Francijas policija meklē nezināmus vandaļus, kuri Parīzē, Vandomas laukumā, pagājušajā naktī sagrāvuši piepūšamo gandrīz 25 metrus augsto Ziemassvētku eglīti, kas izraisījusi neapmierinātību un diskusijas Francijā, vēsta aģentūra France-Presse.
NRA, 18. oktobrī, http://ej.uz/divainaegle
Gadskārtējais Parīzes laikmetīgās mākslas gadatirgus (FIAC) šogad neiztika bez skandāla. Amerikāņu mākslinieka Pola Makārtija 24 metrus augstā piepūšamā skulptūra Vandomas laukumā nenostāvēja pat diennakti - naktī to saplacināja sašutušu parīziešu grupa. Vietējā prese izteikusi pieņēmumu, ka šo vandalisma aktu veikuši jaunieši no katoļu baznīcai pietuvinātās labējā spārna kustības "Franču pavasaris".
Dienu pirms tam skulptūras uzstādīšanas brīdī māksliniekam bija uzbrucis kāds garāmgājējs, iekaustot viņu un paziņojot, ka Makārtijam, kurš nav francūzis, nav nekādu tiesību uzstādīt savu piepūšamo objektu šajā vietā. Neraugoties uz mākslas darba nevainīgo nosaukumu ("Koks"), tā forma Makārtija pretiniekiem atgādināja nevis zaļu egli, bet daudz netriviālāku priekšmetu - anālo aizbāzni. Uzbrukums skulptūrai izraisīja tik plašu rezonansi liberālajā un pret provokatīviem māksliniekiem tolerantajā Francijas sabiedrībā un presē, ka visi, kas līdz tam pat nenojauta par šādas seksa rotaļlietas esamību, uzzināja, kā tā izskatās un kādam mērķim paredzēta.
Polemikā iesaistījās daudzi pazīstami žurnālisti, mākslas kritiķi un inteliģences pārstāvji. Vieni kritizēja Makārtija skulptūru un pie viena arī visu laikmetīgās mākslas pasauli, kur, pēc viņu domām, visu nosaka nauda, bet darbu kvalitāte ir nožēlojama. Rakstniece Jasmīna Rezā, Francijā populāras lugas par mūsdienu mākslu autore, radio France Culture ēterā pierādīja, ka Makārtija darbam nepiemīt ne mazākā mākslinieciskā vērtība.
Citi aizstāvēja radošās un mākslinieciskās izteiksmes brīvību. Eriks Lorē, laikraksta Libération žurnālists, rakstīja, ka Makārtija "Koks" ir vairāk nekā attaisnojis savu pastāvēšanu ar to vien, ka licis daudziem padomāt un pat diskutēt par mākslu. Skandāls pieņēma tādus mērogus, ka iespēju izteikties šajā jautājumā nepalaida garām ne Parīzes mērs, ne kultūras ministre un pat ne valsts prezidents. "Francija vienmēr būs mākslinieku pusē - tieši tāpat kā es pašlaik stāvu Makārtija pusē," Louis Vuitton fonda atklāšanā paziņoja Fransuā Olands.
Kāpēc tieši Makārtija "Koks" izraisījis tādu reakciju un nokļuvis preses un sabiedrības uzmanības centrā? Francijas laikmetīgās mākslas muzeji un galerijas bieži izstāda ne mazāk provokatīvus darbus, taču tie nekad nekļūst par nokaitētu publisku diskusiju - nemaz nerunājot par vandaliska uzbrukuma - cēloni.
Arī Napoleona laika falliskā kolonna, kas grezno to pašu Vandomas laukumu, parīziešos nekad nav izraisījusi tik saasinātu viedokļu apmaiņu. Ļoti iespējams, ka iemesls slēpjas divu apstākļu saplūsmē. No vienas puses, laikmetīgā māksla līdz šim Parīzes ielās eksponēta salīdzinoši reti. Neraugoties uz to, ka Francijas galvaspilsētas kultūras dzīve ir ārkārtīgi piesātināta, vairums parīziešu vienkārši nav pieraduši pie laikmetīgās mākslas darbiem. No otras puses, Makārtija provokatīvā skulptūra aizskar ētikas un pieļaujamā problēmu mākslā.
Lai arī pats mākslinieks tālredzīgi nosauca "Koku" par abstraktu darbu un atzina, ka katram ir tiesības to interpretēt, kā nu kurš vēlas, daudzi šajā objektā saskatīja kaut ko viennozīmīgu un konkrētu, proti - milzīgu seksa rotaļlietu. Nav nekāds noslēpums, ka Makārtija darbiem bieži vien piemīt nepārprotami pornogrāfisks raksturs. Vienā no savām pirmajām performancēm viņš par otu izmantoja pats savu vīrišķo locekli. Pirms diviem gadiem tajā pašā Parīzes FIAC tika eksponēta Makārtija skulptūra, kurā Džordžam Bušam jaunākajam līdzīga persona atkritumu izgāztuvē kopojas ar cūkām.
Atstāsim katra paša ziņā izlemt, kāda ir šī konkrētā darba estētiskā un intelektuālā vērtība. Ne mazāk interesanta šajā stāstā ir pasākuma organizatoru un it īpaši Vandomas laukumā izvietoto superdārgo juvelierveikalu īpašnieku pozīcija. FIAC mākslinieciskā direktore Dženifera Flē apstiprināja, ka provokatīvās skulptūras uzstādīšana tikusi saskaņota ar visām atbildīgajām instancēm: policijas prefektūru, Parīzes mēriju, Kultūras ministriju, kā arī ar Vandomas komiteju, kurā pārstāvēti visi šajā laukumā izvietotie tirdzniecības zīmoli.
Citiem vārdiem, bez modes namu Chanel, Dior, Vuitton un citu piekrišanas, kuri šeit, vienā no dārgākajiem Parīzes laukumiem, pārdod juvelierizstrādājumus par pasakainām cenām, Makārtija skulptūras uzstādīšana nebūtu bijusi iespējama. Būtu naivi iedomāties, ka tie visi šajā darbā nesaskatīja neko citu kā vien stilizētu Ziemassvētku egli un ka nevienam no viņiem neienāca prātā iepazīties ar citiem amerikāņu mākslinieka darbiem.
Tas padara vēl jo interesantāku viņu piekrišanu uzstādīt savu mirdzošo skatlogu priekšā tik pretrunīgu un estētiski apšaubāmu objektu kā Makārtija "Koku". Kā atzīmēja mākslas zinātnieks un laikraksta Le Monde apskatnieks Filips Dažāns, starp mākslas un modes pasaulēm allaž ir pastāvējusi zināma tuvība, taču nekad to savstarpējā saikne nav bijusi tik dīvaina kā gadījumā ar Polu Makārtiju un Vandomas komiteju. Patiešām, 20. gadsimtā un arī agrāk daudzi mākslinieki radīja greznuma priekšmetus un lieliskus tērpus modes namiem, bet slaveni modes dizaineri nodarbojās ar gleznošanu un mākslas darbu kolekcionēšanu. Modes pasaule saviem klientiem vienmēr ir pārdevusi skaistumu un izsmalcinātību.
Taču Makārtija skulptūra ir objekts, kuru var apveltīt ar vienalga kādiem epitetiem, tikai ne šiem. Tad kāds ir iemesls tik dīvainai skaistā savienībai ar vulgāro, glamūrīgā savienībai ar plastmasīgo? Vai ne tas, ka lielās krīzes laikmetā modes pasaule, tāpat kā mākslas pasaule, ir gatava piesaistīt sev uzmanību ar vienalga kādiem līdzekļiem, ieskaitot skandālu provocēšanu? Ja šis pieņēmums ir patiess, tad lielākie ieguvēji no Makārtija piepūšamās skulptūras uzstādīšanas, saplacināšanas un tam sekojošā trokšņa ir nevis sabiedrība, kurai šis gadījums licis "padomāt un pat diskutēt par mākslu", bet respektablo modes zīmolu īpašnieki.