PSRS laikā sabiedrība apzināti tika maldināta par PSRS ekonomisko politiku Baltijas valstīs, ar to cenšoties attaisnot pašu okupācijas faktu. Tika radīts maldīgs iespaids, ka Baltijas valstīs tiek investēti apjomīgi līdzekļi, un Baltijas valstis ir attīstījušās pateicoties šīm PSRS investīcijām.
Šos PSRS laikā radītos mītus turpina uzturēt arī zināmas aprindas mūsdienu Krievijā, un nesenais bijušā Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā un tagad Lietuvā Aleksandra Udaļcova paziņojums ir daļa no šiem centieniem. Savukārt pētījumi, kas ir balstīti uz arhīvu dokumentiem, pierāda pretējo – Baltijas valstis PSRS budžetā iemaksāja ievērojami lielākas summas, nekā saņēma atpakaļ. Par Latviju šis jautājums ir detalizēti izpētīts, informācija ir publicēta gan nesen iznākušajā Latvijas tautsaimniecības vēsturē, gan arī dažādos interneta resursos. (saite uz rakstu - šeit).
To, cik lielā mērā uz dokumentiem balstītie pētījumi kontrastē ar padomju laikā konstruētajiem mītiem, kas joprojām tiek uzturēti, ataino īpaši krievu valodā runājošajai sabiedrības daļai radītā īsfilma ar titriem angļu valodā "Glabāt bez noilguma" (saite uz filmu - šeit).
Arī dokumenti no Lietuvas arhīviem apliecina, ka PSRS prioritātes nebija teritorijas sociālekonomiskā attīstība. Piemēram, 40. gados, laikā pēc Otrā pasaules kara, PSRS Lietuvā daudz lielākus līdzekļus tērēja nacionālās pretestības kustības apspiešanai, nevis kādām investīcijām tautsaimniecībā. PSRS Iekšlietu ministrijas un PSRS Valsts drošības ministrijas kopējie izdevumi Lietuvā 40. gadu beigās pārsniedza pusmiljardu rubļu gadā (piemēram, 525 miljoni rubļu 1949. gadā, tas bija vairāk, nekā Latvijā un Igaunijā kopā), un Lietuva, līdzīgi kā Latvija, bija kopējās PSRS tautsaimniecības donore.
Lietuva PSRS budžetā šajā laika posmā iemaksāja par 5 – 6 % vairāk, nekā PSRS budžets tērēja Lietuvā (un jāņem vērā, ka šajā naudā ietilpa arī pieminētie PSRS represīvo ministriju izdevumi, kas pārsniedza 20 procentus no kopējiem republikāniskā un vissavienības budžeta izdevumiem Lietuvā!).
Kopumā lielākie PSRS izdevumi Baltijā bija saistīti ar militārajiem un represīvo iestāžu izdevumiem, un atkārtoti jāuzsver – visas trīs Baltijas valstis bija PSRS ekonomiskās sistēmas donores – tās PSRS budžetā iemaksāja ievērojami lielākas summas, nekā saņēma atpakaļ centralizēto investīciju veidā.
Uzturēt dažādus mītus, kas ar faktos nebalstītas informācijas izplatīšanu apšauba Baltijas valstu ilgtspēju pagātnē, ir izdevīgi tiem, kas nevēlas redzēt sekmīgu Baltijas valstu attīstību arī nākotnē. Tiem, kas dzīvo ilūzijās un cerībās, ka atgriezīsies PSRS laiki, kad Centrālās Eiropas tautas būs nospiestas uz ceļiem totalitārās lielvaras priekšā.
