Lielas cerības uz Eiropu liek arī Latvijas zinātnieki. Un pamatoti, jo nauda, kas pēdējos gados ienāk Latvijas zinātnē, īpaši dabaszinātnēs, nav maza un tā tas turpināsies vismaz līdz 2013. gadam. Pēc tam būšot vēl labāk – Eiropa finansējumu zinātnei līdz 2020.gadam plāno mazākais dubultot. Eiropas zinātnes kopējā telpa – tā būšot realitāte.
Protams, ka integrācija zinātnes jomā ir ļoti nepieciešama, zinātnieki bez starptautiskas sadarbības nevar iztikt un tas pamatoti ir norādīts visos Latvijā izstrādātajos nākotnes plānošanas dokumentos. Daudz un ļoti labi par zinātnieka profesijas kosmopolītisko specifiku, arī veiksmīgi izmantojot senākas vai nesenas vēstures piemērus, runā akadēmiķis Jānis Stradiņš. Bet – vai atbalstot Latvijas zinātnes iekļaušanos Eiropas zinātnes telpā, tiek aplūkoti arī iespējamie riski, pie kā šāda integrācija varētu novest?
Pats galvenais jautājums, kas raisa bažas, ir sekojošs: vai zinātnes jomā nenotiks kas līdzīgs, kā attiecībā uz vispārējo nodarbinātību? Vai nenotiks tā, ka mūsu zinātnieki tiks izmantoti kā lētais darbaspēks Eiropas līmeņa projektos, kuri tiek realizēti citur, konkrētāk – Rietumeiropā? Tur pat, kur jau ir devušies mūsu vienkāršo darbu darītāji? Jo zinātnieks bez savas laboratorijas ir tieši tas pats, kas strādnieks bez rūpnīcas. Kāpēc man ir šādas bažas? Eiropas institūcijas, kas atbild par vienotas zinātniskās infrastruktūras veidošanu (ESFRI) redzējums ir tāds, ka jāatbalsta 48 stratēģiski infrastruktūras objekti, no kuriem tikai viens (!) ir atvēlēts "jauno" dalībvalstu grupai. Protams, tas neatradīsies ne Latvijā, ne Baltijā. Vai tas nozīmē, ka mūsu virzienā vairs zinātnes attīstībai centralizēti nauda netiks virzīta? Ka jaunajiem zinātņu doktoriem, kurus ar tādu sparu pēdējos gados skolojam, laicīgi jāsāk kravāt čemodāni, jo Latvijā darba tiem nebūs?
Mums uz šo brīdi ir laba zinātniskā infrastruktūra un potenciāls, bet mēs noteikti nespēsim konkurēt ar zinātnes centriem, kas tiks veidoti par Eiropas miljardiem, ja no kopējā finansējuma netiks atvēlēta nauda mūsu infrastruktūrai. Jo Eiropas uzstādījums ir – mēs atbalstīsim ekselenci. Un kas par ekselenci var būt bez jaunām iekārtām un moderniem pētnieciskajiem centriem?
Šie ir jautājumi, par kuriem laicīgi jāsāk domāt mūsu valdībai, gatavojoties sarunām par Eiropas kopējo zinātnes politiku. Un noteikti jāgatavo plāns b vai pat c, gadījumam, ja mūsu intereses tiks ignorētas. Kā piesaistīt alternatīvu finansējumu Latvijas zinātnei, kā veicināt, lai to aktīvāk dara pašas zinātniskās institūcijas.
Jo diemžēl valsts politiskā līmenī ir deklarējusi, ka Latvijas zinātni finansiāli pienācīgi neatbalstīs. Latvija savos attīstības plānos ir apņēmusies zinātnei 2020. gadā novirzīt divas reizes mazāku finansējumu no IKP, kā ES kopumā. Zinātne nebūs Latvijas prioritāte, vismaz tas ir godīgi pateikts.
Bet iespēju dot zinātniekiem tomēr vajadzētu, ar kādām alternatīvām stratēģijām. Kādas būtu šīs alternatīvās stratēģijas?
Pirmkārt, valstiskā līmenī jāveicina privātu investīciju piesaiste Latvijas zinātnei. Tā ir jāreklamē vēstniecībās, amatpersonām pie katras izdevības ir ārzemju vizītēs jāstāsta par mūsu zinātni, ar to domāju – cik labs un konkurentspējīgs ir tās piedāvājums, nevis akcents jāliek uz tēzi, ka viss ir slikti ļoti slikti. Jāizveido vienots informatīvs portāls par Latvijas zinātnes piedāvājumu, lai visā pasaulē var viegli un ātri uzzināt, ko un kā mēs varam. Kādus konkrētus pakalpojumus mūsu zinātne var sniegt.
Otrkārt – jāveido cieša sadarbība ne tikai Baltijas, bet pat plašākā reģionālā līmenī, veidojot kopēju stratēģiju sarunām ar Briseli un vienojoties par savstarpēju specializāciju zinātnes jomā.
Palīdzēsim valstiskā līmenī zinātnei piesaistīt svešu naudu, ja mums ir žēl savējās. Nepieļausim zinātnieku aizbraukšanu, nodrošināsim viņiem darba vietas šeit. Ja iekļūsim zinātnieku aizplūšanas lamatās, sekas būs neatgriezeniskas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
