Šādas ieceres oponenti par vienu no savas pozīcijas centrālajām tēzēm ir izvirzījuši argumentu, ka kopā dzīvojošām personām, kuras sev zināmu iemeslu dēļ nevēlas vai nevar noslēgt laulību, nekāda īpaša tiesiskā aizsardzība nav nepieciešama, jo jau šobrīd tiem ir iespēja visus mantiskos un citu veidu jautājumus nokārtot, slēdzot tiesiskus darījumus.
Tāpēc šajā komentārā vērsta uzmanība uz vairākām būtiskām problēmām, ar kurām tomēr ir jāsaskaras nelaulātiem pāriem. Turklāt pretēju dzimumu pāri tās patiesi vismaz var atrisināt, noslēdzot laulību, savukārt viendzimuma pāriem šādas iespējas nav, tāpēc, ieskicējot problēmu loku, atsaukšos tieši uz viendzimuma partneriem.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā ik gadu aptuveni puse laulību attiecībā pret konkrētajā gadā noslēgto laulību skaitu tiek šķirtas, bet apmēram puse jaundzimušo dzimst nelaulātiem vecākiem. Pastāv arī viendzimuma pāru veidotas ģimenes (par kuru skaita noteikšanu valstij nav bijusi interese, neskatoties uz to, ka to ir bijusi iespēja darīt, piemēram, 2011. gadā notikušās tautas skaitīšanas ietvaros, līdzīgi kā tas tika darīts citās Eiropas Savienības dalībvalstīs). Tātad kopumā ievērojams skaits cilvēku veido ģimenes, kuras neizriet no laulības.
Tomēr vairums politiķu joprojām uzskata, ka ģimenes tiesību jomā sabiedrība ir jāpielāgo pastāvošajiem likumiem, nevis ar likumiem jāaizsargā sabiedrība. "Tradicionālās (kristīgās) vērtības" tiek minētas kā galvenais iemesls tam, ka visam jāpaliek kā šobrīd. Kādas potenciāli negatīvas sekas sabiedrībā atstātu plašāka ģimeņu loka tiesiska aizsardzība (piemēram, nereģistrētas pretēju dzimumu pāru un viendzimuma pāru kopdzīves aizsardzība un iespēja viendzimuma pāriem un pretēju dzimumu pāriem reģistrēt partnerattiecības), tā arī netiek paskaidrots.
Nekāda paskaidrojuma arī nevar būt, jo neviena no tām daudzajām valstīm, kurās pastāv pāru nereģistrētas kopdzīves un/vai reģistrēto partnerattiecību tiesiskais regulējums, neplāno to atcelt tieši tāpēc, ka nekādu kaitējumu tas sabiedrībai nenodara. Gluži pretēji - šo valstu iedzīvotāju veidotās ģimenes tiek atzītas, novērtētas un pasargātas, tādējādi veicinot šīs ģimenes veidojošo cilvēku lojalitāti savai valstij.
Turpmākajā tekstā es pievērsīšos vairākām būtiskām problēmām, ar kurām jāsaskaras nelaulātiem pāriem. Tomēr jāņem vērā, ka pretēju dzimumu pāri tās vismaz var atrisināt, noslēdzot laulību. Viendzimuma pāriem šādas iespējas nav, tāpēc, ieskicējot problēmu loku, atsaukšos tieši uz viendzimuma partneriem.
Ko var vai nevar atrisināt ar līgumu starpniecību
Bieži vien dzirdams, ka visas problēmas var atrisināt ar pilnvaru, līgumu un testamentu palīdzību, taču diemžēl tas ne tuvu neatbilst realitātei. Ir problēmas, kuras ar pilnvaru palīdzību var atrisināt pilnībā, ir tādas, kuras iespējams risināt tikai daļēji, bet ir arī vairākas problēmas, kuras tādējādi vispār nav iespējams atrisināt. Jāņem vērā arī tas, ka dažādu dokumentu sagatavošana pie notāra rada ievērojamas izmaksas. Kārtojot īpašumu lietas, jāmaksā arī valsts nodevas, kuras nebūt nav nenozīmīgas, turklāt personai, kura likuma izpratnē nav uzskatāma par ģimenes locekli (viendzimuma partneris par tādu netiek uzskatīts), tās ir augstākas nekā personai, kura likuma izpratnē par tādu uzskatāma.
Ar pilnvarām un līgumiem neko nevar mainīt procesuālajās tiesībās, piemēram, administratīvajā procesā un civilprocesā viendzimuma partnerim nav tiesību atteikties liecināt pret dzīvesbiedru, kriminālprocesā tikai radinieks var tikt atzīts par cietušo, ja sākotnējais cietušais ir miris, utt. Tāpat viendzimuma partneriem nav tiesību saņemt dāvanas no otra partnera, nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja dāvanas vērtība pārsniedz noteiktu summu vai dāvana nav paredzēta izglītības iegūšanai vai medicīnisku pakalpojumu apmaksāšanai. Tātad jebkurš viena partnera dāvinājums otram, kas laulātiem pāriem netiek aplikts ar nodokli, viendzimuma pāriem partnerattiecību regulējuma neesamības dēļ izmaksā 23% no darījuma summas.
| Šobrīd no Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm 8 valstīs viendzimuma pāriem ir pieejama laulība, 16 - reģistrētās partnerattiecības un 15 valstīs tiek aizsargāta viendzimuma pāru nereģistrēta kopdzīve.Viendzimuma partnerim nepienākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi, ja dzīvesbiedrs nestrādā; un tam nav tiesību uz pabalstiem dzīvesbiedra nāves gadījumā.Viendzimuma partnerim nav tiesību iemitināt viņa īrētajā dzīvojamajā telpā savu dzīvesbiedru bez izīrētāja piekrišanas. Ja viens partneris īrē dzīvojamo telpu, bet izīrētājs nedod savu piekrišanu otra partnera iemitināšanai konkrētajā dzīvojamajā telpā un pirmajam nav tiesību nodot šo telpu apakšīrē, veidojas situācija, ka otram partnerim nav tiesiska pamata ne apmesties šajā dzīvojamajā telpā, ne deklarēt tajā savu dzīvesvietu.Galvassāpes un pazemojumus sagādā problēmas imigrācijas un uzturēšanās tiesību jomā. Proti, uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā sakarā ar ģimenes apvienošanu var saņemt tikai Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuša ārzemnieka laulātais.Tāpat viena dzimuma partneriem attiecībā vienam pret otru nav nekādu likumisko mantojuma tiesību. Ja noslēgts mantojuma līgums vai atstāts testaments, neatraidāmajiem mantiniekiem tos ir iespējams apstrīdēt un pretendēt uz neatņemamo mantojuma daļu.Neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie, bet, ja tādu nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie - māte un tēvs. Neatņemamā mantojuma daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, ko mantinieks mantotu pēc likuma. Tas nozīmē, ka neatņemamā daļa var sastādīt pat pusi no atstātā mantojuma. No minētā izriet, ka tā paša dzimuma partneris var nesaņemt visu īpašumu, neskatoties uz to, ka tas būtu noteikts testamentā vai mantojuma līgumā. Tāpat partnerim nav tiesību apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, ja viņš tajā nav iekļauts.Bērns viendzimuma pāra attiecībāsĪpaši vēlos pievērst uzmanību bērnu jautājumam. Joprojām ir izplatīts mīts, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav un nevar būt bērnu, tāpat izskan aicinājumi nepieļaut iespēju viendzimuma pāriem bērnus adoptēt. Tas, ka politiķi izvēlas aizvērt acis un izlikties, ka viendzimuma pāru veidotas ģimenes nerada un neaudzina bērnus, nenozīmē, ka tas nenotiek. Piemēram, Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, ir aizvien vairāk sieviešu pāru, kas izmanto medicīniskās apaugļošanas sniegtās iespējas. Taču, neskatoties uz to, ka bērna aprūpē vienlīdzīgi ir iesaistītas abas sievietes un bērna dzīvē abas spēlē vienlīdz svarīgu lomu, tikai bioloģiskajai mātei ir tiesiskā saikne ar bērnu. Nebioloģiskajam vecākam nav nekādas iespējas šādu tiesisko saikni nodibināt, un tas rada vairākas praktiskas problēmas ikdienā, nemaz nerunājot par iespējamajiem bērna likteņa pagriezieniem bioloģiskā vecāka nāves gadījumā.Tāpat politiķi it kā piemirst to, ka Latvijā jebkura persona, izpildot Civillikumā noteiktos kritērijus, ir tiesīga adoptēt bērnus. Cilvēku seksuālā orientācija nav to kritēriju vidū, kuri jāizvērtē, pieņemot lēmumu par adopciju. Ja šāds kritērijs tiktu noteikts, tas būtu pretrunā ar aktuālo Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. 2008. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma spriedumu lietā E.B. pret Franciju (E.B. v. France),1 kurā noteica, ka adoptētāja seksuālā orientācija nedrīkst būt par pamatu adopcijas tiesību liegšanai. Homoseksuāli cilvēki arī Latvijā ir adoptējuši bērnus.Tā kā viendzimuma pāriem nav iespējas noslēgt laulību vai kā citādi tikt tiesiski atzītiem, tad adoptēt var tikai viens partneris. Tādējādi, tāpat kā iepriekš minētajā medicīniskās apaugļošanas situācijā, bērnam tiek liegta iespēja nodibināt tiesisko saikni ar savu otru faktisko vecāku, kurš bērna dzīvē ir tikpat nozīmīgs cik juridiskais vecāks. Rūpes par bērniem un bērnu mīlestība pret ģimeni rodas nevis uz dokumentu un juridiskā statusa pamata, bet gan uz cilvēcisko attiecību pamata. Liedzot vienam no faktiskajiem vecākiem nodibināt tiesisko saikni ar viņa audzināto bērnu, valsts nevis samazina viendzimuma ģimeņu skaitu, bet padara šajās ģimenēs augošos bērnus par otršķirīgiem. Tāpat diez vai šiem bērniem nāks par labu dzirdēt no politiķiem, cik slikti cilvēki ir šo bērnu vecāki (lai gan viņu vienīgais "nodarījums" ir tas, ka viņi ir homoseksuāli; politiķi tieši tikpat bezjēdzīgi varētu vērsties arī pret citiem cilvēkiem vai jebkuru citu sociālu grupu, kura kādu savas identitātes daļu nespēj mainīt).Uz 2015. gada 1. februāri Adopcijas reģistrā bija ziņas par 1303 adoptējamajiem bērniem. Šo bērnu skaits noteikti būtu mazāks, ja cilvēki patiešām justos droši par radīto bērnu nākotni un ja valsts nodrošinātu iespēju abiem faktiskajiem vecākiem izveidot tiesisko saikni ar adoptētu bērnu. Galu galā Satversmes 110. panta otrā daļa noteic, ka "valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības".Viendzimuma ģimenēm ar bērniem, kuru bioloģiskais vecāks ir ārvalstnieks, problēmas sagādā bērnu uzturēšanās atļaujas, jo tās ir atkarīgas no bioloģiskā vecāka statusa Latvijā. Bērni nevar pretendēt uz Latvijas pilsonību, lai arī ir dzimuši Latvijā un viens (nebioloģiskais) vecāks ir Latvijas pilsonis. Bērniem, kas juridiski ir ārvalstnieka bērni, Latvijā netiek nodrošināti bezmaksas ārstniecības pakalpojumi, jo otram faktiskajam vecākam, kas ir Latvijas pilsonis, Latvijā nav iespējas nodibināt tiesisko saikni ar bērnu.Satversmes 110. panta lomaCilvēki neatkarīgi no savas seksuālās orientācijas veido ģimenes galvenokārt tāpēc, ka vēlas būt kopā, dalīt priekus un bēdas, gādāt un rūpēties par dibinātās ģimenes labklājību. Laulība ir veids, kādā vīrietim un sievietei ir iespēja paziņot par savu vēlmi pavadīt dzīvi kopā un publiski apliecināt abpusēju mīlestību, vienlaikus iegūstot tiesisku aizsardzību. Diemžēl viendzimuma pāriem Latvijā nav nekādas oficiālas iespējas apliecināt savu savienību, vienlaikus gūstot tiesisku aizsardzību.Ar katru rīcību (vai tādas neesamību) pret iedzīvotājiem valsts pauž kādu noteiktu vēsti. Atstājot viendzimuma pārus un viņu bērnus tiesību vakuumā un atsevišķiem valsts varas pārstāvjiem paužot pret tiem nicinājumu, valsts skaidri norāda, ka viendzimuma pāri un viņu bērni tai nav vajadzīgi un svarīgi. Viendzimuma partneri ir tādi paši nodokļu maksātāji kā citi, bet tiesības viņiem ir atšķirīgas. Nav saprotams arī tas, kur ģimenes tiesību kontekstā paliek sieviešu un vīriešu vienlīdzība. Izrādās, ka svarīga ir tikai ģimenes forma, t.i., "pareizais" dzimumorgānu komplekts ģimenē. Ja tāds ir, ģimenei ir iespējas tikt tiesiski atzītai, pārim salaulājoties, bet, ja tāda nav, tad nav arī nekādu izredžu uz tiesisku atzīšanu. Izrādās, ka nav svarīgs ģimeni veidojošo cilvēku attiecību saturs, mīlestība, rūpes, kopdzīve, kopīga mājsaimniecība un kopīgi audzināti bērni.Satversmes 110. pants gandrīz vienmēr tiek piesaukts kā iemesls tam, kāpēc nekāda tiesiska aizsardzība neesot pieļaujama attiecībā uz nelaulātiem pāriem (gan pretēja, gan viena dzimuma pāriem), taču diemžēl šāda rīcība ir populisms bez jebkāda racionāla pamata. Atkārtojot to pietiekami bieži, acīmredzot šādam apgalvojumam sāk ticēt gan paši tā izteicēji, gan klausītāji.Tātad Satversmes 110. panta pirmā daļa noteic, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības". Kā zināms, šāda 110. panta redakcija stājās spēkā tikai 2006. gada sākumā, pēc tam, kad iracionālās bailēs no homoseksuāliem cilvēkiem Saeima nolēma Satversmē precizēt laulības definīciju, neskatoties uz to, ka Civillikuma 35. panta otrā daļa arī tolaik aizliedza laulību starp viena dzimuma personām.Laulībai starp vīrieti un sievieti ir ticis piešķirts īpašs statuss konstitucionālā līmenī, taču 110. pants nebūt nenoteic to, ka ģimene, kurai arī šajā pantā noteikta konstitucionāla aizsardzība, var izrietēt tikai no laulības. Šādi apgalvojumi ir apzināti maldinoši un balstās aizspriedumos pret homoseksuāliem cilvēkiem.Ģimenes jēdziens ir daudz plašāks nekā jēdziens "laulība". Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību dokumenti jēdzienu "ģimene" definē plašāk nekā Latvijas nacionālie normatīvie akti. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija par ģimeni atzīst personas, kurām ir radnieciska saikne un/vai cieša sociāla saikne, tātad ne tikai de jure, bet arī de facto ģimenes.Tas, ka ģimenes jēdziens neattiecas tikai uz tām ģimenēm, kas veidotas uz laulības pamata, izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas Republikas Satversmes tiesas judikatūras. Interpretējot jēdzienu "ģimenes dzīve", prioritāra ir sociālā un bioloģiskā realitāte. Jēdziens "ģimenes dzīve" var tikt attiecināts arī uz attiecībām starp tuviem ģimenes locekļiem, piemēram, vecvecākiem un mazbērniem, kā arī var aizsargāt attiecības starp citām personām, ja faktiskie apstākļi liecina par ģimeniskām attiecībām (piemēram, dzīvošana vienā saimniecībā).2 2010. gada 24. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma spriedumu lietā "Šalks un Kopfs pret Austriju" (Schalk and Kopf v. Austria),3 kurā atteicās no iepriekšējās prakses (kurā noteica, ka viendzimuma pāri bauda privāto dzīvi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta kontekstā) un noteica, ka viendzimuma pāri veido ģimenes dzīvi 8. panta izpratnē.Latvija nebūt nav vienīgā valsts Eiropā, kuras konstitūcijā laulība definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti. To vidū ir valstis, kurās vienlaikus pastāv citi tiesiski institūti, kuri aizsargā nelaulātus pārus un viņu veidotās ģimenes. Šie piemēri apliecina, ka konstitucionāla laulības starp vīrieti un sievieti aizsardzība neaizliedz citu veidu attiecību atzīšanu un aizsardzību. Arī Satversmes 110. pantā noteiktā laulības aizsardzība nevar būt par šķērsli nelaulātu pāru un viņu veidoto ģimeņu aizsardzības mehānismu ieviešanai.Citu valstu pieredzeKopš 2001. gada viendzimuma pāru reģistrēto partnerattiecību institūts pastāv Vācijā, kuras Pamatlikumā ir nostiprināta laulības un ģimenes aizsardzība. Tas, ka laulība ir tikai savienība starp vīrieti un sievieti, nav noteikts tieši Vācijas Pamatlikuma tekstā, bet to skaidri ir noteikusi Vācijas Konstitucionālā tiesa. Šī tiesa 2002. gadā arī nosprieda, ka Reģistrēto partnerattiecību likums, kas attiecas uz viendzimuma pāriem, nav pretrunā ar Pamatlikumā noteikto laulības un ģimenes aizsardzību un ka laulības aizsardzība Pamatlikumā netraucē likumdevējam paredzēt viendzimuma pāriem tādas tiesības un pienākumus, kas ir tādi paši, kā izriet no laulības, vai tiem līdzinās.4Viendzimuma pāru reģistrēto partnerattiecību institūts pastāv Ungārijā, kuras konstitūcijā ir noteikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Par šī regulējuma atbilstību konstitūcijai ir lēmusi arī Ungārijas Konstitucionālā tiesa. Daudzu citu argumentu par labu šāda regulējuma ieviešanai vidū Ungārijas Konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka viendzimuma pāru tiesības uz tiesisku atzīšanu un aizsardzību izriet no konstitucionālā cilvēka cieņas principa un ka laulībai līdzīga institūta ieviešana viendzimuma pāriem ir konstitūcijas uzlikts pienākums valstij. Tiesa arī uzsvēra, ka Reģistrēto partnerattiecību likums spēlēs pozitīvu lomu viendzimuma pāru sociālās atzīšanas veicināšanā un palīdzēs homoseksuāliem cilvēkiem "iznākt no skapja".5Savukārt Horvātijā, pateicoties milzīgai katoļu baznīcas mobilizācijai, 2013. gada decembrī notika referendums par grozījumiem Horvātijas konstitūcijā, lai laulību definētu kā savienību starp vīrieti un sievieti. Lai arī šajā referendumā piedalījās tikai 37% balsstiesīgo pilsoņu, iniciatīva guva atbalstu. Taču pret referendumu iebilda gan liela sabiedrības daļa, gan politiskā elite, norādot, ka cilvēktiesības un minoritāšu tiesības ierobežojoši priekšlikumi nedrīkstētu tikt izlemti referendumā. Jau 2014. gada 15. jūlijā Horvātijas parlaments pieņēma Reģistrēto partnerattiecību likumu, kas aizsargā viendzimuma pārus.6Vēl interesantāka ir Spānijas pieredze. Neskatoties uz to, ka jau no 2005. gada laulība Spānijā ir pieejama arī viendzimuma pāriem, Spānijas konstitūcijas 32. panta pirmā daļa joprojām noteic, ka "vīrietim un sievietei ir tiesības noslēgt laulību ar pilnīgu juridisku spēku". 2012. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa ar savu spriedumu7 apliecināja, ka grozījumi Spānijas Civilkodeksā, ar kuriem viendzimuma pāriem tika piešķirtas tiesības laulāties, nav pretrunā ar Spānijas konstitūciju. Spriedumā Spānijas Konstitucionālā tiesa uzsvēra nepieciešamību garantēt pilnīgu vienlīdzību laulībā neatkarīgi no personu seksuālās orientācijas, ņemot vērā cilvēka cieņas un personības konstitucionālo aizsardzību.Tiesa atsaucās uz "dzīvā koka" doktrīnu - principu kopumu, kas tiek izmantots Kanādas konstitūcijas interpretācijā. Saskaņā ar šo doktrīnu konstitūcija ir dzīvs instruments, un tā interpretējama plaši un progresīvi, ņemot vērā izmaiņas sabiedrībā. Spānijas Konstitucionālā tiesa norādīja, ka Spānijas konstitūcijas 32. panta pirmā daļa vēsturiski nodrošināja tiesisku vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, taču kopš 1978. gada, kad Spānijas konstitūcija tika pieņemta, laulības institūts ir attīstījies. Šī institūta evolūcija, tai skaitā tiesību viendzimuma pāriem uz laulību piešķiršana aizvien lielākā skaitā Eiropas valstu, radīja nepieciešamību aktualizēt Spānijas konstitūcijas interpretāciju. Līdzīgu argumentāciju tiesa izmantoja arī attiecībā uz laulātu viendzimuma pāru tiesībām adoptēt, norādot, ka adopcijas procesā jāizvērtē bērna labākās intereses un ka adoptētāja seksuālā orientācija nevar būt izvērtējamo kritēriju vidū. |
Politiskās gribas jautājums
Visi iepriekš minētie piemēri ir skaidrs apliecinājums tam, ka viendzimuma pāru veidotu ģimeņu tiesiskās aizsardzības mehānismu ieviešana ir tikai un vienīgi politiskās gribas jautājums. Slēpšanās aiz neesošiem juridiskiem šķēršļiem ir tikai liekulīga izlikšanās. Tas pats attiecas arī uz nelaulātu pretēju dzimumu pāru veidotu ģimeņu aizsardzību. Ja būs politiskā griba cienīt visus savas valsts iedzīvotājus, tad regulējumu var ieviest, negrozot Satversmes 110. pantu. Nav gan arī šaubu par to, ka ne tik tālā nākotnē, ņemot vērā Latvijas un citu Eiropas un pasaules valstu sabiedrību attīstību, tiks grozīts arī pats Satversmes 110. pants.
Šobrīd no Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm 8 valstīs viendzimuma pāriem ir pieejama laulība, 16 - reģistrētās partnerattiecības un 15 valstīs tiek aizsargāta viendzimuma pāru nereģistrēta kopdzīve. Latvija kopā ar Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Grieķiju, Kipru, Bulgāriju un Rumāniju veido to valstu mazākumu, kurā viendzimuma pāriem nav nekādas tiesiskas aizsardzības.
Tieslietu ministrs savā 2014. gada 11. decembra vēstulē biedrībai "Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība "Mozaīka"" norāda, ka laulība - vīrieša un sievietes savienība - esot viena no fundamentālām sabiedrības un valsts pastāvēšanas vērtībām. Savukārt intervijā žurnālā "Jurista Vārds" 2015. gada 10. februāra numurā viņš norāda, ka "arī citās valstīs homoseksuālu attiecību legalizācijas atbalstītāji parasti sāk ar laulības kā tradicionālās vērtības nonivelēšanu līdz partnerattiecībām, kam ir gandrīz vai tikai materiāls raksturs". Nav saprotams, kas īsti ar šo nonivelēšanu domāts. Šobrīd konstitucionāla aizsardzība noteikta vienai kopdzīves formai - laulībai (savienībai starp vīrieti un sievieti), kuru skaits viena cilvēka dzīvē nav ierobežots (tātad būtībā konstitucionāls rangs piešķirts sērijveida monogāmijai). Ironiski, ka vairākas laulības ir slēguši un vairākās laulībās un ārlaulības attiecībās bērnus radījuši arī politiķi un citas sabiedrībā zināmas personas, kuras publiski iestājas par tā dēvētajām tradicionālajām (kristīgajām) vērtībām.
Savukārt, piemēram, viendzimuma pāri, kuri kopdzīvē nodzīvojuši visu mūžu (un izaudzinājuši bērnus), valsts redzējumā nav pelnījuši tiesisku aizsardzību. Atsaukšanās uz "tradicionālajām (kristīgajām) vērtībām" ir kļuvusi par mantru, kuras saturā paši tās teicēji vispār neiedziļinās, citādi taču būtu spiesti atcerēties, ka saskaņā ar Bībeli par "tradicionālu laulību" uzskatāma, piemēram, izvarotāja laulība ar savu upuri, laulība starp vīrieti un viņa brāļa atraitni, vīrieti un viņa māsu vai vīrieti un vairākām sievietēm.
Politiķu uzdevums ir ne tikai ieklausīties savu vēlētāju viedoklī un izpildīt to vēlmes, bet, kas ir daudz būtiskāk, vadīt, izglītot, informēt un nepieciešamības gadījumā mainīt sabiedrības viedokli, kā arī aizsargāt un uzlabot visu sabiedrības locekļu dzīves kvalitāti. Diemžēl mēs dzīvojam valstī, kurā tās iedzīvotāji tiek dalīti "pareizajos" un "nepareizajos", un valsts vēlas iejaukties tās iedzīvotāju privātajā dzīvē, netieši, ar normatīvo aktu palīdzību uzspiežot tiem vienu konkrētu personu privātās dzīves modeli un noniecinot citus. Turklāt tas tiek darīts, atklāti maldinot sabiedrību par Satversmes 110. panta nozīmi un interpretāciju. Tāpat pēdējā laikā novērojamas arī tādas bīstamas tendences kā atsevišķu politiķu agresīva vēlme iejaukties cilvēku izvēlē un/vai spējā kļūt un būt par bērnu vecākiem, kā arī sieviešu tiesībās lemt par savu ķermeni. Taču vienīgais, ko ar šādu politiku var panākt, ir tiesiski neaizsargātās, atstumtās sabiedrības daļas aizvien lielāka atsvešināšanās no valsts un emigrācijas turpināšanās.
Kritisko demogrāfisko stāvokli Latvijā neuzlabos cilvēku šķirošana uz aizspriedumu pamata, sieviešu morāla spīdzināšana un viņu ķermeņu kontrole. To uzlabos atbalsts ģimenēm (t.sk. ģimenēm, kuras veido māte un bērns vai bērni) visā bērnu augšanas laikā, t.i., psiholoģiskā atbalsta pēc dzemdībām nodrošināšana, tēvu atbildības pret bērniem veicināšana (t.sk. neiespējamības izvairīties no uzturlīdzekļu maksāšanas nodrošināšana), bērnudārzu rindu novēršana, reālu bezmaksas medicīnas pakalpojumu bērniem nodrošināšana (nevis bezmaksas vizīte pie speciālista - pēc pusgada, bet par maksu - nākamajā dienā), iespējas elastīgāk savienot darbu un ģimeni nodrošināšana, kvalitatīvas izglītības pieejamības nodrošināšana (t.sk. iespējas turīgiem vecākiem fiktīvi deklarēt dzīvesvietu Rīgā ar mērķi nodrošināt saviem bērniem vietu elitārajās Rīgas skolās likvidēšana), tiesību uz izglītību drošā vidē bez diskriminācijas, jebkādām neiecietības izpausmēm, bez vardarbības un izstumšanas ikvienam bērnam nodrošināšana, iespējas visiem bērniem kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku nodrošināšana, bērnu un jauniešu pašnāvību skaita mazināšana, fiziskas un seksuālas vardarbības pret sievietēm novēršana un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušām sievietēm nodrošināšana, kvalitatīvas seksuālās izglītības nodrošināšana jauniešiem, kontracepcijas pieejamības nodrošināšana utt.
Taču tas ir grūti. Vieglāk ir ar ierobežojumiem un aizliegumiem panākt, lai bērni par katru cenu nāktu pasaulē, neveicinot to, ka viņi ir gribēti un gaidīti, un nepievēršot uzmanību apstākļiem, kādos viņi būs spiesti uzaugt. Gan jau kaut kā.
RAKSTA ATSAUCES / 7
1. Pieejams: http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-84571#RIGHT_BRACKET%22itemid%22:%5B%22001-84571%22%5DLEFT_BRACKET.
2. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sagatavojis autoru kolektīvs. Zin. vad. prof. R. Balodis. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 590.-591. lpp.
3. Pieejams: http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-99605#RIGHT_BRACKET%22itemid%22:%5B%22001-99605%22%5DLEFT_BRACKET.
4. Pieejams: http://www.servat.unibe.ch/dfr/bv105313.html.
5. Pieejams: http://www.sexualorientationlaw.eu/59-constitutional-court-affirms-registered-partnership-hungary.
6. Pieejams: http://ilga-europe.org/home/news/latest/croatia_registered_partnership.
7. Pieejams: http://boe.es/buscar/doc.php?id=BOE-A-2012-14602.
ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Goša E. Partnerattiecību tiesiskais regulējums uzlabotu ievērojamas sabiedrības daļas dzīves kvalitāti. Jurista Vārds, 24.02.2015., Nr. 08 (860), 12.-16.lpp.