Foto: Privātais arhīvs
Neskatoties uz to, ka ikviens dzīvokļa īpašnieks un īrnieks katru mēnesi maksā par ēkas apsaimniekošanu, daudzi tomēr vēl nesaprot, kā šī summa veidojas un kas tajā iekļauts. Tāpat lielai sabiedrības daļai nav skaidrs, kāpēc dažādiem namu pārvaldniekiem cenas ir tik atšķirīgas.

Muļķīgi salīdzināt apsaimniekošanas uzņēmumus, ja nav radīta izpratne par izmaksu veidošanas pamatprincipiem. Varbūt tomēr nepieciešams apdomāt par valstiski noteiktas un visiem saprotamas sistēmas izveidi?

Lai visiem būtu saprotams, kā tiek veidotas izmaksas par apsaimniekošanu, sākumā apskatīsim pavisam vienkāršu aprēķinu par ēkas ar dzīvojamo platību 1000 m² pārvaldīšanu. Nepieciešamais ikdienas nodrošinājums ierasti ir tehniskā apkalpošana un avārijas dienests, kas mēnesī izmaksā aptuveni 50 eiro, sētnieks un apkopējs – 200 eiro, ieskaitot nodokļus un trīspadsmito algu, grāmatvedis, transports, administratīvās izmaksas – 100 eiro, pārvaldnieka alga – 50 eiro un galu galā uzņēmuma peļņa apmēram 80 eiro.

Kopējā summa – 480 eiro, kur, sadalot uz dzīvojamo platību, iegūst 0,48 eiro par kvadrātmetru. Ja veicam aprēķinu lielākai ēkai, tad kopējās izmaksas ir nedaudz lielākas, savukārt summa par kvadrātmetru – zemāka. Jāpiemin, ka aprēķins veikts, ņemot vērā svarīgākās ikdienas darbības, ko nodrošina katrs apsaimniekotājs, tomēr, kā pieredze rāda, izmaksas dažādiem uzņēmumiem krasi atšķiras un nav savstarpēji salīdzināmas.

Problēma ir tā, ka valsts likumdošanā un Ministru kabineta noteikumos nav minētas konkrētas darbības, kas jāveic, apsaimniekojot ēku, – noteiktas vien dažas obligātās prasības, kas ir pārāk vispārīgas. Attiecīgi katrs tās interpretē, kā vēlas.

Viens par nelielu summu izpilda tikai dažas darbības, bet par pārējo, piemēram, spuldzīšu nomaiņu vai ārdurvju salabošanu, nosaka atsevišķu izcenojumu, turpretī cits uzņēmums, vēloties būt atklāts, norāda visas darbības, kas ietvertas kopējā mēneša maksā. Salīdzinot abas situācijas, cilvēkiem rodas jautājumi, kur vienā gadījumā jautājums ir "Kāpēc jāmaksā papildus jau noteiktajai maksai?", bet otrā – "Kāpēc cena ir lielāka nekā citam apsaimniekotājam?".

Ņemot vērā nesakārtoto sistēmu, diemžēl nākas atzīt, ka Latvijā vēl ir pārvaldnieki, kas to izmanto savtīgos nolūkos. Kaut vai likumā noteiktais fakts, ka apsaimniekotājs ir tiesīgs veikt darbus patstāvīgi un pieprasīt par to samaksu, ja mēneša laikā nav iespējams savākt īpašnieku balsu vairākumu.

Lai arī mēs esam par atklātu cenu un piedāvājumu politiku, valsts noteikumi tomēr ļauj uzņēmumiem darboties sev izdevīgā režīmā, tāpēc iedzīvotājiem nereti pat nav iespējas saprast, par ko tiek maksāts ikmēneša rēķinā un par ko atsevišķi.

Lai izveidotu visiem saprotamu sistēmu, likumdošanā būtu nepieciešams noteikt un skaidri definēt konkrētas darbības, kas iekļaujamas obligātajās prasībās. Tās varētu būt jau minētās – uzkopšana, tehniskā apkalpošana un avārijas dienesta pakalpojumi, ko nodrošina ikviens pārvaldnieks.

Tāpat būtu jānorāda administratīvo pakalpojumu, transporta un grāmatvedības izcenojums un peļņas apmērs. Tas dotu iespēju iedzīvotājiem salīdzināt dažādu uzņēmumu piedāvājumus. Savukārt otrā izmaksu daļā apsaimniekotājs jau varētu individuāli pielāgot pakalpojumus pēc īpašnieku vēlmēm, vienojoties par dažādu darbību apjomu un biežumu. Šādas sistēmas ieviešana ne tikai ļautu saprast izmaksu veidošanos, bet raisītu uzticību apsaimniekotājiem un nozarei kopumā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!