Gan jau kāds Ostleram par komandas kapteiņa viedokli apstāstīja, katrā ziņā tas nebija tas faktors, kas celtu Troja pašapziņu. Jā, neieradās viņš no ASV uz izlasi savā labākajā formā, taču viņa lietderība komandas mehānismā pieauga no spēles uz spēli (kopā 22 punkti + 16 izcīnītas bumbas).
Atšķirībā no Kaspara Kambalas, kurš puslīdz normāli ar savu joprojām pārsteidzoši vienveidīgo uzbrukuma ieroču arsenālu izārdījās (21 punkts +8 izcīnītas bumbas) tikai zem pagalam haotiski spēlējošo lietuviešu groza pirmajā mačā. Mūsu komandas nominālā līdera tālākās gaitas abos atlikušajos mačos pret Vāciju (6+6) un Izraēlu (10+3) var apzīmēt ar kādu nodrāztu skaitāmpantiņu: un no lielā lādiņa pāri paliek ādiņa...
Trešajā spēlē Kambala jau bija galīgi nekāds, pats laikam to juta un nespēja izrādīt savu bezspēcību citādāk, kā pēc garumgara monologa ar Latvijas komandas “mīļāko” tiesnesi pieminot soģa sakarā kādu vispārzināmu fizioloģisku procesu... Pārsteidzoši, bet šajās pāris minūtēs par Kasparu bija aizmirsis gan komandas kapteinis, gan pārējie spēlētāji un treneri...
Būtībā Kambala “izfakoja” nevis tiesnesi, bet savus komandas biedrus, pieplusojot jau tā mīnusiem rezultātā vēl savas tehniskās piezīmes radītās sekas... Diezin vai tik pieredzējis spēlētājs kā Kambala uz cīņām Eiropas čempionātā, kur katrs mačs no trim bija savā ziņā izšķirošs, būtu bīdāms un stumdāms, visticamāk, šovasar Amerikā pavadītais laiks bija paņēmis pārāk daudz fizisko spēku t.i. komandas līderis faktiski cīņai nebija gatavs. Iespējams, viņam zem pretinieka groza pietrūka arī Raimonda Miglinieka “firmas” piespēļu.
Un vēl. Varbūt viss būtu iegrozījies savādāk, ja pirmajā mačā plus 1 būtu Latvijas nevis Lietuvas labā. Papētot spēles protokolā mūsējo metienu precizitāti, skats neviļus apstājas pie Kaspara izpildītajiem soda metieniem. 5 no 10... Bet varbūt mierināsim sevi, ka Vācija ar visu savu filigrāno soda metienu izpildītāju NBA “veci” Dirku Novicki (pret Latviju 17/14) arī palika ārpus ceturtdaļfināla?
Nesanāca Kambalam, toties 111 minūtes trijās spēlēs laukumā atradās Roberts Štelmahers, gūstot 50 punktus un 10 reizes rezultatīvi piespēlējot partneriem. Žēl, bet šoreiz īsts aizstājējs-palīgs viņam tā arī neatradās. Kristaps Valters (13 punkti + 6 rezultatīvas piespēles) pēc sava Amerikas brauciena bija tikai ēna no tā Ādolfa, kurš “rullēja” LBL finālmačos pavasarī, savukārt, Armandam Šķēlem (11+6) jaunības entuziasms acīmredzami “neklapēja kopā” ar precizitāti. Varbūt traucēja (un ne tikai viņam vien) arī kādi blakus apstākļi, par kuriem tagad runā kuluāros... Taču varbūt tieši viņiem abiem – Kristapam un Armandam - būtu bijis lemts kļūt par galvenajiem izšķirošajā mačā pret Izraēlu.
Ja vien Krauliņš būtu noriskējis (tas nav viņam raksturīgi) un pēc pagalam neveiksmīgā sākuma pamēģinājis ar presingu īsā sastāva izpildījumā padzenāt izraēļus pa visu laukumu... Kāpēc šajā mačā, kad skaidri varēja redzēt Kambalas “tukšo lozi”, netika mēģināts Raitis Grafs, Krauliņš varbūt kādreiz uzrakstīs memuāros. Loģikai šis lēmums nepakļaujas... Kādiem varoņdarbiem divus mačus tika taupīti Arnis Vecvagars un Māris Ļaksa? Varbūt viņu vietā uz Norčepingu vajadzēja braukt pavisam citiem? Pirms parādīšanās izlases nometnē par abiem “amerikāņiem” Grafu un Ļaksu bija daudz cerīgu lietu Latvijas sporta presē sarakstīts. Bet realitāte nebija glaimojoša Raitim un vēl mazāk Mārim, kuram izlases forma šoreiz izrādījās pārāk liels avanss.
Pie izlases ilgdzīvotājiem pieskaitāma trijotne Ainars Bagatskis, Edgars Šneps un Uvis Helmanis. Abi pirmie taisās izlases kreklus kārt vadzī. Nekad nesaki – nekad... Bagatskis abos pirmajos mačos nenoliedzami bija Latvijas izlases “kings” (21+18 punkti, 6+2 izcīnītas bumbas), trešajā “nolaida” komandas vidējā līmenī ne jau savas vainas pēc. Visa mūsu komanda, šķiet, sākumā gaidīja, ka Izraēlas izlase būs pārdegusi priekšnojautās, taču apakšgrupas cerētie pastarīši pierādīja pretējo, un ne jau tikai Latvijas izlasei vien...
Šneps sev atvēlēto spēles laiku atstrādāja savā stilā, taču bez “ekstrām”. Pārāk jau Edgaram patīk izteikt savu viedokli minūtes pārtraukumos (Skonto komandas tradīcija, īpaši Otersona laikā), bet ko lai dara, ja galvenajam tā īsti nav ko teikt, ja taimauts paņemts jau par vēlu... Helmani pirms čempionāta Krauliņš uzteica par labu fizisko kondīciju, taču kritizēja fani. Zviedrija parādīja, ka Uvis izlasē joprojām ir stabila vērtība (36 punkti+10 izcīnītas bumbas). Ne vairāk un ne mazāk.
Sava niša izlasē bija Aigaram Vītolam. Prātīgs aizsardzības vīrs. Iespējams, viņa vietā gana labi būtu derējusi kāda mazāk prognozējama “raķete” – Blūms, Vaikulis vai Buškevics. Bet bija tā, kā bija.
Latvijas izlases galvenais treneris Armands Krauliņš, kā jau tas pienākas goda vīram, pēc trim zaudētajiem mačiem Norčepingā nekavējoties paziņoja par savu demisiju. Neceļas roka kārt viņa skalpu uz sētas mieta, kaut grūti noslēpjamu stūrgalvību sastāva izvēlē vairākās izšķirošās situācijās Krauliņam pārmest varētu noteikti. Bet par aizvadīto periodu izlases galvenajam trenerim jāpasaka arī lielu paldies. Galu galā tieši Krauliņa, protams, arī viņa štāba nopelns bija pati izlases tikšana līdz Eiropas čempionātu finālturnīriem Turcijā un Zviedrijā, maksimāli lietderīgi izmantojot uz citu Eiropas izlašu fona būtībā necilo Latvijas izlases potenciālu. Komandai, kurai lāgā nesanāk pat viens Eiropā pazīstams piecnieks, iekļūšana finālturnīrā bija atzīstams sasniegums. Arī šoreiz Zviedrijā nopelnīto 13. – 16. vietu nevajadzētu novērtēt par zemu. Tiesa, lai nokļūtu uz olimpiskajām Atēnām, lidlauks mums izrādījās pārāk tāls...
Galvenā trenera vieta Latvijas izlasē pagaidām brīva. Dažs labs ekstrēmists “Delfi” atsauksmēs paģērējis izlasei par treneri ārzemnieku. Vai ir tik spiedīga vajadzība? Visticamāk, “bildināts” tiks valsts čempionvienības treneris Kārlis Muižnieks no BK “Ventspils”. Viņa palīgos min dažādus vīrus. Sākot ar diviem latviešiem, kuri savulaik tīri personisko interešu labad izvēlējās izkurtējušās PSRS nevis atjaunotās Latvijas izlases formu.
Gundars Vētra, darbojoties Krauliņa štābā vairāk kā pretinieku novērotājs, nav izsaucis īpašu kritikas uguni uz sevi arī pēc neveiksmēm Zviedrijā. Viņa aktīvā arī visnotaļ produktīvs darbs pērn LBL ar “Baronu”. Tiesa, ar dažiem īpatnējiem principiem. Igors Miglinieks pēc 1997.gada visai jocīgās izlases treneru maiņas tieši pirms Eiropas čempionāta un tam sekojošā fiasko (5 spēlēs 5 zaudējumi un pēdējā 16. vieta čempionāta turnīrā) pēdējos gados krājis trenera pieredzi Ukrainā, arī kā basketbola apskatnieks nav slikts.
Tāpat kā Valdis Valters, kurš publiku Eiropas čempionāta translācijās priecē ar nenoliedzami profesionāliem komentāriem, taču vismaz vārdos ir atteicies pretendēt uz galvenā valsts izlases trenera posteni. Un piedāvāt Ģenerālim majora amatu štābā vienkārši nebūtu korekti...
Starp citu, par Valteru-senioru ir ļoti labas atsauksmes kā par spožu Skonto treniņu vadītāju, taču tas neattiecas uz spēļu vadīšanu, atrodoties uz komandas soliņa... Kardinālu pārmaiņu piekritēji kopā ar Muižnieku min viņa “labo roku” Ventspils komandā Ainaru Zvirgzdiņu. Var jau būt, kaut gan Latvijas vīriešu basketbolā Zvirgzdiņam slavenāko lappušu rakstīšana laikam vēl priekšā.
Atklāti pagaidām neviens nekritizē arī Krauliņa līdšinējo pirmo palīgu izlasē pozitīvi ambiciozo “Valmieras/Rūjienas” treneri Vari Krūmiņu, taču skaļākie bļāvēji pagaidām viņa vārdu vismaz blakus Muižniekam nezin kāpēc izvairās saukt. Varētu gan, un pirms Gundara Vētras jau nu noteikti. Jo Krūmiņa aktīvā jau gadiem ilgs tīri veiksmīgs darbs ar Latvijas basketbola to jauno paaudzi, kura teju teju jau klauvē pie lielās izlases durvīm.
Vēl kaut kur laukos savu bišu dravu kopj pērnās sezonas izskaņā Gulbenes Buku atbrīvotais vecmeistars Jānis Zeltiņš. 1997. gadā pie Latvijas izlases stūres ne bez Valda Valtera ziņas viņu izmainīja pret Igoru Miglinieku, bet 2003. gada sezonas izskaņā Gulbene savu bronzas treneri samija pret diviem viduvējiem “garāmgājējiem” nēģerpuikām... Jā, Zelts vēl gana sprauns, viņam bagāta trenera pieredze, taču, kā zinātāji mēļo, arī reti draņķīgs raksturs...
Lai nu kā, Latvijas vīru basketbola izlasē gaidāmas pārmaiņas. Cik tās būs kardinālas gan personāliju, gan izvirzīto prasību ziņā, tas būs atkarīgs no Latvijas Basketbola savienības vadības. Norčepingas piemērs rāda, cik svarīga nozīme ir labam (vai sliktam) mikroklimatam komandā. Mēs neesam ar izcilu spēlētāju materiālu tik bagāti kā vadošās Eiropas basketbola lielvalstis, tāpēc arī samērā pieticīgu mērķu sasniegšanai nedrīkst dot atlaides ne talantīgiem izlases jaunpienācējiem, ne stabiliem pamatsastāva vīriem-miljonāriem.