"Viena no [mantkārības, varaskāres un baudkāres] grēka destruktīvās iedarbības sekām ir Latvijas iedzīvotāju izbraukšana no valsts," viņš 14. augustā paziņoja savā uzrunā Aglonas svētku vigīlijas dievkalpojumā.
Arhibīskaps piesauc šo grēku "sabiedrības un valsts līmenī". Par "valsts līmeni" šā brīža politiskajā gaisotnē gluži vai ikviens sparīgi piebalsos, ka pie varas esošie ir grēcīgi, un receptes zālēm pret šo sērgu ik dienu piedāvā arvien jaunu politisko kustību birums. Par "sabiedrības līmeni" vien runasvīrs pats var skaidrot un skaidroties, vai tiešām grēkojis ir katrs aizbraucējs, kas savas ģimenes nodrošināšanas, intelektuālās izaugsmes, pieredzes dažādošanas, iecietīgākas sabiedrības vai tiesiskākas iekārtas meklējumos uz īsāku vai garāku laiku devies ārpus Latvijas.
Baznīcas vēsturē "grēks" kalpojis ne tikai kā morāles atskaites punkts, bet arī kā pragmatisks algoritms. To piesaucot, arī tagad katoļu baznīcas virsvadītājs devis skaidru zīmi: Tavs grēks Tevi atradīs (4. Mozus 32, 23), ja vien to nenožēlosi un neizpirksi. Šos pārspriedumus varētu arī atstāt baznīcas un tās sekotāju ziņā. Tomēr šai grēka un tā izpirkšanas tēmai ir netīkama līdzība ar Latvijas laicīgo dzīvi un likumiem, kas attiecas uz ikvienu valstspiederīgo, tostarp ārpus Latvijas mītošajiem. Ja iespēja lemt par varasvīru grēku piedošanu mums būs tikai nākamajās vēlēšanās, pašu aizbraucēju indulgences klusītēm mudž dažādos Latvijas likumos. Tās veido savdabīgu "ārlatvieša nodevu" – papildus tam pusmiljardam eiro, ko ārvalstīs mītošie Latvijas cilvēki ik gadu nosūta saviem tuviniekiem Latvijā.
Pašlaik ikvienam aizbraucējam, kas ārpus Latvijas uzturas ilgāk nekā sešus mēnešus, ir pienākums paziņot valstij savu jauno dzīvesvietu ārzemēs. No tā brīža deklarētā dzīvesvieta Latvijā tiek dzēsta. Ja šis pienākums netiek pildīts, par to paredzēts administratīvais sods (un jārēķinās arī ar nodokļu rezidences normu, ka nodokļus par visiem ienākumiem – arī ārvalstīs gūtajiem – tad drīkst iekasēt VID). Ja šis pienākums tiek pildīts, jārēķinās ar finansiālām sekām. Virknē pašvaldību nekustamo īpašumu īpašniekiem, kuri mīt citviet, toskait ārvalstīs, piemēro augstāku īpašuma nodokļa likmi – Rīgā, piemēram, septiņkāršu.
Ja cilvēks pārdod savu dzīvokli, kurā viņš nav bijis pierakstīts vismaz gadu (jo pildījis likuma normu reģistrēt dzīvesvietu ārvalstīs), jāmaksā krīzes gados ieviestā tā sauktā spekulanta ienākuma nodokļa likme. Ja cilvēks ir nopelnījis pensiju Eiropā un atgriežas Latvijā, viņa ārvalsts pensijas neapliekamo minimumu tomēr apliek ar Latvijas nodokli (to neaiztiek tikai ASV, Kanādas, Krievijas un Ukrainas pensionāriem). Lai balsotu tajā pašvaldībā, kur ārlatvietim pieder īpašums un līdz ar to ir tiesības vēlēt, ir jāierodas klātienē un, piemēram, Jūrmalā vēl jāmaksā nodeva par iebraukšanu. Savdabīgais mēģinājums ārvalstīs dzīvojošajiem uzlikt nodokli par iebraukšanu Latvijā ar ārvalstīs reģistrētu auto tika iegrožots tikai pēc Eiropas Latviešu apvienības aktīva protesta. Toties šobrīd Saeimā tiek virzīts likumprojekts, lai pienākumu izdeklarēties no Latvijas (vai sodu) uzliktu nevis sešus mēnešus, bet jau vienu mēnesi pēc došanās uz ārvalstīm – tā daudzkāršojot ne tikai studentu, darba meklētāju vai pat ceļotāju administratīvo slogu, bet arī nodokļu sekas naudas izteiksmē.
Pastāv arī nemantiskas jeb administratīvas "nodevas" par deklarētu dzīvi ārvalstīs – kamēr neesi deklarēts Latvijā, nevari iestāties pašvaldības bērnudārza rindā, no ārvalstīm plānojot ģimenes atgriešanos, autovadītāja apliecību drīksti mainīt nevis Latvijā, bet tikai savā mītnes zemē – pat ja tā ir Austrumu valsts, kurā sievietēm šādu tiesību nav. Veids, kā diasporu formāli piesaista Latvijai, ietekmē arī valsts politisko vai pat konstitucionālo līdzsvaru: ārvalstīs dzīvojoša vēlētāja balss Saeimas vēlēšanās tiek pieskaitīta vienīgi Rīgas apgabalam – pat ja esi nācis no, piemēram, Latgales (jāpiebilst, ka līdz ar lielo aizbraucēju īpatsvaru krītas arī Latgales vēlēšanu apgabala Saeimas mandātu skaits).
Šādas materiālas un nemateriālas "ārlatvieša nodevas" ir grūti skaidrojamas Latvijā, kuras ekonomikas, demogrāfijas un ģeopolitisko izaicinājumu kontekstā ir kritiski svarīgi uzturēt ciešu sadarbības saikni ar visiem tās piederīgajiem. Vēl grūtāk tās ir skaidrojamas Eiropā, kuras stūrakmens ir personu brīva pārvietošanās. Gribas ticēt, ka tā nav tīša indulgence par aizbraukšanas grēku, bet nejaušas paliekas no laika, kad robežas bija ciet un visi likumiem pakļautie mita tepat Rīgā vai, tālākais, Piedrujā.
Lai to novērstu, pirmkārt, nepieciešams likumdošanas procesā kā kvalitātes kritēriju ieviest ietekmes novērtējumu uz diasporu – līdzīgi kā pastāv ietekmes novērtējums uz vidi vai uz nevalstiskajām organizācijām. Tas veidos trūkstošo administratīvo refleksu, ka piektā daļa Latvijas piederīgo mīt ārpus tās robežām, un par to atgādināja nesenais Eiropas Latviešu kongress. Otrkārt, nepieciešams atbilstoši mūsdienu mobilitātei reformēt samudžināto postpadomju "dzīvesvietas pieraksta" sistēmu. Argumentējot ar leģitīmo nepieciešamību cilvēkiem būt sasniedzamiem savās attiecībās ar valsti, Latvijā ar reģistrēto dzīvesvietu ir sasaistīts vesels lērums tiesību un pienākumu ar mantiskām un valstiskām sekām – un tas rada ačgārnības attiecībā uz diasporu.
No 2018. gada 1. marta spēkā stāsies Oficiālās elektroniskās adreses likums, kas ļaus ikvienam uzrādīt e-pasta adresi, kurā viņu var sasniegt valsts ziņas – dažiem obligāti, citiem brīvprātīgi. Lai novērstu negribētas "ārlatviešu nodevas", ārvalstīs mītošajiem Latvijas piederīgajiem jādod iespēja citiem praktiskiem nolūkiem saglabāt Latvijas "piesaistes adresi". Un par gribētām nodevām ir jārunā skaidra valoda, kādam nolūkam un par kādiem grēkiem tās paredzētas. Tirgošanās ar indulgencēm savulaik noveda pie reformācijas, bet šobrīd pietiktu ar pāreju no grēka filozofijas uz praktisku risinājumu ārvalstīs mītošo atgriezeniskās saiknes atvieglošanai ar Latviju.