V. Krustiņš: - Man gribas jums, autoram, izteikt atzinību par filmu "Soviet story" - šķiet, tik augstā līmenī par tik smagu tēmu Latvijā vēl nekas nav uz ekrāna rādīts. Tas ir liels sasniegums, ko novērtēs latviešu auditorija, tas ir aktuāli no politiskā viedokļa. Es nebaidītos teikt, ka filma pieder pie propagandistiskā žanra, lai gan citi no šā apzīmējuma vairītos. Protams, jums izdevušās arī mākslinieciskās nianses - ar labi izveidotu mūzikas pavadījumu, spriegu faktu izklāstīšanas manieri un veiksmīgu montāžu, kas rada sajūtu, cik gan viegli autors pratis pastāstīt par smagām lietām iz vēstures. Vitauts Landsberģis, kas šajās dienās uzturējās Rīgā un filmu skatījies Briselē, to nodēvēja par pasaules klases darbu, kas pasaulei ir jārāda.

E. Šnore: - Es sāku vākt materiālus pirms gadiem desmit, būdams politoloģijas students. Jums taisnība, ka latviešu pētnieki, sevišķi kinodokumentālisti, pārsvarā orientējas uz Latvijas specifiku un vietējām problēmām, neapskatot globālo vēsturi, pasaules politiku, tāpēc par savu filmu varu teikt - patiešām tā nav tipiska latviešu dokumentālajam kino. Par propagandas filmu es šo darbu sauktu nelabprāt. Drīzāk skaitītu pie izpētes filmām pēc žanra.

- Jā, izpēte būtu metode, taču jūsu mērķis ir saredzams, ka uz ekrāna esat vēlējies parādīt tieši to, ko pats arhīvos atradāt un atlasījāt, neielaižoties kaut kādās miglainās, "objektīvās" diskusijās, nemeklējot viedokļu pārspīlētu dažādību, un tas jau tiešām būtu muļķības kalngals, ja par Latvijas okupācijas faktu sāktu prātot - varbūt bija, bet varbūt nebija. Daži kadri ir tādi, par kuriem nemīl runāt, kur nu vēl rādīt, piemēram, baigie skati no Rīgas Centrālcietuma pagalma pēc boļševiku aiziešanas 1941. gadā. Bet tas ir ļoti spēcīgs atgādinājums par zvērībām, kas notika Baigajā gadā. Viss kaut kā novirzījies uz juridiskām diskusijām, taisni vai tīšuprāt "piemirstot" izlietās asinis. Šādu, bieži vien unikālu liecību un kinomateriālos iemūžinātas dokumentalitātes kaleidoskops liek domāt, ka pie "Soviet Story" strādājis liels un radošs autoru kolektīvs.

- Kolektīvs mums nebija liels, lielāko daļu darbu darīju pats, filmēšanas procesā bija iesaistīts arī producents Kristaps Valdnieks ar operatoru Edgaru Dagavvanagu. Jūs paslavējāt filmas mūziku, un man jāpiekrīt - jā, šādām filmām mūzikas atlase ir ļoti būtiska. Arī ar to nodarbojos pats, caurklausot tūkstošiem muzikālu frāžu variāciju, salāgojot tās ar atsevišķām epizodēm. Kāds pavadījums der, piemēram, uz ekrāna stāstot par deportācijām, kāds - par golodomoru Ukrainā, man tas izvērtās par ļoti darbietilpīgu procesu uz pāris mēnešiem.

- Bet pati filmas uzņemšana prasīja grandiozi daudz laika un "acu gaismas".

- Precīzi. Filmai patiešām ziedots ļoti daudz laika. Filmā, piemēram, ir 15 sekunžu epizode ar plakātiem - salīdzināšanai tiek rādīti nacistiskajā Vācijā un staļiniskajā Padomju Savienībā izdotie. Abās tirānijās šī "māksla" ir identiska gandrīz vai līdz krāsu triepienam, līdz plakāta tēla žestam. Es vairs pat neatceros, kā tieši uzgāju fantastisko sakritību, bet šīs 15 sekundes filmā lika mēnesi skatīt visus šos pagājušo gadu plakātus, mēģinot paturēt prātā, kuri bija tie saderīgākie. Man liekas būtiski, ka daudzas idejas "Padomju stāstā" ir oriģinālas, pašu izdomātas, nevis kaut kur nošpikotas. Idejas krājās ilgā laikā, bet intensīvā filmēšana notika pēdējos divos gados.

E. Līcītis: - "Padomju stāsts" stāstās patiešām tik raiti, itin kā 34 gadus vecais Edvīns Šnore būtu bijis vēsturisko notikumu aculiecinieks tikpat vai no 1917. gada. Lai panāktu šo "vieglumu", ne tikai grūti jāstrādā, bet arī jāzina, kur, ko, kādos arhīvos meklēt. Kas bija uzvedinošs tai ziņā?

- Sākumā bija scenārija uzmetums, balstoties uz vēsturnieku grāmatām, izpētes darbiem un tamlīdzīgiem pieturpunktiem. Pēc tam nokļuvām pie šiem cilvēkiem - profesoriem Rietumeiropā, Krievijā, pie disidenta Bukovska, piemēram, un pavediens sāka ritēt. Ar katru vēsturnieku ierakstījām vairākas stundas garas intervijas, un viņu stāstījums bija visnotaļ aizraujošs, padarot ļoti grūtu izvēli - ko likt iekšā filmā un ko diemžēl atstāt aiz kadra, aiz 90 ekrāna minūtēm. Bet tās vērtības nav zudušas, materiāli saglabāti videoarhīvā. Filmā parādīti mazzināmi fakti par padomju - nacistu sadarbību, par sociālistiem 30. gados, taču vesela epizode par padomju militāro izpalīdzēšanu vāciešiem filmā neiekļuva. Tā bija sijāšana.

Savukārt impulss "Padomju stāsta" veidošanai radās pēc "slavenā" un "dokumentālā" kino "Baltijas nacisms" 2005. gada ziemā. Tad sabiedrībā sākās vispārējā "šūmēšanās", ka kaut kas jādara, jāapgāž šie meli. "Baltijas nacisms" izcēlās ar to, ka klaji attaisnoja noziegumus pret cilvēci, par ko Rietumos nereti tiesā - attaisnoja deportācijas, piemēram. Es biju sevī nēsājis domu par filmas uzņemšanu, un tad bija šis moments, ka likās - ir pienācis laiks sākt. Saņēmu atbalstu no Eiropas Savienības deputātiem Ģirta Kristovska un Ineses Vaideres, kā arī no Rīgas domes un Aizsardzības ministrijas organizācijas "Tēvijas sargs".

- Šī ir jūsu pirmā filma, un vai jaunam cilvēkam, vēršoties pie atzītām vēstures autoritātēm pasaulē, uzreiz izdevās panākt viņu pretimnākšanu, sapratni, ka tāds dokumentāls stāsts vajadzīgs Latvijai?

- Pretimnākšana bija. Būtiski, ka filmā piedalās gan Rietumu, gan krievu vēstures eksperti. Mēs necentāmies sevišķi uzsvērt, ka esam no Latvijas, kamdēļ ļoti noderēja palīdzība un rekomendācijas no Eiropas Parlamenta. Savukārt latviešu vēsturniekus neiesaistījām apzināti. Bija pilnīgi skaidrs, ka par "tādu filmu" Krievijas reakcija, visticamāk, būs negatīva, varēja paredzēt pārmetumus, ka to visu latvieši, bezmaz "fašistu mazdēli", safabricējuši. Tagad pirmie virsraksti jau parādās, piemēram, "Riga otomstila za "Baltijskij nacism". Līdz ar to mēs neakcentējām filmā nedz Latvijas okupācijas un paverdzināšanas epizodi, nedz aicinājām latviešu vēsturniekus uz līdzdalību. Tas zināmā mērā sakrīt arī ar globālāko mērķi - vēstījumu par padomju īstenību maksimāli efektīvā veidā novadīt līdz "maz ko zinošajai" Rietumu publikai.

- Ziniet, pēc šādām filmām, manuprāt, vajadzētu būt valsts pasūtījumam un budžeta naudas nodrošinājumam. It īpaši pēc tam, kad esat parādījis augstu klasi.

- Man savā prātā liekas, ka Latvijā sen vajadzēja uztaisīt filmu angliski par komunismu un tā sekām mūsu valstī. Austrumeiropai tā ir būtiska nesenās pagātnes lieta, un Rietumos bieži nav skaidrs, kāpēc mums tas tik dikti rūp. Eiropai tagad kopā jāvirzās uz priekšu, bet tas īsti nevar izdoties, ja nav sakārtota pagātne, jo īpaši pagātne komunisma nozīmē Austrumeiropā.

V. Krustiņš: - Vai rietumnieki izteikuši vēlēšanos iepazīties ar "Padomju stāstu"?

- Izplatīšana ir producentu apvienības "Labvakar" pārziņā, un ideja ir piegādāt filmu ārvalstu televīzijām. Zinu, ka interese jau bijusi gan Rietumos, piemēram, Vācijā, Dānijā, gan Austrumos. Ukrainā un Gruzijā grib rādīt "Padomju stāstu". Ir plāns piedalīties dokumentālo filmu festivālos.

- Un mūsu cienītā un mīļotā Latvijas televīzija? Vai jūsu filmai "horizontālais taimkods" ir kārtībā?

- Par taimkodiem vienmēr jāuztraucas un tāpat par katras televīzijas gaumi. Īsi sakot, Latvijas TV, cik zinu, ir informēta, ka tāda filma ir, iespējams, kaut kad rādīs.

- Kādu karjeru pēc filmas uzņemšanas esat ieplānojis pats sev?

- Klejo doma studēt doktorantūrā vēsturi. Uzņemšanas laikā iznāca daudz darboties ar materiāliem un avotiem, būtu loģiski turpināt par tēmu "staļinisms" un maķenīt jaunāki gadi padomju periodā. Dīvainā kārtā liekas, ka Staļins un "staļinisms" 1953. gadā it kā būtu aizslaucīts vēstures mēslainē, ieradies Hruščovs, 1956. gadā visu nosodījis, un diezgan. No tirānijas nav palicis ne pēdu. Netiek akcentēts, ka Ņikita Sergejevičs pats savā laikā akceptēja masu slepkavības un sistēma nebūt nebeidzās. Varbūt vairs nešāva cilvēkus bedres malā vai cietuma gaiteņa galā, bet padomju sistēma izrādīja dzīvelību vēl ilgus gadu desmitus. Nosodījums Staļinam šai publikā arī ir ļoti pretrunīgi vērtēts, un viņa atbalstītāji, "impērijas atjaunotāji", mūsdienās pat tā kā vairojas.

- Jā, un šie uzskati Krievijā tuvojas oficiālajiem. Interesanti, kādu iespaidu uz jums, politoloģijas studentu, atstāja Latvijas Universitātes profesori?

- Ļoti vērtīgas un tīkamas likās prof. Strangas lekcijas. Izpēti labi mācīja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāne Daukšte. Interesanti, ka viens no mūsu lektoriem bija arī Nikolajs Neilands, tā ka "lietas" apskatījām no dažādām pusēm.

- Vai interese par vēsturi, politiku bijusi arī jūsu ģimenē?

- Bija, jā. Mani vecāki, inženieri, regulāri mēdza klausīties "kaitīgās" Rietumu radiostacijas. Vecāmāte daudz stāstīja par Ulmaņlaikiem, karu, pēckara gadiem. Stundām varēju klausīties. Viņa stāstīja bez izpušķojumiem un bez "ideoloģiskām mērcēm" - savu vienkāršas aculiecinieces redzējumu. Tajos gados Latvijā risinājās ļoti daudz vēsturisku notikumu, lai vecāsmātes "materiāls" būtu neizsmeļams.

E. Līcītis: - Un ja vēl palasa priekš papildināšanās "Atpūtu" no bēniņiem!

- Nē, "Atpūtu" komplektu tēvs iegādājās Čiekurkalna tirgū. Tas arī bija ļoti būtisks informācijas avots. Protams. Es gandrīz no galvas zināju šos žurnālus. Man jāatzīst, ka par politiku un vēsturi mēs runājām bieži, ikdienā pie vakariņu galda. Tēvam bija diezgan strikta pozīcija. Būdams konstruktoru biroja nodaļas vadītājs, viņš kompartijā nestājās, lai gan netrūka mudinājumu - ej, ko gaidi, tiksi par priekšnieka vietnieku. Atceros, vēl tā skubināja - tu padomā par bērniem! Tēvs atteica - tieši par bērniem es domāju - un partijā tā arī neiestājās. Gala beigās viņu tai amatā apstiprināja arī bez partijas piederības.

Kad atausa atmoda, man nekādas "klapes no acīm" nenokrita. Citi sakās līdz atmodai neko nezinājuši, mūsu ģimenē "baltu plankumu" bija ļoti maz.

E. Līcītis: - Jā, nu tie ir labi likti pamati filmai, bet noprotams, ka ne vienu vien mēnesi esat strādājuši arhīvos un bibliotēkās.

E. Šnore: - Mums bija samērā unikāla iespēja strādāt Vācijas Ārlietu ministrijas politiskajā arhīvā, kur no malas nemēdz kuru katru ielaist. Kristovskis uzrakstīja pavadvēstuli no Eiropas Parlamenta, un tā derēja kā caurlaide. Filmā ir daži dokumenti, kas attiecas uz Padomju Krievijas vēsturi, bet kuri līdz šim pētījumos nav figurējuši. Mūsdienu Krievijā pie diezgan lielas arhīvu noslēgtības vēsturiskā izpēte nebūt nav viegla un ne vienmēr ir iespējama. Taču pārsteidzoši, cik daudz materiālu par PSRS vēsturi ir Rietumu arhīvos. Vizuālo materiālu meklējām un atradām visvairāk Vācijas valsts filmu arhīvā un Anglijā, ITN/"Reuters" paspārnes arhīvā. Tur ir 30. gadu hronikas, veseli ieraksti kinolentēs. Vaideres kundzei pieder tēze, un es viņai piekrītu, ka šai filmā ir ļoti daudz materiālu, kas atrodami arhīvos, bet nedz Austrumu, nedz Rietumu puse tos nav vēlējusies "atrast" un rādīt. Nu - mēs to vēlējāmies.

V. Krustiņš: - Un jūs varat priekš sevis novilkt bilanci - no pirms desmit gadiem sāktā sapņa uzņemt patiesu vēsturisku filmu, līdz šodienai, kad tūlīt būs pirmizrāde lielam veikumam. Ko tālāk - uz nākamo filmu?

- Beidzamos divus gadus mobilizācija filmas dēļ bija ļoti nopietna, un patiešām zināms posms ir noslēdzies ar gandarījumu. Vēl gan sekos ziņas nodošana Rietumiem, ka šāds "Padomju stāsts" uzfilmēts. Komiski, ka Krievijā filmu kritizē un analizē Krievijas avīzēs, iztirzā pat televīzijas studijās, apgāžot faktus, kas filmā nemaz nav. Tas tādēļ, ka Krievijā šo filmu vēl neviens, tostarp aktīvie kritiķi, nav redzējis. Skumji, ka jau klūp virsū Krievijas vēsturniekiem, kuri piedalījušies filmā - nu, pilnīgi kā padomju laikā. Krievijas presē izlasīju, ka "Memoriāla" vadītājam, vēsturniekam Roginskim pat liek publiski nožēlot dalību "mums naidīgajā" filmā. Situācija ir traģikomiska, jo viņš filmā vispār nefigurē. Izskan pat tādi pārmetumi kā "dalība buržuāziskā filmā".

- Par to neuztraucieties. Kad būs noskatījušies filmu, gaidiet reakciju arī no mūsu mīļās vietējās krievu preses. Pirmizrāde būs notikums, un man jūs jāapsveic ar šā notikuma radīšanu, un tas jāattīsta tālāk. Šādi uz faktiem balstīti atgadījumi par ne tik senu vēsturi lieti noder.