Reiz dzīvoja karalis Praims XXIII , kurš saviem pavalstniekiem vēlēja vienīgi un tikai labu. Grāfi un firsti bija likuši zināt, ka galvenais ir karali netraucēt, kas labi atbilda galma vēlmei vairāk laika veltīt Platona un Plotīna darbu studijām. Lai arī karaļvalsts valdības bullā bija solīts samazināt darbaspēka nodokļus un palielināt kapitāla nodokļus, izmanīgie augstmaņi, kas tradicionāli bija arī lieli zemju un piļu īpašnieki, bija pārliecinājuši Praimu XXIII, ka nekustamā īpašuma nodokļa celšana ir netaisnīga, jo visvairāk skars tieši nabadzīgos zemniekus caurajās būdelēs pie liesajiem zemes strēķīšiem. Tāpēc karalis ar mierīgu sirdi pārlasīja "Valsti", kas viņam kā valsts vadītājam-filozofam glaimoja, un ar nodokļiem neko nedarīja.
Taču līdz ar jauno laiku jau gadsimta ceturksni karaļvalsts pilsētās aktīvi vairojās buržuāzija: tā savu bagātību bija guvusi tirdzniecības darījumos, manufaktūrās un mijmainot naudu, nevis pārdalot valsts kases dārgakmeņus atbilstoši asiņu zilumam un valsts pasūtījumiem kā grāfi, kurus buržuji nicinoši dēvēja par oligarhiem. Buržuji gribēja, lai viņiem nodokļi būtu mazāki, turklāt stipri nevēlējās ik gadu izsniegt karalim aizdevumus, samaksājot nodokļus avansā par vēl nenopelnīto bagātību. Viņi apspriedās savās buržuju konfederācijās un kamerās[1] un nolēma uzrunāt naudas kaltuves direktoru Īlāru[2]. Direktoram bija garlaicīgi: jau daudzus gadus naudiņa vairs nebija jākaļ – karaļvalstu savienības dukātus bruņu karietēs pieveda no Furtes[3], bet zelta monētu izsaiņošana īsti nekādu radošu gandarījumu nesniedza. Tā nu viņš ar prieku iesaistījās.
Buržujiem un Īlāram radās plāns pārliecināt Praimu XXIII, ka nodokļu samazināšana veicinās manufaktūru rūkšanu un smalki papildinās valsts kasi. Goda vietu ieņēma ideja turpmāk naudu karalim katru gadu neaizdot[4], pamatojot šo soli tādējādi, ka karalim vieglāk aizņemties esot aiz trejdeviņām jūrām. Atdzīvojās ar direktors: nu viņam atkal bija vara pār buržuju noskaņojumu. Karalis izkāpa no garīgi uztveramā Visuma[5], finanšu ministrs – piecēlās no ziloņkaula figūru galdiņa un uzklausīja plānu.
Plāns bija absolūti lielisks. Nekad un neviens karalim nebija piedāvājis risinājumu, ka, samazinot nodokļus vai pat tos atceļot (teiksim, gadījumā, ja pelnošas manufaktūras īpašnieks sev dividendes neizmaksā), var pieaugt kases ieņēmumi! Praims XXIII gan vēl šaubījās un piesardzīgi izklāstīja plānu tautas tribūnam, taču notika vēl viens brīnums: apspriedies ar tautu, tribūns paziņoja, ka pirmo reizi karaļvalsts vēsturē tauta pilnībā atbalsta topošo nodokļu reformu.
Tiesa, karaļa kambarsulainis un valsts kases turētājs mēģināja bikli bilst, ka naudiņas kasē turpmākos gadus būs mazāk, bet aizturpmāko gadu pieaugums var arī nenotikt. Tomēr viņu piesardzīgās balsis noslīka aurās no trejdeviņu aizjūru imperatora Trumpja, kurš līdzīgu ideju bija vai nu patapinājis no karaļa-filozofa, vai izkalis pats.[6] Arī profesors Lafers[7], kura teorētiskie spriedumi it kā pamatoja buržuju plānu, sāka urbināt caurumu frencī, kur iestiprināt gaidāmo ordeni: beidzot tautsaimnieku nicinājumu bija nomainījis taisnīgs viņa darba novērtējums.
Tikmēr tauta priecājās par mazāku iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas solīja lielāku algu maciņos un zuteņos, bet labāk atalgotie amatnieku ģildes meistari gavilēja par netaisnīgā vienotības nodokļa[8] atcelšanu. Dziesmām un dejām nebija gala, arī muižu vagaru vēlēšanas pagāja laimībā, jo pateicīgie karaļvalsts iedzīvotāji atlīdzināja Praimam XXIII viņa dāsnumu, nobalsojot par teju visiem karaļa izvirzītajiem vietvalžiem[9].
Pēcvēlēšanu rītā karali apmeklēja kambarsulainis un valsts kases pārraugs, ziņojot, ka aizdevēji no tālajām aiztrejdeviņu jūru valstīm tomēr tik dāsni aizdot nevarēšot vis. Karalis izsauca finanšu ministru un ņēmās labi domāto plānu pārskatīt, un viņiem iešāvās prātā: nē, nudien, darbaspēka nodokļus var samazināt tikai grāvračiem un menestreliem, bet netaisnīgo vienotības nodokli vajag vienkārši pārdēvēt, pārveidojot to par taisnīgu nodokli, un atstāt[10]!
Te tauta saskuma, bet ko tu padarīsi: skolmeistaru nodilušie svārki un žēlsirdīgo māsu izģindušie stāvi bija skaudrs atgādinājums, ka valsts kasei naudiņa tomēr ir vajadzīga. Tiesa, buržuju mājokļos svētki nerimās, jo viņu sākotnējais plāns attiecībā uz manufaktūrām bija izdevies, turklāt mācība bija rokā – vienmēr visiem solīt visu un tūlīt!
Jā, bet karalis dzīvoja vien tālāk laimīgs. Viņš zināja: šogad viss būs labi, nākamgad – ciešami, nu, bet aiznākamgad būs cits karalis. Viņš atlaidās tronī un pārvietojās atpakaļ garīgi uztveramajā Visumā. Profesors Lafers saņēma ziņu, ka ordenis ir izgatavots un viņam to nosūtīs pēc trim gadiem, kad tautsaimnieki būs konstatējuši Lafera paredzēto pieaugumu neērtās karaļvalsts un Trumpja impērijas valsts kasu apcirkņos. Profesors nolēma pārtraukt lietot alkoholu un nodoties aktīvam dzīvesveidam – ķegļu spēlei.
[1] Līdzība ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru ir nejauša.
[2] Šī nav atsauce uz Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, jo viņš nekad nav bijis naudas kaltuves direktors.
[3] Furte nav Frankfurte, kur atrodas Eiropas Centrālās bankas sēdeklis, jo Latvijas eiro monētas ir kaltas Bādenes-Virtembergas Valsts kaltuvē.
[4] Nejauša sakritība ar Latvijas nodokļu reformas savpatnību, kas paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu atlikt līdz brīdim, kad peļņa tiks sadalīta.
[5] Pēc Plotīna domām, Visumu var sadalīt jutekliski uztveramajā un garīgi uztveramajā Visumā.
[6] Saistība ar ASV prezidenta Trampa nodokļu reformu plānu, kas paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājumu no 35% uz 15%, ir spekulatīva.
[7] Nejaukt ar ekonomistu Arturu Laferu, kurš 1974. gadā, sarunājoties ar Donaldu Ramsfeldu un Diku Čeiniju, uz salvetes uzzīmēja līkni, kas norādīja, ka valdības ieņēmumi var samazināties, nodokļu slogam pārsniedzot kādu hipotētisku lielumu. Lafera līkne balstās uz pieņēmumu, ka 100% nodokļu sloga gadījumā valdībai ieņēmumu nebūs.
[8] Līdzība ar solidaritātes nodokli, kuru 2015. gadā izstrādāja Latvijas Finanšu ministrija partijas Vienotība ministra Jāņa Reira virsvadībā, ir tikai attāla.
[9] Te nevar vilkt paralēles ar Latvijas pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā tāpēc, ka premjera pārstāvētā partiju apvienība ieguva 429 deputātu vietas, kas ir tikai par 10% vairāk nekā 2013. gada vēlēšanās.
[10] Nejauša sakritība ar notikumiem Latvijā – sākumā nodokļu reforma paredzēja solidaritātes nodokli atcelt, bet valdošā koalīcija, lai nodrošinātu veselības aprūpes finansēšanai nepieciešamos līdzekļus, vienojās to pārveidot (solidaritātes nodoklis 1% apmērā tiks novirzīts veselības aprūpes finansēšanai, 6% apmērā – 2. pensiju līmenim, 4% apmērā – 3. pensiju līmenim, 10,5% apmērā – ieskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales kontā, atlikusī nodokļa ieņēmumu daļa tiks novirzīta sociālajā budžetā mazo pensiju saņēmējiem).