Es sāku to rakstīt 2012.gadā, kad Krievijas ārējā un drošības politika, iepriekšējo divu grāmatu tēma, šķita garlaicīga, turpretim internets - vēl viena nozīmīga mana aizraušanās - strauji mainījās. Īpaši tuvojās daudz apspriestais Lietu Internets, saslēdzot visa veida īstās dzīves ierīces ar tīklu, kas netika plānots, lai būtu drošs.
Kņada saistībā ar Edvardu Snoudenu ir ļāvusi cilvēkiem iegūt nelielu, lai arī izkropļotu, priekšstatu par mūsu izlūkdienestu spējām. Tomēr lielākā daļa interneta lietotāju neapzinās, kādu darbības lauku tas sniedz noziedzniekiem, aktīvistiem un jokdariem. Viņu spējas nodarīt mums kaitējumu ir pats lielākais drauds mūsu drošībai.
Galvenā problēma ir identitāte. Lai komunicētu ar citiem droši un produktīvi, mums ir jāspēj pierādīt, kas mēs esam, un noskaidrot, ar ko mums ir darīšana. Tomēr internets, kas tika plānots, lai veicinātu akadēmisko sadarbību, uzticību paceļ augstāk par drošu informāciju. Ja paroles un lietotājvārdi ir pareizi, mēs pieņemam, ka identitātes ir īstas.
Tas nedarbojas. Ikdienas lietotāju gaidas ir nereālistiskas - kurš var atcerēties dažādas, drošas paroles visām vietnēm, kuras tos pieprasa, un regulāri tās mainīt? Vēl ļaunāk, tie, kuri glabā citu cilvēku datus, ir nožēlojami bezatbildīgi. Kā parāda iepazīšanās vietnes "Ashley Madison" uzlaušana, tas var novest pie dzīvi sagraujošiem privātuma pārkāpumiem.
Identitātes problēmai vismaz ir daļējs risinājums. Kā es skaidroju grāmatā, es biju pirmais nerezidents, kuram tika izsniegta Igaunijas elektroniskā identifikācijas karte. Izmantojot vienkāršu viedkartes lasītāju, tas ļauj man sevi identificēt tiešsaistē, un sniegt juridiski saistošus parakstus, izmantojot modernāko kriptogrāfiju. Tā ir ikdienas daļa dzīvei Igaunijā - bet praktiski neiespējama mazāk attīstītās valstīs. Tūkstošiem citu nerezidentu tagad ir ieguvuši šīs identifikācijas kartes.
Tomēr tās risina tikai daļu no haosa, kas aptver interneta drošību. Cita nozīmīga problēma ir navigācija. Kā jūs zināt, ka vietne, ko jūs esat atvēruši, ir tā vietne, kuru jūs vēlaties? Teorētiski datoru lietotāji var pārbaudīt to ar pārlūku: vai tas adreses sākumā uzrāda mazu slēdzeni un neizprotamus iniciāļus https? Tomēr nedaudzi saprot, ko tie nozīmē vai kādēļ tas ir svarīgi. Vēl sliktāk - drošības apliecību sistēma, kura teorētiski uzrāda, vai vietne ir droša vai nav, ir iedragāta, iespējams, nelabojami. Iestādes, kas izsniedz apliecības, nav pietiekami uzraudzītas, un ir grūti atsaukt apliecības, kuras ir nepareizi izsniegtas.
Šo problēmu daļēji var risināt, enerģiski sadarbojoties tiem, kas mums nodrošina pārlūkus - "Google", "Firefox", "Microsoft" un tiem līdzīgajiem. Blēdīgu vietņu pamanīšana un lietotāju brīdināšana par tām var padarīt interneta ļaundaru dzīvi grūtāku.
Tomēr tas būs efektīvi tikai tad, ja datoru lietotāji paši izturēsies nopietni pret drošību - piemēram, izmantojot jaunāko programmatūru. Mums jāizturas pret datoriem kā pret auto: mašīnām, kas var nodarīt nopietnu kaitējumu, iespējams, mums, iespējams, citiem cilvēkiem. Mums ir vajadzīgi noteikumi, likumi un sodi, tieši tāpat kā attiecībā uz satiksmes drošību.
Šajā ziņā manas bažas par interneta nākotni sakrīt ar Eiropas drošības krīzi, kas izcēlās, kad es rakstīju "Cyberphobia". Abās jomās individuāla atbildība, kolektīva rīcība un savstarpēji izdevīgu noteikumu ievērošana ir tikpat nemoderna, cik vitāli nozīmīga. Ukrainas iedzīvotāji jau ir samaksājuši par mūsu gribas vājumu. Citi sekos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
