Es nevainoju Ukrainas iedzīvotājus par to, ka viņiem tas ir apnicis, vai par vēršanos pie opozīcijas partijām, vai par priekšrokas došanu brīvprātīgo grupām, kas cīnās un mirst par savu valsti, bet ne bruņotajiem spēkiem, kas to nedara. Tomēr ārzemniekiem būs daudz grūtāk atbalstīt valsti, ja nestabilitāte pieaugs kopā ar to, ko var nosaukt par politikas paramilitarizāciju, un kurlu retoriku par pagātni.
Jaunumi neizskatās labi arī Polijā. Esmu draugs Radekam Sikorskim (kurš tagad ir pametis politiku pēc tā, kas, manuprāt, ir šokējoša epizode par nelikumīgu privātas sarunas noklausīšanos). Es arī biju liels Polijas augšupejas, kas piedzīvota pēdējo desmit gadu pie varas esošo valdību laikā, apbrīnotājs. Polija tagad ir lielāks tirdzniecības partneris Vācijai nekā Krievija (pat ieskaitot enerģētiku). Tā ir neapstrīdams militārais smagsvars starp jaunajām dalībvalstīm. Tās ekonomika ir nepārtraukti pieaugusi. Donalds Tusks, Eiropadomes prezidents, ir nozīmīgākais polis kopš Jāņa Pāvila II.
Tam būtu jākļūst par placdarmu vēl lielākam progresam. Tomēr es raizējos par Polijas politiku. Es neesmu liels "Pilsoniskās platformas" fans, īpaši tās pašreizējās blāvās vadības laikā. Talants ir īpaši rets, publiskās debates ir drudžainas un seklas. Būs nepieciešams daudz,lai sagrautu pozitīvas tendences Polijas ekonomikā, un es ceru, ka partija "Likums un taisnīgums", kas varētu uzvarēt parlamenta vēlēšanas oktobrī, sapratīs, ka bizness plaukst mierīgā, nevis uztraukuma pilnā vidē.
Tomēr Polijas diplomātija ir daudz trauslāka. Vai jaunais prezidents Andžejs Duda no partijas "Likums un taisnīgums" tiešām vēlas sākt cīņu ar Angelas Merkeles Vāciju? Ir daudz, kas var nepatikt mūsdienu Vācijā (kā daudz kas var nepatikt daudzās valstīs). Tomēr labākās izredzes Polijai ietekmēt mūsdienu Eiropu ir, ja tai būs ciešas un draudzīgas saites ar valsti, kas visu nosaka.
Labas attiecības ar Vāciju ir vēl jo nozīmīgākas, ņemot vērā alternatīvu trūkumu. Obamas administrācija nevēlas ciešākas attiecības ar Eiropu. Populārākais republikāņu pretendents uz izvirzīšanu prezidenta amatam Donalds Tramps teic, ka viņš uzlabos attiecības ar Krieviju, pametot Ukrainu. Citiem viņš var šķist smieklīgs un atbaidošs, bet pārējei republikāņu pretendenti var just kārdinājumu pieņemt daļu no viņa "pragmatiskās" retorikas (kas patiesībā ir naivuma iemiesojums, bet tam nav nozīmes).
Arī Višegrādas valstis nepiedāvā lielas alternatīvas. Čehijas politiskā vadība sajaukums starp smieklīgo un ļauno. Slovākijas prezidents Andrejs Kiska ir iespaidīgs, bet viņa valdība tāda nav. Ungārijas Viktors Orbāns dominē savā valstī, bet priecē radot vismaz iespaidu, ka viņš vairs neuztraucas par liberālo demokrātiju, vai par to, ko domā viņa draugi. Daļa no tā ir mākslīga atbilde uz nepamatotu kritiku, bet ne viss.
Arī Briselē lietas neizskatās labi. Asinspirts Sīrijā, migrācijas krīze un eiro zonas nelaimes vājina Eiropas kolektīvo gribu. Mēs esam gatavi atbildēt ārējiem draudiem, bet tikai tad, ja nezaudējam uzmanību, un, ja risinājums neizmaksā pārāk dārgi.
Taisnība, arī Putina kungam ir savas problēmas. Tomēr, kamēr viņš skatās un gaida, mūsējās pieaug.