Šogad atslepenotie ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumenti par aktivitātēm Latvijas teritorijā 40. un 50. gados ir snieguši daudz jaunas informācijas ne tikai par rietumvalstu specdienestu darbībām, bet arī par PSRS represīvajām iestādēm. CIP dokumenti sniedz ieskatu arī dažās finanšu pozīcijās un ļauj aprēķināt, cik iekšējās drošības aktivitātēm un sovietizācijai Baltijas teritorijā tērēja PSRS represīvās ministrijas.
Drošības struktūru finansējums – izteikti centralizēts un Maskavas kontrolēts
Gan armijas, gan iekšlietu un valsts drošības lietas PSRS uzturēja izteiktā centrālās varas kontrolē. Lai arī gandrīz visā PSRS okupācijas periodā Latvijas PSR valdības sastāvā bija divi resori, no kuriem viens bija atbildīgs par iekšlietām, bet otrs par valsts drošību, Josifa Staļina valdīšanas laikā abas šīs institūcijas nebija kas vairāk par PSRS centrālo resoru filiālēm.
Pēc J. Staļina nāves nedaudz lielāku saikni ar vietējo varu ieguva Latvijas PSR Iekšlietu ministrija, savukārt Valsts drošības ministrijas mantiniece Valsts drošības komiteja (VDK) visā okupācijas periodā saglabāja tiešu pakļautību Maskavai. Tikpat tieši no Maskavas tika kontrolēta arī abu šo resoru finanšu plūsma – abas institūcijas tika finansētas tieši no PSRS budžeta slepenās daļas (izņemot īsu posmu 60. gados, kad Iekšlietu ministriju finansēja no republikāniskā budžeta), savukārt finanšu uzskaiti veica PSRS Valsts bankas republikāniskā filiāle.
No PSRS budžeta slepenās daļas tika finansēta pat pensiju izmaksa bijušajiem iekšlietu darbiniekiem un čekistiem, tāpat kā visām okupācijas karaspēka atvaļinātajām amatpersonām. Varētu rasties jautājums – kamdēļ bija nepieciešama tāda slepenība, pat saistībā ar pensionāriem? Analizējot datus, pie atbildes var nonākt. Taču vispirms jāiezīmē vispārējā situācija represīvo ministru darbā un finansēs.
Karoja Lietuvā, bet pensionējās Latvijā
Pagājušā gadsimta 40. gados un 50. gadu sākumā Iekšlietu ministrija un Valsts drošības ministrija funkcionāli bija cieši saaugušas. Arī finanšu plūsmas liek secināt, ka abu resoru funkcijas regulāri tika pārdalītas no viena otram un atkal atpakaļ. Pret nacionālo pretestības kustību vienlīdz aktīvi cīnījās kā Iekšlietu, tā arī Valsts drošības ministrija, līdz ar to abi šie resori ir jāpieskaita LPSR VDK priekštečiem. Tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, arī Latvijā PSRS okupācijas režīma atbalsta struktūru militāra konfrontācija ar nacionālās pretestības dalībniekiem 40. gados bija represīvo iestāžu ikdiena. Visintensīvākās cīņas notika tieši Lietuvas teritorijā, uz ko norāda abu iepriekšminēto ministriju izdevumu salīdzinājums Baltijas valstīs (1. tabula).
Uzreiz pēc Staļina nāves PSRS represīvā aparāta vadītājs Lavrentijs Berija abas šīs ministrijas apvienoja vienā. Taču apvienotās ministrijas darbojās vien apmēram tik ilgi, cik ilgi dzīvs bija Berija. 1953. gadā viņš tika arestēts un nošauts, bet ministrija izformēta un atkal sadalīta divos resoros. Vienlaikus tai arī būtiski tika samazināts finansējums, un liela daļa darbinieku tika atlaista.
1. tabula parāda, kur PSRS režīmam bija vairāk darba un kur mazāk. Lietuvā sovietizācija izmaksāja vairāk nekā Latvijā un Igaunijā kopā. Savukārt kopējais šāda veida "ieguldījums" Baltijas valstīs, pieskaitot pensionāru finansēšanu, kas uzskatāmi atspoguļota 2. tabulā, šajos gados pārsniedza miljardu rubļu gadā. Nav zināms, vai tie, kas runā par Kremļa "investīcijām" Baltijas valstīs pēckara periodā, arī šīs summas savos aprēķinos ir pieskaitījuši "brālīgās palīdzības" izmaksām.
1. tabula
PSRS represīvo ministriju tiešie izdevumi Baltijas valstīs 1949. gadā (rubļos, bez pensiju izmaksām bijušajiem darbiniekiem)[1]
Valsts | PSRS Iekšlietu ministrijas izdevumi | PSRS Valsts drošības ministrijas izdevumi | Abas ministrijas kopā |
Latvija | 187 863 213, 96 | 95 418 672, 74 | 283 281 886, 70 |
Igaunija | 129 664 265, 50 | 49 852 126, 33 | 179 516 391, 83 |
Lietuva | 209 139 398, 77 | 316 085 690, 06 | 525 225 088, 83 |
Baltijas valstīs kopā | 526 666 878, 23 | 461 356 489, 13 | 988 023 367, 36 |
Salīdzinot 1. un 2. tabulu, ir redzamas dažas pārsteidzošas iezīmes. Represīvo iestāžu tiešās izmaksas vislielākās bija Lietuvā, turpretī visvairāk šo iestāžu pensionāru uz dzīvi apmetās Latvijā. Valsts drošības ministrijas pensionāru pensijām Latvijā tika tērēts vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā kopā!
Represīvo orgānu darbinieki, kas 1954. gadā pēc reformām tika atlaisti, Latviju nepameta – liela to daļa pensionējās un palika šeit. Taču līdztekus tam viena gada laikā (1954.–1955.) izdevumi čekistu pensijām vairāk nekā trīskāršojās, bet 1954.–1960. gada laikā septiņkāršojās (!). Šo pieaugumu parāda arī izdevumi pensionētajiem militārajiem darbiniekiem Latvijas teritorijā absolūtajos skaitļos – no 48 miljoniem rubļu 1954. gadā līdz 93 miljoniem 1957. gadā. Pensiju apjoma pieaugumu pēc 1956. gada daļēji var skaidrot arī ar PSRS īstenoto pensiju reformu (tās rezultātā pensijas tika paaugstinātas), taču vairākkārtīgi pensijas nepieauga vis.
Straujais VDK izdevumu pieaugums izmaksām pensionētajiem darbiniekiem liek visai droši izteikt pieņēmumu, ka starp tiem, kas pensionējās Latvijas teritorijā, nebija tikai tie, kas iepriekš bija strādājuši Latvijā. Štatu samazināšana bija vissavienības līmeņa pasākums, un, visticamāk, Latvija kļuva par mājvietu daudziem atvaļinātajiem čekistiem, kas nāca arī no citiem PSRS reģioniem.
Šobrīd varam tikai minēt, cik nozīmīgs bija bijušo (atvaļināto) čekistu faktors, kad vajadzēja vērsties pret nacionālkomunistiem 1959. gadā un vēlāk. Līdz šim tradicionāli kā galvenais pret nacionālkomunistiem vērstais spēks minēts tieši militārpersonas (dienestā esošie un atvaļinātie virsnieki) un no citiem reģioniem iebraukušie komunistiskās nomenklatūras darbinieki.
Taču turpmākajos pētījumos būtu jāizvērtē arī strauji pieaugušais atvaļināto čekistu skaits, kuru lielākā daļa turpināja būt sabiedriski un sociāli aktīva – darba gaitu noslēgšana VDK neliedza tiem veikt citu darbu un vienlaicīgi saņemt bijušā VDK darbinieka pensiju. Nacionālkomunistu centieni ierobežot atvaļināto militārpersonu skaita pieaugumu, visticamāk, skāra arī bijušos VDK darbiniekus.
2. tabula
PSRS represīvo ministriju netiešie izdevumi Baltijas valstīs 1949. gadā – pensijas bijušajiem darbiniekiem (rubļos)[2]
Valsts | PSRS Iekšlietu ministrijas izdevumi | PSRS Valsts drošības ministrijas izdevumi | Abas ministrijas kopā |
Latvija | 3 864 107, 41 | 1 968 964, 69 | 5 833 072, 10 |
Igaunija | 3 623 003, 48 | 359 505, 88 | 3 982 509, 36 |
Lietuva | 2 668 985, 25 | 1 201 025, 45 | 3 870 010, 70 |
Baltijas valstīs kopā | 6 291 988, 73 | 3 529 496, 02 | 13 685 592, 16 |
Pēc kolektivizācijas – pakāpenisks aktivitātes un izmaksu samazinājums
Apkopojot iekšlietu un valsts drošības resoru izdevumus Latvijas teritorijā ilgākā laika posmā, jāsecina, ka pēc lauksaimniecības kolektivizācijas, kas pamatā tika īstenota 1949. gadā, pakāpeniski samazinājās arī represīvo struktūru izdevumi. Okupācijas režīmam pakāpeniski izdevās apspiest arī nacionālās pretošanās kustību, kas ieguva arvien pasīvākas izpausmes formas.
Tiešā veidā salīdzināt 40.–50. gadu budžetus un to tēriņus ar mūsdienām nav iespējams. Pārāk atšķiras kā ekonomiskie modeļi, tā arī budžeta loma un ietekme uz valsts saimniecību un dažādu citu funkciju nodrošināšanu. Taču arī pēc PSRS "standartiem" represīvo struktūru finansējuma apjomu Latvijas teritorijā var uzskatīt kā augstu, īpaši 40. gadu beigās. Latvijas PSR un PSRS budžetu kopējie izdevumi Latvijas teritorijā 1949. gadā bija 3,8 miljardi rubļu, turpretī represīvo ministriju izdevumi šajā gadā bija 289 miljoni rubļu jeb 7,6 procenti no kopējiem izdevumiem. Savukārt no PSRS budžeta 1949. gadā Latvijas teritorijā tērētajiem 2,6 miljardiem rubļu tas pārsniedza jau 10 procentus. Vairāk PSRS no centrālā budžeta Latvijā tērēja tikai okupācijas armijas uzturēšanai.
Šī pārskata rezultāti kārtējo reizi apliecina, cik aplami bija PSRS propagandas apgalvojumi par plašajām sociālekonomiskajām investīcijām Baltijā pēckara periodā. Skaitļi parāda, ka galvenās prioritātes bija teritorijas militarizācija, nacionālās pretošanās kustības apspiešana un kolonizēšana ar militārajiem un represīvo iestāžu pensionāriem.
PSRS Iekšlietu ministrijas, PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS Ministru Padomes VDK kopējie izdevumi Latvijas teritorijā (1946.–1960. gads, miljoni rubļu)[3]
[1] Autora veidota tabula, apkopojot datus no LVA 202. f. 1-a apraksta, Igaunijas Valsts arhīva R-26 f. 4. apraksta, Lietuvas Centrālā valsts arhīva R-871. f., 6. apraksta lietām.
[2] Autora veidota tabula, apkopojot datus no LVA 202. f. 1-a apraksta, Igaunijas Valsts arhīva R-26 f. 4. apraksta, Lietuvas Centrālā valsts arhīva R-871. f., 6. apraksta lietām.
[3] Autora aprēķini, apkopojot datus no LVA 202. fonda 1-a apraksta lietām. 1960. gadā, lai dati būtu korekti salīdzināmi, pievienoti Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas izdevumi, kas tanī gadā tika finansēti no Latvijas PSR budžeta slepenās sadaļas.