Tiek dedzināti gan kustami, gan nekustami īpašumi un tiek izmantota katra iespēja iznest no veikaliem sev tīkamo. Dienu pa dienai un arvien vairāk Londonas mikrorajonos tiek reģistrētas zādzības, ļaunprātīgas dedzināšanas, vandālisms un citas nekārtības. Savukārt otrdien tviterī lietotais haštags #londonriot lielā mērā zaudē nozīmi, jo, kamēr galvaspilsētā -- pateicoties 16,000 policistiem ielās -- kārtība tiek lielā mērā atjaunota, nemieri tiek reģistrēti citās Anglijas pilsētās. #UKriots tagad ir aktuālā birka sociālajā tīklā un publiskais sentiments diezgan pārliecinoši ir vienos vārtos: nemieru cēlāji ir slinki, neizglītoti un izlaisti "scum" (latviski laikam labākais tulkojumus būtu "urlas"). Pie vainas, protams, ir viņi paši un labākais, ko ar viņiem var darīt ir kārtīgi piekaut (liels vairums tvitera lietotāju aģitē policijai atļaut vairāk "brīvības" cīņā ar nemierniekiem) un pēc iespējas ātrāk ielikt aiz restēm. Daži ir sašutuši, ka mediji ziņo par to, ka cietumos vietas vairs neesot, jo tas vēl vairāk iedvesmošot nemierniekus.

Arī Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons pievienojas vairumam: ja jūs esiet pietiekoši veci, lai pastrādātu šos noziegumus, jūs esiet pietiekoši veci, lai atbildētu par sekām.

Doma, ka nemieriem saknes ir politiskas tiek ātri noraidīta -- ja reiz šeit būtu runa par politisko neapmierinātību, tad tie būtu miermīlīgi protesti, nevis lielākoties zagšana no veikaliem, tiek rakstīts komentāros. Un kamēr angļu valodā rakstošajiem komentētājiem ir kaut kāda izpratne par to, kas piedalās šajos nemieros -- ne tikai tumšādainie un galvenokārt vietējie, nevis ieceļotāji --, Latvijas portālu komentāros rasisms sit augstu vilni: "apspiest, paverdzināt un valdīt," raksta kāds anonīms komentētājs iekš TVNET.

Bet lai arī situāciju ir viegli novelt uz sliktu audzināšanu un slinkumu, situācija ir nedaudz citādāka. Lielbritānijā krīze starp bagātajiem un nabagajiem ir bijusi viena no lielākajām attīstīto valstu starpā jau labu laiku pirms krīzes sākuma. Krīzei sākoties Lielbritānijas valdība, tāpat kā Latvijā, uzskatīja, ka jāuzsāk taupības pasākumi. Un kā jau ierasts, cilvēki, kuri visvairāk paļaujas uz sociālajām programmām -- lasi mazāk turīgie --, tika skarti visvairāk. Protams, daudzi Latvijā dzīvojošie teiks, ka pabalsti un sociālais atbalsts kopumā Lielbritānijā ir pietiekami dāsns arī tagad, pie tam liela daļa Lielbritānijā dzīvojošo latviešu noteikti minētu stāstu, kur "slinkais imigrants" domā, kā apšmaukt valdību, saņemt pabalstu un nedarīt neko, tā vietā, lai atrastu darbu un sāktu godīgi pelnīt iztiku. Tomēr šādi piemēri diez vai raksturo patieso situāciju valstī.

Jau pieminētā nevienlīdzība valstī ir sasniegusi augstāko līmeni kopš 1960. gadiem, bezdarba līmenis starp jauniešiem vecumā no 16-25 gadiem ir ap 20 procentiem un tieši jauniešu sociālās programmas ir piedzīvojušas vislielāko apcirpšanu (dažviet pat līdz 75 procentiem). Papildus tam jāņem vērā arī vecākus, kuriem, pateicoties krīzei, jāpavada vairāk laika strādājot un līdz ar to paliek mazāk laika, ko pavadīt ar saviem bērniem.

Papildus ekonomiskajiem faktoriem, jāpiemin arī Lielbritānijā dzīvojošajiem labi zināmās policijas veiktās "stop and serach" (pārbaudes, kuru laikā policists tevi publiski uz ielas apstādina, izjautā un pārmeklē tavas kabatas, utt) un citas aktivitātes, kurām ir rasistisks piesitiens: pētījums rāda, ka melnādainais vai aziāts tiks septiņas reizes drīzāk apstādināts un pārmeklēts.

Protams, Londonā un nu jau citās Anglijas pilsētās piedzīvotās nekārtības nav tieša atbilde ne pret valdības īstenotajiem taupības pasākumiem, nedz arī pret policijas taktikām. Un tomēr šie nemieri ir politiski. Tie britu politiķi u.c., kuri atklāj, ka ko tādu nebija gaidījuši, tikai parāda, cik tālu viņi ir no reālās pasaules, tāpat kā mēdiji (arī Latvijas), kuri uzskata, ka nemierus sekmējuši sociālie tīkli. Tieši tāpat kā pirms 2008. gada finanšu krīzes, kad daudzi ekonomisti rakstīja, ka krīze tuvojas, tikai nav zināms, kad tieši tā sāksies, daudzi (arī ekonomisti) par to, kas tagad notiek Londonā nav izbrīnīti un pat ir brīdinājuši iepriekš. Pat Anglijas Centrālās bankas vadītājs Mērvins Kings vēl šogad martā britu parlamentāriešiem piezīmēja, ka par finanšu krīzi maksā tie ļaudis, kuri to neizraisīja, tāpēc, viņaprāt, šiem ļaudīm ir katrs pamats pacelt balsi un jābrīnās, kāpēc nav bijis vairāk dusmu izpausmju no publikas. Ir pagājuši pieci mēneši un tagad dusmu izpausmju vairs netrūkst.

Var piekrist, ka Londonas nemierus nevar salīdzināt ar tiem, kas, piemēram, notika Grieķijā vai Spānijā. Un tomēr Anglijas nemieriem līdzīgus būtu grūti iedomāties valstī, kuru raksturo vienlīdzība, dāsnas sociālās programmas, augoša ekonomika un, galvenokārt, cerība par nākotni. Proti, diez vai bezdarbība vien ir iemesls grautiņiem. Tieši tāpat ir grūti noticēt, ka Londonas nemierniekus vieno tikai kāre ko nozagt vai aizdedzināt un, ka slikta piemēra rādīšana iespaido vēl vairāk jauniešus doties vēl vairāk zagt un dedzināt. Kad NBC korespondents jautāja vienam nemierniekam, vai viņš tiešām domā, ka ārdīšanās ir pareizais līdzeklis kā izpaust savu neapmierinātību, jaunietis atbildēja "Jā. [Jo] Jūs nerunātu ar mani tagad, ja mēs neārdītos, vai nē?"

Un lai arī ne visi nemiernieki Lielbritānijā varētu savas domas tik precīzi noformulēt, viņi patiesībā -- ja arī pat ne apzināti -- domā tieši tāpat: kā gan mūs sadzirdēs, ja ne šādi? Tomēr šāds izskaidrojums ne politiķiem, ne medijiem, ne turīgajiem neliekas saistošs -- daudz vieglāk to ir novelt uz slinkumu, neaudzinātību un ko tik vēl ne, lai tikai nebūtu patiesībai jāskatās acīs un jāatzīst, ka patiesībā šie nemieri ir vislielākajā mērā politiski.

Nemieri Lielbritānijā visdrīzāk norimsies diezgan drīz, proti, policija ielās būs tādā skaitā un tik brutāla, ka nekārtību cēlājiem nekas cits neatliks kā sēdēt mājās (tiem, kuri jau nesēdēs cietumā). Bet, kamēr virsēji viss norimsies, iekšējā grūzdoņa turpināsies. Un Lielbritānija nebūs ne pirmā, ne pēdējā valsts, kur krīzes iespaidā paplašinātā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem rezultēsies ar lieliem nemieriem ielās.