Vesela virkne scenāriju ietvēra pazīstamos Baltijas murgus. Visi stāsti sākas ar iekšpolitiskiem nemieriem (bez šaubām, izprovocētiem no ārpuses), kas noved pie vājām, nekompetentām un nepievilcīgām valdībām, kurās ir korumpētas, populistiskas un prokrieviskas partijas.
Rietumu atbalsts tām ir vājinājies, un nākamais posms dod Krievijai izdevību sūdzēties un, iespējams, iejaukties. Viens scenārijs ir tāds, ka nacionālisti skūtgalvji ar šķietamu nesodāmību sāk uzbrukt vietējiem krievvalodīgajiem. Cits paredz, ka šie paši ekstrēmisti (protams, slēpti saņemot Kremļa atbalstu) uzspridzina gāzes, elektroenerģijas un dzelzceļa savienojumus Lietuvā, nošķirot Krievijas Kaļiņingradas eksklāvu.
Pēc tam seko Krievijas prasības ievest novērotājus vai miera uzturētājus, propagandas vētra, galu galā Krimā redzētie bēdīgi slavenie "zaļie cilvēciņi", un, beidzot, kodoleskalācijas draudi, lai turētu NATO pa gabalu.
Es iepriekš esmu strādājis pie šāda veida scenārijiem citos projektos līdz tādai pakāpei, ka es varu tos uzrakstīt miegā. Es vairs neuzskatu tos par ļoti iespējamiem. Lielais jautājums tajos visos ir, cik drīz Rietumi aptvers, ka šīs epizodes nav tikai iekšpolitiskie jautājumi, bet Krievijas provokācijas. Atbilde gandrīz visos gadījumos ir tā, ka NATO (un Eiropas Savienība) saprot, kas notiek, un nekavējoties rīkojas, lai apsteigtu Kremli, gan attiecībā uz vietējo iejaukšanos, gan izdarot spiedienu uz Maskavu.
Īsumā, viltus skandāli, neīsts sašutums un ātras oportūniskas darbības varēja nostrādāt pirms 10 vai 15 gadiem, bet ne tagad. Krievijas agresīvā politika pret Baltiju ir likusi pārējiem daudz labāk apzināties briesmas. Mums ir jābūt modriem, bet nedrīkstam ļaut bailēm uzveikt mūsu nervus.
Divi citi scenāriji tomēr piesaistīja manu uzmanību vairāk. Viens attiecas uz Baltkrieviju. Ko Rietumi darītu, ja Minskā sāktos sacelšanās, šķietami (un, iespējams, patiešām) līdzīgi Maidana protestiem Kijevā. Skeptiķi teiktu, ka jebkāds atbalsts tam varētu tikt uzskatīts par Ukrainā pieļauto kļūdu atkārtojumu. Tas stiprinātu Kremļa paranoju un dotu aizbildinājumu atmaksāt Baltijā valodas, pilsonības un tranzīta jautājumos. Tomēr vai mēs patiešām stāvētu malā un ļautu nošaut proeiropeiskus protestētājus, un cik lielu atbalstu mums būtu jāsniedz autokrātiskajam, bet šķietami neatkarīgajam Lukašenko režīmam, ja tas nonāk līdz konfrontācijai ar Maskavu?
Vēl grūtāk būs izdomāt, kā Rietumiem vajadzētu atbildēt uz politisku krīzi Maskavā, kas varētu novest pie sadursmēm Kaļiņingradā, piemēram, starp vietējiem reformatoriem un stingrās līnijas piekritējiem, kuriem būtu likts tos satriekt. Plašāk, ko mēs darītu, lai sargātu kodolgalviņu krājumus, ja Krievijā notiktu pilsoņu karš?
Es neesmu pārliecināts par atbildēm, bet es redzu, ka Rietumu domāšana pārslēdzas no problēmās, ko ir radījusi Krievijas šķietamā atdzimšana, uz tām, ko rada tās lejupslīde. Krievija joprojām vēlas, lai to pamana, bet tā šo vēlmi izrāda vairāk kā traucēklis nekā drauds.
Londonas "Chatham House" pētnieka Bobo Lo jaunā grāmata "Russia and the new world disorder" ("Krievija un jaunā pasaules nekārtība") skaidri parāda, ka Putina valdīšanas laika Krievijas ārpolitikas triumfi ir lielākoties neveiksmes. Viņš ir pārvērtis Ukrainu par ienaidnieku, sacēlis trauksmi citās valstī bijušajā padomju telpā, atmodinājis NATO un licis Eiropas Savienībai nopietni pievērsties enerģētikas drošības jautājumiem. Daudz slavētā savienība ar Ķīnu ir vienpusīga, prioritāte Pekinā ir modernizācija, ne konfrontācija ar Rietumiem. Pretēji tam, Krievija cenšas novērst uzmanību no savas nespējas modernizēties.
Tam nevajag mūs samulsināt.