Nevienam nevajadzētu domāt, ka Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko (atveidojot viņa vārdu pēc krievu pareizrakstības) ir pēkšņi kļuvis par demokrātu. Taisnība, sešu politisko cietumnieku atbrīvošana jau ilgi bija prasība attiecību uzlabošanai ar Eiropas Savienību. Statkevičs, bijušais prezidenta amata kandidāts, par viņa cieņu un gara spēku četros cietumā pavadītajos gados dažreiz ir saukts par Baltkrievijas Mandelu.
Tomēr analoģija ir maldinoša. Lukašenko neplāno rīkot sarunas par varas atdošanu pēc Dienvidāfrikas aparteīda režīma parauga. Atbrīvošana ir kosmētisks, nevis strukturāls solis.
Tomēr tas ir nozīmīgs. Iespējams, ka Lukašenko jūt varas līdzsvara pārbīdi. Krievija ir iestigusi Ukrainā un cieš sankciju spiediena dēļ. Tas varētu būt labs brīdis pažvadzināt viņa valsts važas vai pārraut tās.
Amerikāņu analītiķis Pols Goubls ir norādījis, ka pamati, uz kuriem Krievija ir veidojusi savu politiku pret Baltkrieviju, ir izrādījušies kļūdaini. Krievija pieņēma (līdzīgi kā tā darīja gadījumā ar Ukrainu), ka Baltkrievija nav īsta valsts un baltkrievi nav atsevišķa tauta, Tā pieņēma, ka Baltkrievijas opozīcija ir nenozīmīga un, ka ar subsīdijām (galvenokārt lētu gāzi) būs pietiekami, lai turētu Baltkrievijas režīmu kā paklausīgu vasaļvalsti.
Tomēr Baltkrievija (gan režīms, gan sabiedrība) nav tik paklausīga, kā Kremlis uzskata. Nacionālā identitāte ir īsta un izturīga, un to uzkurina nepatika pret Krievijas ārpolitikas un iekšpolitikas virzību. Lukašenko kungs (jeb Aļaksandrs Lukašenka, kā viņš var sevi pārsaukt, izmantojot baltkrievu pareizrakstības noteikumus) izskatās nemierīgs. Kremlis spēlē ar vājo roku. Enerģiskie Polijas centieni atjaunot domu par "Intermarium" - valstu joslu no Baltijas līdz Melnajai jūrai, kuras nolūks ir būt par pretsvaru gan Krievijai, gan Vācijai, - piedāvā Baltkrievijai ģeopolitisku alternatīvu.
Ja Lukašenko izvēlēsies spēlēt šo spēli, viņš redzēs, ka likmes ir augstas. Šķietama prorietumnieciska atvēršanās agrāk izrādījās tikai triki, kuru nolūks bija iegūt no Maskavas izdevīgākus darījumus. Rietumi būs piesardzīgi, un Putina kungs neizturēsies laipni pret nelojalitāti.
Nopietns mēģinājums pārraut saites ar Kremli radīs spēcīgas pretreakcijas risku. Tas var nozīmēt arī Kremļa atbalstītu "opozīcijas" kandidātu oktobrī paredzētajās vēlēšanās, iespējams, atbalstot to ar Krievijas propagandas kampaņu un ekonomisko spiedienu. Tas varētu pārvērst iecerēto farsu par īstu sacensību.
Dramatiskāka iejaukšanās varētu ietvert hibrīdkaru, līdzīgu, kā redzēts Ukrainā. Savu promaskavisko gadu laikā Lukašenko kungs ir pieļāvis iespiešanos viņa valsts militārajās un drošības struktūrās. Ja viņš tagad mēģinās paļauties uz tām cīņā ar Kremli, viņš var piedzīvot nelāgus pārsteigumus.
Ieinteresētajām Rietumvalstīm tas viss radīs nepatīkamas izvēles. Ja Lukašenko, ar visu viņa brutalitāti, nostāsies pret Kremli, cik lielu atbalstu viņš ir pelnījis? Var stāvēt malā un ļaut, ka viņu gāž, un Baltkrievija var ieslīgt haosā vai pārstāt būt neatkarīga valsts - tā būtu milzīga neveiksme. Bet, ja viņu atbalstīs, visas runas par vērtībās balstītu ārpolitiku izskatās apšaubāmas.
Tā Rietumiem nav jauna dilemma, bet Putina kungs var gūt prieku, radot to.