Zinātniskajā literatūrā nākas saskarties ar viedokli, ka K. Ulmanim kā Ministru prezidentam sakarā ar 1934. gada 15.-16. maija notikumiem nebija pamata izsludināt izņēmuma stāvokli. Šādam viedoklim nevar piekrist, jo Latvijas valsti tiešām apdraudēja iekšēji nemieri. Par to liecina 1934. gadā no 15. uz 16. maiju veiktais valsts apvērsums. Diemžēl valdība vērsās nevis pret apvērsuma organizatoriem, bet pret Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatiem (it īpaši Satversmes 1. pantu un Saeimu).i
1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā daļēji tika paralizēta Satversmes darbība. Pēc apvērsuma nebūtu juridiski korekti Latviju uzskatīt par demokrātisku republiku, kā tas tika definēts Satversmes 1. pantā, pie tam netika pieļauta arī likumdevēja - Saeimas - darbība. Neizprotama ir Valsts prezidenta Alberta Kvieša (1881-1944), kas līdz 1936. gada 11. aprīlim saglabāja Valsts prezidenta amatu, bezdarbība.ii [..]
Latvijas Republika starpkaru periodā
1918. gada 18. novembrī parādījās jauna valsts Eiropas politiskajā kartē - Latvija. 1922. gada 15. februārī Latvijas Republikas Satversmes sapulce pieņēma Satversmi. Satversmes 1. pants noteica: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika."
Tomēr demokrātiskas tradīcijas latviešiem bija svešas. Jau 1918. gadā daudzi nevēlējās demokrātiju - līdztiesību likuma priekšā, brīvu konkurenci, spējīgākā uzvaru u. tml.iii Arī politiskā situācija nebija stabila. Līdz 1934. gada 15. maijam nomainījās astoņpadsmit valdības, septiņās no tām Ministru prezidents bija K. Ulmanis.iv Eiropā šāda situācija bija ierasta. Stabilas valdības bija retums.
1933. gada 10. novembrī Latvijas Zemnieku savienība (turpmāk - LZS) Saeimā iesniedza Satversmes grozījumu projektu (turpmāk - projekts). Ir pamats domāt, ka projekts tā sākotnējā redakcijā bija ar patiesu mērķi grozīt Satversmi, nevis apvērsuma piesegšanai. LZS projekts paredzēja 19 pantu grozījumus, no kuriem tikai pieci panti tieši neskāra Valsts prezidenta institūtu. Saeima atbalstīja ierosinājumu grozīt Satversmi, taču ne LZS iesniegtajā redakcijā, jo tie drīzāk apdraudēja demokrātiju, pārkāpjot varas dalīšanas principu. Piemēram, apšaubāms bija ierosinājums Valsts prezidentam piešķirt tiesības jebkurā brīdī ierobežot tādas cilvēka pamattiesības un brīvības kā biedrošanās brīvību, sapulču brīvību, tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību un preses brīvības atcelšanuv u. c. Arī F. Menders 10. novembra Saeimas sēdē norādīja, ka LZS projekta politiskais saturs slēpj diktatūras iespējamību.vi
Zinātniskajā literatūrā var sastapties ar viedoklivii, ka LZS iesniegtais projekts nebija domāts nopietni un bija aizsegs apvērsumam. Šādam viedoklim par pamatu kalpo tālāk minētie fakti.
1. LZS iesniegto projektu sagatavoja aptuveni vienas dienas laikā un tas ļoti līdzinājās Igaunijas konstitūcijai, kuru 1933. gada oktobrī pieņēma referendumā.
2. Laikā no 1932. līdz 1934. gadam K. Ulmanis vairākkārt brauca uz Vācijuviii, kur viņš iepazina nacistiskā režīma diktatūru.
3. 1934. gada 15. maijā notika apvērsums un grozījumi Satversmē netika ieviesti, kaut arī Saeima tos pieņēma otrajā lasījumā.
Autore šādam viedoklim nevar piekrist vairāku apsvērumu dēļ.
1. Alfrēda Bērziņa (1899-1977) publicētās atmiņas atklāj daudz jauna par apvērsumu, ko ārpus apvērsuma organizatoriem neviens nezinātu. A. Bērziņš nav rakstījis, ka LZS grozījumu projekts būtu aizsegs apvērsumam, bet uzsver, ka Satversmes grozīšanas nodoma nopietnību raksturo K. Ulmaņa runa 1933. gada 10. novembra Saeimas sēdēix (turpmāk - sēde), kurā K. Ulmanis aizstāv LZS projektu. Sēdē K. Ulmanis bez aplinkiem atklāj, ka Latvija nav gatava demokrātijai, jo materiālās tieksmes saskalda tautu un partijas; trūkumi ir jālabo, bet labošana "[..] nenozīmē, ka jāstāv uz vietas"x. K. Ulmanis ierosina Latvijā ieviest diktatūru un atsaucas uz Eiropas tendenci - kopības idejām, ka valsts pastāvēšanas mērķis ir visas valsts un tautas laime, nevis atsevišķu indivīdu laimexi, un aicina ņemt paraugu no Itālijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas u. c. Eiropas valstīm: "ja mēs teiktu, ka nu visur ir diktatūra, tas vārds nebūtu vietā; bet mēs varam teikt, ka visur novērojama instinktīva pretestība demokrātijas pārmērībām, parlamentārisma lielajai varenībai - parlamentārisma diktatūrai"xii. Uz fonā izkliegtajām piezīmēm un svilpieniem K. Ulmanis atbildēja: "Ja Ulmanis valdītu, varbūt, nemaz tik slikti nebūtu, bet faktiski valda kas cits."xiii
2. 1933. gada oktobrī Igaunijā 72,7% vēlētāju atbalstīja grozījumus konstitūcijāxiv, kas būtībā ieviesa diktatūru. Par LZS iesniegto projektu M. Skujenieks teicis: "Šis projekts lielos vilcienos, bet daudz gadījumos arī sīkumos, ir norakstīts no tā projekta, ko Igaunijā pieņēma priekš nedaudz nedēļām tautas nobalsošanā."xv E. Dunsdorfs norāda, ka LZS projekts līdzinās arī Austrijas konstitūcijai.xvi Iespējams, tas bija sākums jaunai Eiropas tendencei diktatūru ieviest ar konstitūciju, nevis rīkojot apvērsumu. LZS iesniegtais projekts tik ļoti līdzinājās Igaunijas jaunajai konstitūcijai tādēļ, ka K. Ulmanis gribēja panākt tautas apstiprinātus Satversmes grozījumus, kuri likumīgi dotu iespēju K. Ulmanim kļūt par vadoni.
3. Kaut arī 1934. gada maijā Saeima otrajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumusxvii, 1934. gada 15. maija apvērsums tomēr notika tādēļ, ka LZS projekts vairs nebija sākotnējā redakcijā, bet grozītais projekts vairs likumīgi diktatūru neieviestu. Sēdē K. Ulmanis teica: "Mēs, projekta iesniedzēji, neatkāpsimies no ceļa, ko reiz esam atzinuši par labu. Mūsu apņemšanās ir negrozāma un mūsu griba nelokāma. Mēs neatlaidīsimies, mēs iziesim, ja būs vajadzīgs, cauri visiem posmiem, kamēr savu mērķi būsim sasnieguši, jo lielāka būs pretestība, jo plašākas taps mūsu prasības."xviii 1934. gada 15. maija apvērsums pierāda K. Ulmaņa nodomu nopietnību. Viens no posmiem bija grozījumi Satversmē jeb vēlme tiesiski kļūt par Valsts vadoni līdzīgi kā Igaunijā (tad vēl nebija ziņu, ka Konstantīns Petss (1874-1956) rīkos apvērsumu). Šis posms izgāzās, jo Saeima, paredzot šādu iespēju, to nepieļāva. Nākamais posms bija valsts apvērsums, kura rezultātā arī krietni plašākas pilnvaras nekā paredzētu LZS redakcijā grozītā Satversme. Arī profesors Aivars Stranga norāda, ka, gatavojot apvērsumu, K. Ulmanim Satversmes grozījumi faktiski vairs nebija vajadzīgi, tie pat varētu traucētxix, tādēļ arī K. Ulmanis pirms trešā un galīgā lasījuma rīkoja apvērsumu.
4. K. Ulmanis ir atzinis: "Tas bija 1933. gada novembrī, kad es izlēmu sākt ceļu līdzināt gaidāmajiem nākošā maija notikumiem."xx Pēc 10. novembra Saeimas sēdes K. Ulmanim kļuva skaidrs, ka Saeima neapstiprinās LZS projektu esošajā redakcijā, bet ar Valsts prezidenta pilnvaru ierobežojumiem vairs nevarētu sasniegt mērķi - kļūt par Valsts vadoni. Tādēļ K. Ulmanis izlēma īstenot nākamo posmu, proti, rīkot valsts apvērsumu.
5. A. Stranga raksta, ka slepena apspriede par apvērsumu notika jau 1933. gada 8. septembrī, kad vēl nebija tapis LZS projekts.xxi Mērķis bija ieviest diktatūru Latvijā. Eiropas pieredze rādīja, ka to var panākt, veicot apvērsumu, tāpēc apvērsuma organizatori pirmo apspriedi rīkoja 8. septembrī. Oktobrī Igaunija pārsteidz - tas ir unikāls paraugs, ka varas koncentrēšanu valsts galvas rokās var ieviest vienkārši un likumīgi, referendumā grozot konstitūciju. Neilgi pēc tam LZS pārņem Igaunijas konstitūcijas projektu, pielāgo Latvijas vajadzībām un iesniedz izskatīšanai Saeimā. Saeimas sēdē deputātu vairākums norāda, ka šādā redakcijā Satversmi negrozīs. Pēc sēdes sākas K. Ulmaņa pieminētais laiks, kad viņš sācis plānot apvērsumu.
6. Projektam pievērstā uzmanība nevis piesedza, bet gan radīja aizdomas par K. Ulmaņa nodomu veikt valsts apvērsumu. Jau 1933. gada decembrī Latvijas presē nereti parādās K. Ulmaņa simpātijas pret diktatūru, iespējamie nodomi veikt apvērsumu.xxii K. Ulmanis tiek dēvēts par "vadoni".xxiii Visbeidzot, pat Saeimas deputāti bija pārliecināti, ka K. Ulmanis gatavo un centīsies īstenot apvērsumu.xxiv 1934. gada 15. maija apvērsums pierāda par zemu novērtētus K. Ulmaņa spēkus noorganizēt apvērsumu tik veiksmīgi.
Vairākos vēstures avotos tiek noliegta jebkādaxxv prezidenta A. Kvieša saistība ar apvērsuma organizētājiem un tiek apgalvots, ka A. Kviesis iepriekš par apvērsumu nezināja un apstiprināja to nelabprāt.xxvi Autore nevar piekrist šim viedoklim, jo, pirmkārt, demokrātiskā valstī prezidents nevarētu palikt vienaldzīgs un bez iejaukšanās pieļaut demokrātijas iznīcināšanu. Turklāt prezidents A. Kviesis pēc apvērsuma saglabāja Valsts prezidenta amatu un viņa brīvība nekādi netika aprobežota. Otrkārt, prezidents A. Kviesis bija bruņotā spēka augstākais vadonis (Satversmes 42. pants), tātad vismaz formāli A. Kviesim vajadzēja censties sazināties ar armiju (ja telefona sakari tika pārtraukti, tad varēja sūtīt ziņnesi). Treškārt, ja Saeimā patiesi būtu dziļa parlamentāra krīze un tauta dedzīgi izteiktu savu neapmierinātību, tad prezidents A. Kviesis varēja izmantot Satversmes 48. pantā noteiktās tiesības un nodot tautas nobalsojumā ierosinājumu atlaist Saeimu. Ceturtkārt, pēc A. Kvieša prezidentūras beigām A. Kviesis nodeva pilnvaras K. Ulmanimxxvii, pats saņēma pensiju un Slokas celulozes fabrikas direktora vietu, kā arī atsāka darbību advokatūrā.xxviii
Autore izvirza tēzi, ka K. Ulmanis jau iepriekš, visticamāk, bija saņēmis prezidenta A. Kvieša atbalstu. Tādēļ A. Kviesis faktiski uzskatāms par vienu no līdzdalībniekiem 1934. gada 15. maija apvērsumā.
1934. gada 16. maijā "Valdības Vēstnesī" ar atpakaļejošu spēku ir publicēts valdības Rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu.xxix Turpat arī K. Ulmaņa un J. Baloža paziņojums tautai "Pilsoņi!" Uzsaukumā rakstīts, ka valdība izsludina izņēmuma stāvokli.xxx Rodas jautājums: kuru stāvokli valdībai bija tiesības izsludināt un vai izsludināšana notika saskaņā ar likumu.
Gan izņēmuma stāvoklis, gan kara stāvoklis ir īpašs tiesiskais režīms, kas ļauj ierobežot personu tiesības un uzlikt tām papildu pienākumus.xxxi Satversmes 62. pants nosaka: "Ja valsti apdraud ārējs ienaidnieks vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu, tad ministru kabinetam ir tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli, par to divdesmit četru stundu laikā paziņojot Saeimas prezidijam, kuram šāds ministru kabineta lēmums nekavējoties jāceļ priekšā Saeimai." Jānis Pleps norāda, ka iestrādātais mehānisms paredz krīzes apstākļos saglabāt Satversmē noteikto valsts iekārtu un no tās izrietošos principus.xxxii
Kara stāvoklis netieši izriet no Satversmes 43. panta. Kara stāvokli izsludina, ja valstij pieteikts karš vai noticis militārs iebrukums tās teritorijā.xxxiii Kara stāvoklis pēc būtības ir līdzīgs izņēmuma stāvoklim, taču kara stāvokļa tiesiskā forma ir daudz bargāka, ja valsts apdraudējums izvēršas reālā iebrukumā.xxxiv
Izvērtējot apdraudējumu, nozīme ir arī Ministru prezidenta subjektīvajam viedoklim. 1934. gada 15. maijā K. Ulmanis labāk nekā jebkurš cits spēja novērtēt savu nodomu nopietnību un valsts iekārtas apdraudējumu. Pēc būtības pamats izņēmuma stāvokļa izsludināšanai patiešām bija. To pierāda 1934. gada 15. maija apvērsums. Tikai K. Ulmanim kā Ministru prezidentam bija jāvēršas pret apvērsuma organizētājiem, nevis pret Latvijas konstitucionālo iekārtu, pārkāpjot Satversmi.
K. Ulmanis rada fikciju, ka izmanto Satversmes 62. pantā paredzētās tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli, kaut patiesībā ultra vires izdod rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu. Tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli ir Ministru kabinetam, nevis, kā to jau norādījis E. Dunsdorfs, dažiem ministriem. Taču kara stāvokļa izsludināšana nav ne Ministru kabineta, ne atsevišķu ministru kompetencē.
Autore uzskata, ka šādas nekonsekvences nolūks ir radīt pārpratumus un nelielu apjukumu, lai iegūtu papildu laiku sava režīma nostiprināšanai. Jebkurā gadījumā - vai tas būtu izņēmuma stāvoklis vai kara stāvoklis, Satversmē un citos likumos paredzētā kārtība netika ievērota, tādēļ K. Ulmanis to izsludināja pretlikumīgi.
Saeimu saskaņā ar Satversmi var atlaist tikai tauta referendumā. Zinātniskajā literatūrā autore saskārās ar viedokli, ka K. Ulmanis pēc apvērsuma atlaidis Saeimu.xxxv Autore nevar piekrist šādam viedoklim, jo Saeima drīzāk tika patriekta vai netika pieļauta tās darbība. Par to liecina tālāk norādītais.
1. Satversme paredz īpašu kārtību, kādā iespējams atlaist Saeimu, to nosaka Satversmes 48. pants. Saeimu atlaist var tikai tauta, par šo jautājumu nobalsojot. Tā kā tas nenotika, turpmāk var analizēt tikai faktisko notikumu gaitu un apvērsuma organizatoru un līdzdalībnieku atbildību, jo viņu rīcība bija klaji antikonstitucionāla.
2. Pēc 1934. gada 15. maija Saeimu nevar uzskatīt par atlaistu kaut vai tādēļ, ka liela daļa deputātu, tajā skaitā arī Saeimas prezidija deputātu, bija apcietināti un faktiski netika pieļauta Saeimas turpmāka darbību.
Var secināt, ka pēc 1934. gada 15. maija netika pieļauta turpmāka Saeimas darbība, to pārtrauca ar militāra spēka palīdzību. Tāpēc iespējams vispareizāk būtu teikt, ka Saeimu patrieca (gāza).
1934. gada 15. maija apvērsuma sekas bija daļēja Satversmes paralizēšanaxxxvi, pretlikumīga Saeimas darbības nepieļaušana, kara stāvokļa ieviešana valstī ar atpakaļvērstu spēku, cilvēka pamattiesību un brīvības ierobežošana un ap 2000 cilvēku kā iespējamo jaunā režīma apdraudētāju apcietināšana. Šādi prettiesiskā kārtā Latvijā notika politiskā režīma maiņa.
1934. gada 15. maijā spēkā bija 1933. gada 1. augusta Sodu likums (turpmāk - Sodu likums). Sodu likums nepazīst tādus jēdzienus kā apvērsums, diktatūra, nedemokrātisks režīms u. c. Tomēr Sodu likums paredz atbildību par pretlikumīgu vēršanos pret valstī pastāvošo iekārtu un Satversmē noteiktajiem tiesību institūtiem. Sodu likuma 2. nodaļas 69. pants "Dumpis" paredzēja:
"Kas lietojis varas darbus ar nolūku: 1) grozīt Latvijā pastāvošo varu; 2) gāzt Valsts prezidentu, Saeimu vai Ministru kabinetu vai atņemt viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirtās funkcijas, [..] sodāms : ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku no 4 līdz 15 gadiem."xxxvii
Formāli Valsts prezidents un Ministru kabinets pēc apvērsuma (dumpja) turpināja savu darbu, tomēr Saeima tika patriekta (gāzta) un tika ierobežotas tai ar Satversmi piešķirtās tiesības. Tas ļauj secināt, ka tika grozīta arī pastāvošā vara Latvijā.
Kopsavilkums
1934. gada 15. maija apvērsums bija prettiesisks akts, kura rezultātā daļēji tika paralizēta Latvijas Republikas Satversme. Bez jebkādas tautas līdzdalības apvērsuma organizētāji faktiski ieviesa nedemokrātisku režīmu Latvijā.
1934. gada 15. maija apvērsums un nedemokrātiska režīma nodibināšana Latvijā uz kopējā Eiropas fona nav nekas pārsteidzošs. Šādu režīmu izplatība bija viena no Eiropas valstu starpkaru perioda tendencēm. Ne tikai lielvalstīs, bet pat Latvijas kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā - demokrātiska valsts pārvalde tika nomainīta ar Latvijai līdzīgu režīmu.
1933. gada 10. novembrī Latvijas Zemnieku savienības Saeimā iesniegtais Satversmes grozījumu projekts tā sākotnējā redakcijā bija ar patiesu mērķi grozīt Satversmi.
Ir nepamatots uzskats, ka Latviju neapdraudēja iekšēji nemieri. Par to liecina 1934. gada 15. maijā notikušais apvērsums. Tikai K. Ulmanim kā Ministru prezidentam bija jāvēršas nevis pret Latvijas Republikas konstitucionālajiem pamatiem, bet pret apvērsuma organizatoriem, t. i., principā pašam pret sevi.
Apvērsuma organizatori daļēji paralizēja Satversmes darbību. Tas nozīmē, ka tika pārkāpta konstitūcija, mainīts politiskais režīms, pie tam vardarbīgā kārtā.
Latvijā pastāvošās varas grozīšanu, Valsts prezidenta, Saeimas vai Ministru kabineta gāšanu vai viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirto funkciju atņemšanu - dumpi - Sodu likums traktē kā smagu noziegumu.
Saskaņā ar 1933. gada 1. augusta Sodu likuma 2. nodaļas 69. pantu "Dumpis" par K. Ulmaņa veiktajām darbībām tika paredzēts sods - spaidu darbi uz noteiktu laiku no četriem līdz 15 gadiem vai uz visu mūžu.
i Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Polītiķis. Diktātors. Moceklis. Stokholma: Daugava, 1978, 316. lpp.
ii Latvijas tiesību vēsture (1914-2000). Apsītis R., Blūzma V., Jundzis T. u. c. Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 269. lpp.
iii Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: [b. i.], 1994, 7. lpp.
iv Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi. Ciganovs J., Šēnbergs M., Zeļenkovs A. u.c. [B. v.]: AS Lauku Avīze, 2003, 122. lpp.
v Blūzma V. Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcija polemikas krustugunīs. Likums un Tiesības, 3. sēj., 2001, Nr. 4(20), 102.-103. lpp.
vi Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: [b. i.], 1994, 62. lpp.
vii Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Polītiķis. Diktātors. Moceklis. Stokholma: Daugava, 1978, 285. lpp.; Lazdiņš J. Valsts prezidenta institūta tapšana Latvijā. Likums un Tiesības, 3. sēj., 2001, Nr. 6(22), 173. lpp.
viii Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Polītiķis. Diktātors. Moceklis. Stokholma: Daugava, 1978, 274. lpp.
ix Bērziņš A. Labie gadi: pirms un pēc 15. maija. [B. i.]: Grāmatu draugs, 1963, 134. lpp.
x Latvijas Republikas IV Saeimas VII sesijas 7. sēdes 1933. gada 10. novembrī stenogramma, 402. sl.
xi Turpat, 403. sl.
xii Turpat.
xiii Turpat.
xiv Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā 1926-1940. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs, 2002, 75. lpp.
xv Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Polītiķis. Diktātors. Moceklis. Stokholma: Daugava, 1978, 279. lpp.
xvi Turpat.
xvii Turpat, 284. lpp.
xviii Latvijas Republikas IV Saeimas VII sesijas 7. sēdes 1933. gada 10. novembrī stenogramma, 406. sl.
xix Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: [b.i.], 1994, 67. lpp.
xx Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 233. lpp.
xxi Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: [b. i.], 1994, 11. lpp.
xxii Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 236. lpp.
xxiii Turpat, 234. lpp.
xxiv Turpat, 244. lpp.
xxv Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi. Ciganovs J., Šēnbergs M., Zeļenkovs A. u. c. [B. v.]: AS Lauku Avīze, 2003, 96. lpp.
xxvi Treijs R. Prezidenti. Latvijas valsts un ministru prezidenti 1918-1940. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 96. lpp.
xxvii Likums par Valsts prezidenta amata pildīšanu. Valdības Vēstnesis, 19.03.1936., Nr. 65.
xxviii Treijs R. Prezidenti. Latvijas valsts un ministru prezidenti 1918-1940. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 97. lpp.
xxix Rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu. Valdības Vēstnesis, 16.05.1934., Nr. 107.
xxx Pilsoņi! Valdības Vēstnesis, 16.05.1934., Nr. 107.
xxxi Bārdiņš G. Karatiesas Latvijā: jēdziens un tiesiskais regulējums. Jurista Vārds, 16.08.2005., Nr. 30(385).
xxxii Pleps J. Latvijas Republikas Satversmē noteiktais izņēmuma stāvoklis un tā izsludināšanas kārtība (I). Likums un Tiesības, 6. sēj., 2004, Nr. 1(53), 10. lpp.
xxxiii Bārdiņš G. Karatiesas Latvijā: jēdziens un tiesiskais regulējums. Jurista Vārds, 16.08.2005., Nr. 30(385).
xxxiv Pleps J. Latvijas Republikas Satversmē noteiktais izņēmuma stāvoklis un tā izsludināšanas kārtība (I). Likums un Tiesības, 6. sēj., 2004, Nr. 1(53), 13. lpp.
xxxv Politika un tiesības. 1. daļa. Falka S., Kuprišs E., Siņicins M. u. c. Rīga: RaKa, 2005, 48. lpp.
xxxvi Latvijas tiesību vēsture (1914-2000). Apsītis R., Blūzma V., Jundzis T. u. c. Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 269. lpp.
xxxvii Neoficiāls izdevums. 1933. gada 24. aprīļa Sodu likums ar likumdošanas motīviem un sīkiem komentāriem, kā arī ar alfabētisko un citiem rādītājiem. Mincs P., Ehlerss H., Jakobi P. u. c. (sast.) Rīga: Valsts tipogrāfija, 1934, 32. lpp.