Tālajā 1987.gada 23.augustā pie Brīvības pieminekļa līdz ar pāris tūkstošiem citu latviešu es nepārprotami nonācu amerikāņu imperiālistu inspirēts. Mēs gan zinājām, ka krievi Latviju okupējuši, taču, ka pirms tam slēgts vēl Molotova - Ribentropa pakts, daudziem nebija ne jausmas.
Taču par to pastāstīja Amerikas balss no Vašingtonas un uzkūdīja mūs iet pie pieminekļa, un būt par tautu, kas pieprasa brīvību. Tā kā varu piekrist tiem, kas vēlāk teica, ka bijām Rietumu savervēti un organizēti - maksāt gan nevienam nemaksāja ne ar dolāriem un pat ne ar piparkūkām un košļenēm.
Cilvēki, kas nesirgst ar sklerozīti, atcerēsies, ka uz pāris dienām iesprūdusī režīma propagandas mašīna tika palaista un iedarbināta, un tādējādi no Padomju Savienībai kvēlāk uzticamiem darbaļaudīm dabūjām ieraudzīt patieso ainavu, proti, naidīgo radiobalsu ietekmē Rīgas centrā pulcējušies buržuāzisko nacionālistu pēcteči, fašistisko pakalpiņu līdzskrējēji, ar vienu vārdu sakot, sociālisma iekārtas grāvēji.
Diemžēl pūstošo Rietumu ietekmējošā, cilvēkiem galvas putrojošā darbība nerimās, un tas jau bija arvien daudzgalvaināks pūlis, kurš pārkāpa visdemokrātiskākās pasaules valsts Konstitūcijas normas, pauda vēlēšanos atteikties no sociālisma iekarojumiem un ar sarkanu pavedienu caurvītās tautu draudzības, dzīrās atgūt atņemto neatkarību. Lai kā šīs nelikumīgās izdarības pēla un sunīja Centrālās televīzijas programma "Vremja", tai neizdevās panākt latviešu tautas atskurbšanu un mēs aizgājām ASV imperiālistu pavadā.
Tāpēc šodien labprāt piekrītu cilvēkiem, kas apgalvo, ka Eiromaidans Kijevā arī ir amerikāņu projekts. Tā nav nekāda dezinformācija, ka ASV valsts sekretāres vietniece ukraiņiem uz laukuma dalīja bulciņas! Kā tad nu simts tūkstoši ukraiņu tāpat vien, bez ASV imperiālistu ziņas, bez CIP figurantu klātbūtnes būtu saluši Kijevas centrā, dedzinājuši riepas un metušies pretī lodēm.
Viņus tur savilka banderovieši un Šuškeviča līdzskrējēji, arī atklāti fašisti un neonacisti, kas bija slepeni instruēti gāzt likumīgo prezidenta Janukoviča varu un nosēdināt valsts galvgalī huntu, kas to vien dara, kā izmet riebeklības pret brālīgo krievu tautu un gādīgo Maskavu.
Kas cits būtu samācījis ukraiņiem vēlēties savu zemi beidzot redzēt kā neatkarīgu, demokrātisku, tiesisku valsti ar sarautiem korupcijas, Maskavas pakļāvības valgiem, ja ne rietumnieki. Kas viņus dīdīja skriet uz Eiropu, ja tepat mājās, Eirāzijas savienībā labi klājās, kad taču ir speķis un gorilka!
Tagad Rietumi grasās nožauties pārsteigumā - kā Maskavā var melot, ka ausis kustas! Berlīnē, Londonā, Parīzē esot atvērušās un plati ieplestas acis, ka Krievija grauj "likumos balstīto starptautisko sistēmu" un "fundamentāli iedragā Austrumeiropas suverēno valstu drošību". Bet mēs taču Krieviju pazīstam!
Tā ir Kremļa masīva ideoloģija un tradicionāla stratēģija, ka krievu dienesti destabilizē stāvokli, kur vien nepieciešams, krievu nauda pērk atbalstītājus un varai pilnīgi pakļautie krievu mediji iepotēs, ka divreiz divi ir pieci un baltu pārtaisīs par melnu vienā paņēmienā. To nodrošina augstākās diplomātijas skolas, propagandas un kontrpropagandas akadēmijas, kas sakņojas simtiem gadu vēsturē, kamēr Amerikā pēdējie sovetologi no Aukstā kara perioda droši vien izmiruši kā dinozauri.
Kas bija Padomju Savienības ideoloģiskais kurss presē, radio, televīzijā? Meli septiņdesmit gadu garumā, nepārtraukti mēģinājumi uztaustīt kapitālisma vājās vietas, iekšējā un ārējā ienaidnieka meklējumi, lai parādītu, kā nomelno progresīvāko miera nesēju valsti pasaulē. Tas ir pirmklasīgs profesionālisms, ilggadēja, nenovērtējama pieredze, nerūsējošs, labi uzasināts informatīvā un propagandas kara instruments, kam demokrātiskās tradīcijās audzinātā Rietumu žurnālistika mūsdienās spēj atbildēt ar krama ieročiem.
Mēs varam sacīt, aizrādīt Maskavas ruporiem. Jums ir vienpusēji pasniegta informācija, ar ko piekukuļojat cilvēkus. Jūs veidojat naida atmosfēru un nodarbojaties ar kara kurināšanu. Nekādā gadījumā! - attrauks Kiseļeva kungs un citi vīri, kas rada utopijas no zila gaisa, - mums vienkārši ir objektīvs cits viedoklis, un kur tad Rietumi ar izslavēto vārda brīvības un demokrātijas politiku, ja noliedz paralēla skatupunkta pastāvēšanu! Spēlīti varam turpināt. Nē, tā ir uz meliem uzbūvēta paralēlā pasaule, nevis "objektīvs redzējums" - mēs bloķēsim jūsu televīzijas, un uz to "kolēģi" atsauksies - ahā, cenzūra uzradusies, vai jūs gadījumā neesat fašisti? Varbūt rusofobi?
Tomēr pieredzējušam žurnālistam no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka krievu TV kanāli tīri un objektīvi vis nav. Ziņu un politisko diskusiju pārraides tiek acīmredzami diriģētas, iestudētas un virzītas uz noteiktu mērķi. Uz cīņu par cilvēku prātiem. Nenoliedzami, te propagandistu trumpis ir apstāklis, ka dīvānā sēdošs krievu cilvēks ir pārsvarā monolingvistisks un ieradināts pie vienīgi pareizā viedokļa pastāvēšanas.
Krieviem tuvu bijušie Knuts Skujenieks (Gulag nometnēs) un Ivars Ķezbers (Gorbačova pārbūves komandā) liecinājuši, ka impēriskā domāšana ir dziļi iekšā pat demokrātiski noskaņotiem Krievijas ļaudīm. Otrkārt, tas nav rusofobu, bet Nikolaja Gogoļa atzinums, ka krievu cilvēkam nepiemīt tieksme atzīt savas kļūdas. Treškārt, šībrīža Krievijas līderis secinājis, ka lielākas traģēdijas par PSRS sabrukumu nav bijis. Ceturtkārt, Putina valdīšanas laikā ne reizi vien atgādināts, kādus pazemojumus nācies izciest īsajā, relatīvi demokrātiskajā 90.gadu periodā, kad ar bijušo lielvalsti daudz vis nerēķinājās, un cik spēcīgus pašcieņas aizvainojumus tas radījis nācijai. Summā nonākam pie pašreizējās Kremļa agresīvās politikas atšifrējuma: tas ir klasisks impērisms un revanša alkas par zaudētām teritorijām, zudušiem "draugiem" un zemu kritušo prestižu.
Tikko radās Krievijas Federācija un pārējās bijušās republikas arī kā 14 suverenitātes, Valsts domē bija ārlietnieki, kas cieti palika pie sava - jaunradītās valstis ir tikai "spēļmantiņas", tuvās ārzemes, faktiski deržavas tiešo interešu sfēra un, kolīdz mēs atgūsim spēkus, paņemsim perifēriju atpakaļ. Taču tas vēl nebija tas kategorisms, ar ko Maskava tagad pati sev piešķīrusi pilnvaras, noteikt kur un kādā valodā runāt Ukrainā, jaukties kaimiņvalstu iekšējās lietās un piesavināties citiem piederošas teritorijas, piesakot krievu zemju savākšanas praksi zem divgalvainā ērgļa simbola.
Šķiet, anektētajā Krimā krievi paši ar sevi sarīkojuši jaunu Jaltas konferenci un novilkuši līniju uz kartes: te sākas Kremļa ietekmes zona, kur ASV imperiālistiem kāju nespert, un nekāda Eiropa arī aiz šīs robežas nebūs. Krievu cilvēkiem bija cerība uz bijušo lielvalsts laiku atgriešanos, un Putins to piepildīs. Božemoj, ja kāds šai pašpasludinātajā zonā nepakļaujas un grib izlauzties ārpusē! Prom no taigas saimnieka, krievu lāča ķetnām! Tad tas no vasaļa tiek "paaugstināts" par fašistu ar attiecīgajām modifikācijām (neonacists, banderovietis, nacionālists utml.)
Jūs, protams, varat iesniegt apelāciju. Stāstīt, ka Latvijā fašistu nav un nav bijis. Diez vai tie sastopami arī Ukrainā. Jūs varat teoretizēt, ka mazas tautas nacionālisms ir tautisks un nozīmē savas sejas un identitātes turēšanu. Ka mazām tautām ir patstāvības, pašnoteikšanās centieni, vēlēšanās nostiprināt valstiskumu un ar to ieņemt savu vietu pasaulē. Atbildes gājienā saņemsiet - ak nesabradātais fašists vēl spirināsies? Baltijā un Ukrainā zem kāškrusta zīmes nodarbojas ar Lielā tēvijas kara notikumu un vēsturisko patiesību falsifikāciju, un to dara diezin kā no Nirnbergas tribunāla izsprukušie!
Līdz ar to dialogs ar Maskavu kaut kā neveicas. Impērisms, redziet ir naidīgs nacionālisms. Tas ir lielkrievu šovinisms ar uzkundzēšanās un teritorijas paplašināšanas centieniem, ar vēlmi valdīt pār citiem pēc iespējas lielākā pasaules daļā. Tam, protams, ir attaisnojums. Impērijas titulnācijas zināma izredzētība un morālie iegansti - aizstāvēt tautiešus, impērijas pieņemtās vērtības, rusificēt visu, ko vien var uz zemeslodes. Šādas politikas realizācijai nepieciešams kareivīgums, agresivitāte, neiecietība pret mazāka viedokļa pastāvēšanu, jo citādi taču tu neesi nekāds varenais pasaules kloķu raustītājs un Amerikai pretī spēlētājs. Vispēdīgi - pāri visam! - protams, ka vadoņa ģēnijs! Viņam mirdzošās bruņās nenieka nespēj nodarīt nekādas sankcijas, un fašisms netiks cauri. Viņš nāk kā tiesātājs un atriebējs, un nācijas vienotājs. Vadonis iekveldinās nāciju uz vēl diženākiem darbiem, iekšējie ienaidnieki saņems sodu, un ja arī kāda Eiropas Savienība kaut ko neatzīst - vai Putinam par to sāp galva!
Uz šo maršu kaut kur dzirdētās tauru skaņās Eiropa skatās ar dziļu neizpratni un vāji slēptām bažām. Kāpēc Krievijā cilvēkus totāli nozombē un kā un kas izlauzīsies uz āru? Domājams, ka lielā mērā tas ir "iekšējai lietošanai" un tiek arī Ukrainai, kurai aizejot, Krievija pārstās būt impērijas veidolā. 2011. - 2012.gadā Maskavu, Pēterburgu aptvēra plaši protesti un viļņošanās. Putinam prezidenta vēlēšanās bija ļoti tālu līdz tagadējiem 85% atbalstītāju (kas ir puslīdz ticams skaitlis). Acupriekšā rēgojās nervus satricinošās ainas, ko tolaik mēdza piedzīvot varas vertikāles slējēji arābu zemēs, piemēram, Lībijas džamahīrijā. Autoritāram režīmam vienmēr liekas, ka opozīcija pastāv tikai tamdēļ, lai iedurtu mugurā dunci.
No vēstures zināms, ka Krievijā revolūcijas taisa un likteni izlemj nepavisam ne glubinkā, bet abās galvaspilsētās, kur Putina piekritēju procents bija gaužām neapmierinošs. Lai situāciju labotu, prasīties prasījās kādu "močīt sortīrā", un reitinga spodrināšanai Ukrainas pakļaušana, "Krim naš" un impērisma iesnaudušās idejas atdzīvināšana derēja kā kulaks uz acs. Kremlī "pieņēma mērus". Aizžņaudza kaklus opozīcijai, noslēdza pieejas brīvai informācijai, un nosprauda kursu uz krievu pasaules paplašināšanu.
Pacilāt nācijas garu uzdeva televīzijām, un tā nu Dostojevska, Puškina, Tolstoja tautai patiesību par noslēpumaino, dziļo krievu dvēseli un starptautiskajām kolīzijām, kuru dēļ Krievzeme ietverta zvērojoša ienaida lokā, katru vakaru stāsta tādi subjekti kā Žirinovskis ar Prohanovu un visreakcionārākie politologi. Par katru cenu jānovērš vietējais maidans, kas apdraudētu Kremļa valdniekus! Tas un bailes no patiesības ir viņus visbiedējošākais.
Bailes ir grūti kontrolējamas, tāpēc nav bez pamata brīdinājumi Rietumu pusē, ka Krievija ir gatava tālākai konfrontācijai. Cerams, nekāpjot pāri robežām, aiz kurām sākās NATO. Taču Austrumu kaimiņš atkal pats sev devis dažādas tiesības ļoti uzbāzīgi nodarboties ar "tautiešu aizstāvēšanu", un kladzināšanu, ka ar militāru spēku koncentrāciju Austrumeiropā tiekot apdraudētas Krievijas nacionālās intereses.
Agresors kunkst - "ķeriet zagli". Latvijā tā ir ilgspēlējoša skaņuplate, tāpat kā Maskavas nebeidzamā cīņa ar fašisma spokošanos mūsu valstī. Tomēr daudzviet bijušās 14 PSRS republikās kolonizācijas un rusifikācijas rezultātā krievi patiešām nav maza minoritāte. Krievijas pazinēji spriež gan par atstātu iekonservētu VDK aģentūras tīklu, gan par nemitīgu Kremļa iedarbību uz varbūtēju 5.kolonnu. Krievija pati uzmanīgi vēro mūsu reakciju, skaitļo, kādas un kurā valstī tai pavērtos lielākas pretimnākšanas iespējas. Provokācijas, cik apstākļi ļauj, uzpirkšana, zombēšana ar propagandu - viss ir noderīgs un liekams lietā.
Tomēr diezin vai zaļi un raibi cilvēciņi parādās tur, kur tos negaida un negrib. Mums nav jābūt ne par kādu tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, bet ciešāk un ciešāk jāiekļaujas Eiropā. Tā ir drošība, īpaši tad, ja Maskavā viss zvārosies un bruks.
Vēl nomierinošāka būtu apņēmīga, vienota Rietumu pretspara politika. Ja britu drošības dienestiem esot "interesanta" informācija par krievu varasvīru finanšu darījumiem, lūdzu, atveriet šo informācijas avotu krievu tautai. Ja Krievija ir karu kurinātāja, kā tas sader kopā ar līdzdalību olimpiskajā kustībā, kas vieno pasaules tautas mieram? Un varbūt Eiropas valstīm savlaicīgi jāpiesaka boikots arī pasaules futbola čempionātam Krievijā 2018.gadā? Lūk, par to gan krievi uzzinās un pajautās - Vladimir Vladimirovič, kāda mārrutka pēc nokļuvām tādā izolācijā? Vai tas neiedragās mūsu prestižu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
