Kopš aizgājušā gadsimta 20.-30.gadiem daudz ūdeņu pārskrējuši, bet nekā sevišķi jauna. Apiešanās ar valsts mantu bija šķērdējoša kā toreiz, tā tagad. Saimnieciskās afēras, lai naudu iebāztu savā kabatā, žulicības un politiskie skandāli – deputātu izmeklētās nekārtības ir ar krāna ūdenslāšu līdzību. Uzkrītošs kas cits. Proti, tā augstvērtīgā oratora māksla, pieblīvēts sakāmais, runas plūdums, kad katrs vārds iegulst savā vietā, kā izpaudās pirmskara Saeimu locekļi, ir krasā kontrastā ar mūslaiku augstās katedras solistu skanošā tukšuma un neiedarbīgās stenēšanas priekšnesumu. 
Arveda Berga, Bastjāņa vai Skujenieka krāšņā, sulīgiem vārdiem labi ieeļļotā izteikšanās iepriecētu visprasīgāko valodnieku, kurpretim jauno laiku politiķu apzelējamais griežas ausīs un nepārvarami gribas apstādināt kanceles runātāju kā nodrillētu skaņuplati. Tie ir peles pīkstieni pret agrākiem lauvas rūcieniem. No gadu tālienes mūs sasniegušās stenogrammās atskaņotais izklausās pēc komponētas simfonijas, kamēr no nesen teiktu runu noliktavas ņemtais materiāls ir ne vairāk kā neartikulēti izgrūstas skaņas.
Nešaubīgi, ka balss, mēle ir būtisks politiķa darba orgāns. Nav ko vīpsnāt – kā Orfejs ar dziedāšanu, tā deputāti maizi pelna ar muti. Viņu darbavietu parlamentu, latviskojot svešvārdu, sauc – runātava. Demokrātiskā iekārtā ir debates, viedokļu apmaiņa, un politisku runu teikšana ir svarīga sistēmas sastāvdaļa, kad ar pārliecības spēku kādam kas jāpierāda un jāargumentē. Par to tautas kalpiem maksājam brangu algu. Ja politiķi būtu uzdevumu augstumos, Saeimas tribīnei vajadzētu kalpot par kritiskās domāšanas, dialogu un runas kultūras telpas paraugu.
Bet pērles priekšā nekaisa. Tur ir noliets čuguns, asfalts vai dubļi, reizēm uz otru izkratīts naktspoda saturs. Kopš mūsu valsts pret savu gribu ir ierauta propagandas karā, līdz perfekcijai noslīpētas, ar ideoloģiski aktuālu materiālu piesātinātas runas tālu izskanētu no Saeimas mikrofona un nodotu vēstījumu oponentiem ar precizitāti, kā āmurs iedzen īstā vietā naglu. Diemžēl, tagadējie deputāti ir pilnīgi nesagatavoti parādīt lietas to neaizplīvurotā skaidrībā un dziļumā, kā mācēja viņu kolēģi no tēvutēvu laikiem.
Kā gan Saeimas simts atkritis tādā tumsonībā un gara nabadzībā pretstatā valsts dibinātāju paaudzei? No pirmskara debašu materiāla var just, ka tālaika politiķi raduši uzstāties kupli apmeklētos mītiņos un nebūt kurli pret mērķauditorijas vēlmēm. Lai kādam politiskam strāvojumam piederīgi, runātāji izceļas ar inteliģenci, erudīciju, kultūru. Acīmredzami jaušami klasiskās izglītības pamati, kad runas mozaīkā pazib pa latīņu izteicienam vai košam vietvārdam. Vēsturnieki zinās, kurš kurā frakcijā bija īpašs zvans vai lakstīgala, kas prata zvanīt un pogot ļoti puķainā valodā, bet tekstu arheoloģija liecina, ka pat strādnieku un zemnieku (to pašu komūnistu) frakcijas locekļi izpaudās daiļrunīgi kā zeltamutes, un galēji kreiso kontrabasu sasniegumi oratoru mākslā ir kā spēcīga uguņošana iepretī no no mūslaiku tribīnes laistiem vārgiem purkšķīšiem. Varbūt tautas priekšstāvjiem, kam blakām Rainis sēdējis, bijis neērti izteikties grūti paciešamā, sausā valodā. Tad nu piestrādāja, lai runu patērētāji (sēdes pārraidīja radiofonā) dzirdētu gan poēziju, gan analītisku prozu un justu atjautīguma klātbūtni.
Pirmskara Saeimā sēdes noturēja vēlās pēcpusdienās, un reizumis tās ievilkās līdz naktij. Debatētājiem un ziņotājiem ļāva runāt stundu, labprāt deva papildlaiku. Vienam vīram tribīnē raujoties bez atelpas, klātesošajiem dažkārt tas varētu likties smagnēji un nogurdinoši. Bet laika īsināšanai un kafijas pauzei ir atvērta Augstā nama bufete. Kad tās degvīnīša krājumi iztukšoti, deputāts pa tumsiņu paguva aizlavīties uz Romas pagrabu vai citu "ilgi vaļā" iestādījumu, lai atgriezies nāktu klajā ar vēl asākām atbildes uzrunām un iznīcinošiem specefektiem. Tagad, kad saeimieši kļuvuši pudelei ienaidnieki, un Mūrnieces valstībā alkohola tirdzniecība aizliegta, daži novērotāji saskata vistiešāko kopsakarību ar deputātu prāta spēju un darba kvalitātes ārkārtīgu pasliktināšanos.
Pat parastu avīžrakstu bez auklītes palīdzības tikai daži politiķi spēj sadiegt puslīdz lasāmu. Ņemot vērā plašo tematu iztirzājumu, sabiedrībai noderīgu domu pārpilnību, spožāko agrākās Saeimās teikto runu esenci mūslaikos viena otra ideoloģiski, programmatiski trūcīgi apģērbta partija var izmantot par manifestu! Vēlētājiem būtu bauda lasīt daudz sakarīgāku dokumentu, nekā partiju pašrocīgi štampiem malto, ūdeņaino aģitāciju, kas brīžam šķiet radusies grūtās bērnības atmiņās, brīžam patapināta no dziedātājas Lienes Šomases runu materiāliem.
Starp deputātiem ir lieli pļāputašas, kas lien uzstāties tik bieži, kā dārza laistāmā šļūtene sausā vasarā, un ir striķos uz tribīni vedamie klusētāji. Tie grib attaisnoties – mēs nepagūstam saistīt publikas uzmanību ar produktīvām runām, ja Kārtības rullis neatvēl ilgāk par 5 minūtēm izteikties. Kur tur iestūķēt mūsu dziļās domas, ja Mūrniece jau "dod gongu"! Atvainojiet, arī piecas minūtes var norunāt koncentrētā veidā un radīt klausītājos pabeigtības efekta sajūtu, kā pie tēvreizes noskaitīšanas.
Tālāk seko aizbildināšanās – ražīgais darbs notiekot komisijās, bet plenārsēdēs muti vārsta tikai populisti. Tomēr politiķu izteikšanos dzirdam diendienā. Nu – Balzaku un Umberto Eko viņi noteikti nav lasījuši. Kā arodā, kura uzdevums ir iznēsāt pa pasauli pasakas, iztiek ar nabadzīgu leksikonu, pārsimts vārdiem, tostarp "problēma", "jautājums" un "pieņemti mēri". Sakāmais ir pārpilns ar ravējamām usnēm, dadžiem. Tā ir katastrofa, kad Nacionālās apvienības ministrs televīzijā latviešu valodā saka – pievestais piemērs un atregulētas normas! Cik vēlētājiem izdodas sekot līdzi "darbam komisijās", tur deputāti izpelnās slavas minūtes TV sižetos, nosālot otru par čekistu un idiotu vai pavēlot oponentiem aizvērt žaunas. Labi vien ir, ka slēdz plenārsēžu translāciju, jo bērniem nav jāuzzin, kā runā tantes un onkuļi Saeimā. Nav jābrīnās par pašu deputātu līdz nāvītei garlaikošanos, kad pļuras vērts priekšlasījums atgādina atvadu vārdus mirušai, ģimenē ne īpaši mīlētai jūrascūciņai, velk uz Sīmani vai datorspēlīšu darbināšanu. Saeimas guļvietā šodien no augstās katedras nerunā ar magnetizējošu spēku, teiktajam nav paliekošas, muzejiskas vērtības. Tas nav publicējams rītdienas avīzē un negūst ne mazākās atskaņas, jo ir bez satura un satvara.
"Latvijas Avīzē" atceros pilnā mērā nodrukātas pāris uzrunas no Saeimā teikto klāsta. Tas ir – nevis svētku reizē īpaši sacerēto, bet darba atmosfērā noturēto sakāmo. Tas bija pirms daudziem gadiem, un spīdošāko runu sacīja bijušais Blontu kolhoza priekšsēdētājs, nelaiķis Leonards Stašs. Tā šim krietnajam latgalim plūda no sirds un dvēseles, paštecinātā stiprumā. Savukārt izsvērtāk un pamatīgāk uzstājās vēl viens "kolhoznieks" Jānis Lucāns - un nevis akadēmiskām aprindām piederīgie ļaudis vai politiskās elites uzpūtīgie dižciltīgie.
Var jau būt, ka pie vainas ir nevis šnabja trūkums organismā, rakstītprasmes un izglītības problēmas, bet apstāklis, ka jaunlaiku politiķi ir slinki kā pelavmaisi, un viņiem nemaz lāgā nav, ko teikt cilvēkiem. Viņi nav izvēlējušies īsto, dotumiem piemēroto profesiju un neko nedara, lai stāvokli labotu. Politiķim mājās taču ir spogulis! Taburete, kur pakāpties! Vai nederētu spoguļa priekšā pavingrināties, lai vismaz reizi gadā pārsteigtu un šokētu nāciju ar iestudētu gudru, karstu, žestikulētu, izsmeļošu karaļa cienīgu runu bez stostīšanās?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
