināt sociālo spriedzi, kā arī radīt jaunus drošības riskus.
Inovāciju vai imigrācijas ceļš
Ņemot vērā to, ka Latvijā nevaram runāt par ļoti izteiktu resursu trūkumu, vai nozīmīgu klimata pārmaiņu ietekmi, kas Latvijā varētu radīt dramatiskas pārmaiņas, Latvijai ir jākoncentrējas uz demogrāfisko problēmu risināšanu un ieguldījumiem savu iedzīvotāju labklājības un konkurētspējas celšanā. Ja Latvija to nespēs īstenot, tad vienīgais alternatīvais risinājums būs daudzu attīstīto valstu agrāk izvēlētais ceļš - salīdzinoši straujas imigrācijas veicināšana, lai nodrošinātu ekonomikas attīstību un labklājības pieaugumu.
Tādejādi Latvijai ir jāizdara stratēģiska izvēle - vai nu veikt ieguldījumus savos cilvēkos, veselības aprūpē, jauniešos, izglītībā, zinātnē un jaunajās tehnoloģijās vai arī migrācijas politikas attīstībā. Valdībai ir jāizšķiras, ko mēs nākamos 15 gadus darīsim un kuru ceļu izvēlēsimies. Ja mēs to nedarīsim tagad, tad tuvāko gadu laikā nonāksim pie daudz nopietnākām problēmām un ad hoc dzēšamajiem ugunsgrēkiem.
Skaidrs ir arī tas, ka Latvija nevar nodrošināt strauju demogrāfiskās situācijas uzlabošanos un vietējā darbaspēka trūkums būs mūsu tuvāko gadu realitāte. Darbaspēka nepietiekamības problēmu var risināt gan ar moderniem tehnoloģiskiem risinājumiem, gan veicinot imigrāciju. Liekot uzsvaru uz tehnoloģijām, atbilstoši jānodrošina mērķtiecīgas investīcijas izglītībai un zinātniski pētnieciskajai darbībai.
Lai Latvijā uz vietas tiktu radīti un Latvijā un starptautiski patentēti jauni inovatīvi un pieprasīti ekonomiski pamatoti produkti, kā arī būtu izglītoti cilvēki, kas spēj šādus produktu radīt un efektīvi strādāt ar jaunajām tehnoloģijām. Latvijai ir jāizdara stratēģiska izvēle un jāizvēlas viens no šiem ceļiem. Vai nu mēs ieguldām zinātniskajā pētniecībā un radām jaunus tehnoloģiskos risinājumus, pārliekot zinātniski pētnieciskās idejas un pētījumu rezultātus ekonomiski pamatotās produktos un precēs. Vai arī mēs Latvijas ekonomiku mēģinām celt ar lētu darbaspēku, veicinot emigrāciju no trešajām valstīm.
Mērķtiecīgi ieguldījumi
Par finanšu resursu pieejamības trūkumu šobrīd varam runāt visai nosacīti, jo Latvijai no ES fondiem un institucionālajām bankām ir pieejami salīdzinoši liels finansējums. Daudz akūtāks jautājums ir šīs naudas mērķtiecīga izmantošana, lai veiktajiem ieguldījumiem nebūtu gadījuma raksturs un tie dotu maksimālu atdevi Latvijas ekonomikai ilgtermiņā. Neizmantojot saprātīgi šobrīd pieejamos resursus, neveicot nepieciešamos ieguldījumus izglītībā, zinātnē un jaunajās tehnoloģijās, Latvija reģionālā un globālā līmenī kļūs arvien nekonkurētspējīgāka. Mēs ļausim sevi apsteigt jaunattīstības valstīm, pielīdzinoties uz leju atbilstoši viņu dzīves līmenim.
Diemžēl iepriekšējā plānošanas periodā Latvija bija viena no vis neveiksmīgajām ES fondu līdzekļu apguvējām zinātniski pētnieciskajā jomā. Līdzekļi gan tika apgūti, tomēr netika nodrošināta tehnoloģiskā pārnese uz ekonomisko produktu - netika radīti jauni produkti ar ekonomisko vērtību, nebija sadarbības starp zinātniekiem un uzņēmējiem, nebija izgudrojumu komercializācijas. Savrupi tika radīti zinātniski pētnieciskie inkubatori, nauda tika tērēta, bet nebija ekonomiskās atdeves. Tā rezultātā Latvija bija pēdējā vietā pēc zinātniski pētnieciskās naudas izlietojuma.
Viens no veidiem kā šo situāciju mainīt, būtu pieejamā finansējuma sadales maiņa, kā galveno kritēriju izvirzot tieši zinātniski pētnieciskās darbības rezultātu komercializāciju. Lai valsts ekonomikai un iedzīvotājiem būtu reāla ekonomiskā atdeve no ieguldījumiem zinātniski pētnieciskajā darbībā. Viens no pozitīviem piemēriem šajā ziņā ir Latvijas lielāko Universitāšu, pētniecisko institūtu un inovatīvo uzņēmumu kopīgi izveidotā organizācija BIRTI, kuras galvenais mērķis ir konkurētspējīgu uz zināšanām balstītu pasaules līmeņa produktu attīstīšana un ražošana uz vietas Latvijā.
Vai nu mēs mērķtiecīgi investējam jaunajās tehnoloģijās un nodrošinām zinātniskā potenciāla pārnesi no galvām uz tehnoloģijām. Vai arī mums ir jāpieņem migrācijas politika, jo Latvija kļūst arvien mazāk apdzīvota. Un šis lēmums Latvijas valdībai ir jāpieņem jau tagad.
9 vadošās globālās tendences, kas mūsu dzīvi visbūtiskāk ietekmēs līdz 2030. gadam
1. Demogrāfija
Pieaugošais vidējais cilvēku dzīves ilgums un dzimstības samazināšanās rādītāji palielina vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvaru sabiedrībā kopumā. Uz 2030. gadu vecāka gadagājuma cilvēku skaits, kuriem ir pāri 65 gadiem, pārsniegs 1 miljardu, kas ienesīs nozīmīgas pārmaiņas darba tirgū, un kļūs par arvien lielāku izaicinājumu valstu pensiju, kā arī veselības aprūpes sistēmām. Ja šobrīd pasaulē vidēji 8% iedzīvotāju ir vecumā virs 65 gadiem, tad 2030. gadā 65+ gadnieku jau būs aptuveni 13%. Jaunattīstības valstīs kā papildus pieaugoša problēma būs jauniešu integrācija darba tirgū. Globāli šobrīd 40% bezdarbnieki ir tieši jaunieši vecumā no 15 - 24 gadiem un 90% no kopējā jauniešu dzīvo tieši jaunattīstības valstīs. Piemēram, Indijā turpmākos 20 gadus ik mēnesi 1 miljonam jauniešu būtu jāuzsāk savas pirmās darba gaitas.
2. Indivīda lomas pieaugums - vidusslāņa izrāviens
Palielinoties izglītības un tehnoloģiju pieejamībai, palielinās arī cilvēku interese par sabiedrības norisēm, cilvēku līdzdalība valstiski nozīmīgos procesos un pieprasījums pēc lēmumu pieņemšanas procesu atklātības. 75% pasaules iedzīvotāju jau šobrīd ir pieeja mobilajām komunikācijām (daudzviet mobilie sakari ir pieejamāki par banku pakalpojumiem, tīru ūdeni un elektrību). Ja 2012. gadā internets bija pieejams 34% pasaules iedzīvotāju, tad 2030. gadā internets jau būs vairāk nekā pusei pasaules iedzīvotāju.
Tiek prognozēts, ka jau 2022. gadā pirmo reizi cilvēces vēsturē vidusslānis pārsniegs nabadzīgo cilvēku skaitu (ar vidusslāni tiek saprasti iedzīvotāji, kas pelna vismaz 10-100 USD dienā). Piemēram, vidusslāņa īpatsvars no 27% (2009. gads) palielināsies līdz 60% (2030. gads), tostarp 80% no viņiem dzīvos jaunattīstības reģionos. Tomēr jāņem mērā, ja nevienlīdzība izglītības un veselības aprūpes jomā starptautiski samazinās, tad pretēja tendence ir vērojama ienākumu jomā - 71% iedzīvotāju dzīvo valstīs, kur ienākumu nevienlīdzība turpina palielināties.
3. Tehnoloģiju progress
Informāciju un komunikāciju tehnoloģijas pēdējo 30 gadu laikā ir nozīmīgi mainījušas sabiedrības ieradumus, biznesa modeļus un cilvēku savstarpējās komunikācijas iespējas. Tajā skaitā nozīmīgi veicinājusi izglītības un informācijas pieejamību starptautiskā līmenī. Jaunās tehnoloģijas ir nozīmīgi ietekmējušas pašu tehnoloģiju straujo izaugsmi, izmaiņas veselības aprūpē, transporta sektorā, inženierzinātnēs un starptautiskajā uzņēmējdarbībā radot ne vien jaunas iespējas, bet arī pavisam jaunus draudus. 90% no visiem pasaules digitalizētajiem datiem ir radīti tikai pēdējo divu gadu laikā. Tiek prognozēts, ka pasaules programmatūras tirgus 2017. gadā pārsniegs 151 miljardu USD. Savukārt kiberuzbrukumu nodarītie zaudējumi jau šobrīd tiek lēsti līdz pat 1 triljonam USD visas pasaules mērogā.
4. Ekonomiskā mijiedarbība - sadarbība un līdzatkarība
Globalizācijas procesi arī turpmāk veicinās starptautiskās tirdzniecības un kapitāla plūsmas pieaugumu starp valstīm un reģioniem. Pateicoties ekonomiskajai mijiedarbībai un brīvās tirdzniecības pieaugumam, tuvākajos 10 līdz 20 gados vairāk nekā 650 miljoniem cilvēku izdosies izrauties no nabadzības. Paredzams, ka starptautiskās tirdzniecības apjomi līdz 2030. gadam ik gadu turpinās palielināties vismaz par 5%. Šobrīd aptuveni 80% no spēkā esošajiem savstarpējiem tirdzniecības līgumiem ir noslēgti pēc 1990. gada.
Tomēr jāņem vērā, ka ciešā savstarpējā ekonomiskā mijiedarbība palielina arī savstarpējo atkarību un krīze vienā valstī var negaidīti izvērsties par reģionālu vai pat starptautiska mēroga izaicinājumu.
5. Vispārējais valdību parāda pieaugums
Valstu parādi turpinās ierobežot valdību fiskālās un politiskās iniciatīvas arī pēc 2030. gada. Valdību spēja kontrolēt un samazināt šo parādu apjomu, kā arī atrast jaunus veidus publisko pakalpojumu nodrošināšanai būs izšķiroša, lai spētu tikt galā ar nākotnes ekonomiskajiem, sociālajiem un vides izaicinājumiem. Priekšstats par to, ka valstu parādu galvenais cēlonis ir nesenā starptautiskā finanšu krīze, ir maldīgs, jo galvenās pasaules ekonomikas būtiskus parādus bija uzkrājušas jau krietnu laiku pirms 2008. gada.
Turpinoties līdzšinējām tendencēm, valstu parādu apjoms 2030. gadā var sasniegt pat 98% no kopējā IKP, tostarp vidēji 133% no IKP eirozonas valstīs, 213% - ASV un 386% - Japānā. Jāņem vērā, ka uz 2030. gadu valstu izdevumi pensijām un veselības aprūpei attīstītajās valstīs palielināsies vismaz līdz 4,4% no IKP, bet jaunattīstības valstīs līdz 3,2% no IKP. Tāpēc valstu spēja kontrolēt savu parādu apjomu un dzīvot atbilstoši saviem ieņēmumiem būs arvien nozīmīgāks faktors valstu spējā nodrošināt saviem iedzīvotājiem atbilstošu publisko pakalpojumu klāstu.
6. Ekonomikas varas centru pārbīde
Līdz ar tirdzniecības liberalizāciju, ekonomiskajām reformām, brīvo kapitāla un tehnoloģiju plūsmu arvien nozīmīgāku lomu pasaulē spēlē tādas arvien ekonomiski spēcīgākas valstis kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Meksika, Indonēzija, Dienvidāfrika, Krievija. Līdz 2030. gadam jaunattīstības valstis veidos 57% no valstu kopējā IKP. Ap 2030. gadu 35% no zemeslodes iedzīvotājiem dzīvos Ķīnā un Indijā, bet abu šo valstu IKP veidos 25% no pasaules kopējā IKP. Līdz ar jaunajiem ekonomiskajiem centriem mainās arī starptautiskās tirdzniecības pieprasījuma un piedāvājuma tendences, valstu galvenos tirdzniecības un sadarbības partnerus.
7. Klimata izmaiņas
Klimata sasilšana un CO2 emisiju pieaugums līdz ar iedzīvotāju skaita un labklājības pieaugumu var dramatiski ietekmēt vidi, kurā mēs šobrīd dzīvojam. Tiek prognozēts, ka ap 2050. gadu ekstrēmo laikapstākļu dēļ valstu ekonomikas varētu ciest zaudējumus aptuveni 1% no pasaules kopējā IKP jeb vismaz 720 miljardus USD (par pamatu ņemot 2012. gada pasaules IKP). Vidējai temperatūrai palielinoties par 2-3 grādiem var izkalst Amazone mūža meži, var sākties neatgriezeniska Grenlandes ledāju kušana, kā arī var tikt apdraudēta līdz pat 50% sugu pastāvēšana. Tādejādi pasaules apdzīvotības karte var būtiski mainīties, tostarp izraisot arī jaunus, grūti kontrolējamus, migrācijas procesus.
8. Resursu deficīts
Pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās, ekonomiskā attīstība un klimata pārmaiņas nozīmīgi kāpinās pieprasījumu pēc tādiem būtiskiem dabas resursiem, kā ūdens, pārtika, aramzeme un energoresursi. Jaunie resursu pieejamības izaicinājumi liks valdībām daudz nopietnāk pievērsties resursu pārvaldības un atjaunošanas jautājumiem. Paredzams, ka līdz 2030. gadam zemeslodes iedzīvotāju skaits sasniegs 8,3 miljardus, bet pateicoties kopējam labklājības kāpumam, pieprasījums pēc pārtikas 2030. gadā salīdzinājumā ar 2010. gadu palielināsies par 50%. Tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc elektroenerģijas palielināsies par 40%, savukārt pieprasījums pēc dzeramā ūdens uz šo laiku pārsniegs piedāvājuma iespējas aptuveni par 40%. Jārēķinās, ka pieaugot pieprasījumam un resursu deficītam, pārtikas cenas līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2010. gadu varētu dubultoties.
9. Urbanizācija
Līdz 2030. gadam aptuveni 60% pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās, tajā skaitā megapolišu skaits, kurās dzīvo vairāk nekā 10 miljoni iedzīvotāju jau līdz 2025. gadam palielināsies no 20 līdz 37 pilsētām. Lielāks urbānās attīstības pieaugums būs jaunattīstības valstīs, tomēr arī attīstītajām valstīm jārēķinās ar pilsētu konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas izaicinājumiem, ņemot vērā jauno tehnoloģiju un transporta attīstību. Urbanizācijas lielākie izaicinājumi būs atbilstošas infrastruktūras nodrošināšana pilsētām ar arvien pieaugošu iedzīvotāju skaitu, kā arī pilsētu nodrošināšana ar resursiem, īpaši elektroenerģiju.