Pusotra gada laikā, ko ir pavadījis amatā, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs preses brīvību ir padarījis par savas reformu dienas kārtības neatņemamu sastāvdaļu. Pēc nelaiķa Islama Karimova 27 cenzūras un dzelzs dūres valdīšanas stila gadiem Uzbekistānas ziņu dienesti ir brīvāki, nekā jelkad bijuši.
Taču tālākam progresam būs nepieciešams kas vairāk par solījumiem, ko dod uz reformām noskaņots prezidents: ir jāizbeidz senās mocīšanas, iebiedēšanas un ieslodzīšanas tradīcijas, gadu desmitiem vajājot valsts žurnālistus. Un tas nozīmē reparācijas tiem, kas cietuši visvairāk, ieskaitot Jūsufu Ruzimuradovu un Muhamadu Bekjanovu, divus no pasaules visilgāk ieslodzītajiem žurnālistiem.
Ruzimuradovs un Bekjanovs tika apcietināti 1999. gada 5. martā, kad strādāja Erk – uzbeku valodā rakstošā opozīcijas laikrakstā, kas bāzēts Kijevā, Ukrainā. Ruzimuradovs bija laikraksta reportieris, un Bekjanovs – tā galvenais redaktors. Pēc apcietināšanas viņi tika spīdzināti un izdoti Uzbekistānai, kur, balstoties uz safabricētām apsūdzībām par aizliegta laikraksta izplatīšanu un apvērsuma plānošanu, tika notiesāti ar cietumsodu.
Kamēr Bekjanova gadījumam pasaule cītīgi sekoja līdzi, Ruzimuradova liktenis lielāko daļu viņa ieslodzījuma laika palicis noslēpumā tīts. Organizācija, kuru pārstāvu – Žurnālistu aizsardzības komiteja (CPJ) –, zināja par viņa apcietināšanu, bet pēdējos gados nekādi neizdevās iegūt apstiprinājumu, kur viņš tiek turēts vai kāds ir viņa veselības stāvoklis. Ik gadu mēs iekļāvām viņu savā ikgadējā ieslodzīto žurnālistu uzskaitē, taču mēģinājumi noskaidrot, vai viņš vispār vēl ir dzīvs, vienmēr saskārās ar klusuciešanu.
Karimova autoritārā režīma laikā starptautiskie ieslodzīto žurnālistu aizstāvji maz ko spēja panākt. Prezidents bija pazīstams kā cilvēks, kurš bargi soda pretestību, un personīgi pārraudzīja savu kritizētāju, savus ģimenes locekļus ieskaitot, ieslodzīšanu.
Taču Karimova nāve 2016. gada septembrī bija iespēja sākt pārmaiņas. 2017. gada janvārī CPJ uzrakstīja atklātu vēstuli, mudinot jauno valsts prezidentu atbrīvot visus žurnālistus, ko viņa priekštecis bija ieslodzījis, un mūsu sarakstā bija iekļauti arī Bekjanovs un Ruzimuradovs. Nākamajā mēnesī Bekjanovs tika atbrīvots. 2018. gada februārī beidzot tika atbrīvots arī Ruzimuradovs.
Nesen aprunājos ar Ruzimuradovu par viņa ieslodzījumu. Nu viņam ir 53 gadi, un viņš saka, ka vēlas kādudien atgriezties žurnālistikā. Taču šobrīd viņš mēģina atgūties no traumām, ko nodarījusi dzīve cietumā. Viņš vēl aizvien ir vārgs; 19 gadus ilgajā ieslodzījumā kā daļa no soda bijusi ietverta arī miljoniem ķieģeļu pārkraušana. Viņš bieži rīkojis bada streikus, lai protestētu pret ieslodzījumu, un vēl aizvien cieš no komplikācijām, ko izraisījusi akūta saslimšana ar tuberkulozi. Un, lai gan nu viņš šķietami ir brīvs cilvēks, valdība turpina ierobežot viņa pārvietošanos.
Lai gan Mirzijojevs ir spēris dažus soļus, lai cilvēktiesību situāciju valstī uzlabotu, dažus no sava priekšteča gājieniem pret žurnālistiem viņš turpina īstenot. Daži aktīvisti pat sākuši žurnālistiku dēvēt par Uzbekistānas apspiestības "virpuļdurvīm". Piemēram, tikai dažus mēnešus pirms Ruzimuradova atbrīvošanas tika apcietināti divi citi žurnālisti, apsūdzot pretvalstiskos noziegumos. Bobomurods Abdullajevs un Hajots Nasridinovs, kas abi darbojās kā ārštatnieki, tika apsūdzēti "sazvērestībā gāzt konstitucionālo režīmu".
Par laimi, tiesai noraidot visnopietnākās apsūdzības, abi pagājušajā mēnesī tika atbrīvoti. Valstī, kur nav pierasts pie žurnālistiem labvēlīgiem tiesu spriedumiem, tas bija pagrieziena punkts. Līdz ar šo pozitīvo notikumu pavērsienu, esmu optimistiskāka kā nekad, ka Mirzijojevs tiešām ir apņēmies palīdzēt Uzbekistānai mainīt kursu. Saskaņā ar mūsu pētījumu pirmo reizi divdesmit gadu laikā Uzbekistānas cietumos nav neviena žurnālista.
Tomēr cietumā esošo žurnālistu skaitam nekad nevajadzētu būt valsts apņemšanās nodrošināt preses brīvību mēram. Tagad varas iestādēm ir jānodrošina, ka žurnālisti var darīt savu darbu, nebaidoties no represijām. Šādu vēstījumu varētu sniegt oficiāla atvainošanās tiem, kas tikuši ieslodzīti.
Tāpat palīdzētu reparācijas. Gan Ruzimuradovs, gan Bekjanovs ir iztērējuši lērumu līdzekļu, pēc atbrīvošanas maksājot par medicīnisko aprūpi, risinot problēmas, ko viņu veselībai nodarījuši gandrīz divdesmit cietumā pavadīti gadi. Bekjanovs arī mēģina iztaustīties cauri birokrātiskam mīnu laukam, cenšoties atgūt īpašumu, kas tika atsavināts līdz ar viņa notiesāšanu. Ja Mirzijojeva solījumi ir kas vairāk nekā tukšas runas, viņam ir jāapliecina, ka nevienam citam žurnālistam vairs nebūs jācieš tādas netaisnības, kādas ir nodarītas šiem diviem cilvēkiem. Uzbekistānā viņu stāsts ir jāatkārto atkal un atkal, lai tas nekad vairs neatkārtotos.
