Kādu rezultātu mums sagaidīt no sporta stundām skolā? Fiziski attīstītu un izglītotu absolventu, pilnvērtīgu personību. Garāka versija – fiziskajā kultūrā, veselīgā un sportiskā/fiziski aktīvā dzīvesveidā izglītots, pamatkustībās apmācīts un iespēju robežās trenēts cilvēks. Persona, kurai ir labi attīstīta ķermeņa funkcionalitāte, kustību inteliģence, sporta stundās ar fiziskas slodzes un uzdevumu palīdzību attīstīta pašdisciplīna un gribas īpašības, izpratne par fizisko aktivitāšu nepieciešamību ikdienā, prasmes tās pielietot, spēja rūpēties par savu veselību un motivēt uz to citus, un daudzas citas fiziskās iemaņas.
Kas ir nepieciešamas? Nepieciešama ir visiem skaidri saprotama fiziskās audzināšanas programma ar mērķi uz skolēna attīstīšanu ilgtermiņā. 12 gadu programma.
Skolotāja darba fokuss? Mērķtiecīga un plānveidīga skolēnu attīstīšana/trenēšana un izglītošana. Obligāti realizējot fizisko īpašību, stājas un kustību pamatprasmju pilnveidošanu. Patiesībā jau fiziskās audzināšana kompetence ir ļoti plaša un ietver sevī daudzas lietas, taču šoreiz runāju tikai par obligāto minimumu.
Kā to realizēt? Manuprāt ir nepieciešama minimālā programma A, ko spētu izpildīt ikvienā skolā pat ar vismazāko sporta zāli ar stabiem pa vidu. Vai sporta stundu aktu zālē vai gaitenī. Un ir vajadzīgs paplašinātais plāns B, kuru var realizēt skolas ar labāku materiālo bāzi un infrastruktūru.
Pie kā mēs esam pieraduši? Pie tehnoloģiju laikmeta un vājas izglītības sistēmas radītas fiziski un veselības ziņā vājākas paaudzes. Par to liecina PVO 2014. gada pētījuma dati. Piemēram, salīdzinot ar 1994. gadu, Latvijā ir palielinājies pusaudžu īpatsvars ar atkārtotām sūdzībām par muguras sāpēm. Īpaši stabili augstu šie rādītāji turas šajā gadsimtā, kad skolās tiek realizēts jaunais standarts un mācību priekšmets "sports". Vēl – kopš 2010. gada ir palielinājies skolēnu īpatsvars ar lieko svaru VISĀS vecuma grupās gan zēniem, gan meitenēm. Vidēji par 5%, bet īpaši 11 – 13 gadus vecu zēnu grupā. Tur kopā 28%. Apstākļos, kad mums ir lieliski efektīvs mācību priekšmets – sports.
Ko mums gribēt un pieprasīt no sporta stundas? Vai mēs vispār zinām, ko sagaidīt? Par to būs raksta beigu daļā.
Un tagad gribu teikt - cilvēki, atveriet acis! Problēmas fiziskajā audzināšanā skolā ir daudz lielākas un apslēptākas, nekā varētu šķist! Lielā mērā tik tiešām tiek ražoti nespējnieki. Kā jau es rakstīju pirms gada, "šausmu lietas" sporta stundās tiešām notiek. Apzināti un neapzināti. Un pie vainas ir tikai un vienīgi izglītības sistēma! Sistēma, kas radusies neatkarības gados, attieksme pret iedzīvotājiem, ierēdņu darba stils un viņu atbildības izjūta pēdējos vismaz 8-10 gados.
Tagad, kad notiek jauna izglītības satura izstrāde sporta stundām, es gribu sevišķi aktualizēt kļūdas un nepilnības, lai vismaz nākotnē novērstu sekas, kas mums varētu dārgi maksāt. Sporta stundās ir virkne problēmu un "šausmu", kas pirmajā mirklī varbūt izskatās tikai tāds nieks vien, taču patiesībā ir ar ļoti tālejošām sekām. Reizēm mēs pat vispār nesaskatām problēmas, kaut arī tās reāli pastāv. Mēs nevaram runāt par smalkām niansēm kompetenču izglītībā, ja nespējam nodrošināt pašas elementārākās vajadzības. Par kādu evolūciju var būt runa, ja ir jācīnās par pašsaprotamo?
Nejēdzības ir viss, kas sporta stundās saistīts ar skolēnu veselības un fiziskās kondīcijas pasliktināšanos, tīši provocētiem savainojumiem utt. Piemēram, aktivitātes uz neatbilstošas virsmas, jo ir lietas, ko nedrīkst darīt uz asfalta vai betona. Rezultāts – hronisku iekaisumu veidošanās, kas var būt jūtami visu atlikušo mūžu. Sagatavotībai neatbilstošu fizisko aktivitāšu veikšana, piemēram, izturības skrējieni, sarežģīti tehniskie elementi, kas vājas koordinācijas vai nepietiekamas fiziskās sagatavotības rezultātā var radīt traumas (un hroniskus iekaisumus), iespējams, arī nepatiku pret fiziskām aktivitātēm uz ilgu laiku. Uzsvars uz konkrētiem sporta veidiem (atkarībā no skolas iespējām), kas tā vien uzprasās uz normatīvu izmantošanu vai vienveidību sporta stundās, un daudz kas cits, tai skaitā arī vajadzīgās fiziskās izglītotības neiegūšana.
Lieta tāda, ka sporta skolotājam ir jābūt pietiekami augstiem darba kvalitātes standartiem, un kritiski jāpieiet ikvienam vingrinājumam, aktivitātei vai sporta elementam, kas skolā tiek pielietots. Jo apzināti sabojāt skolēna veselību, sirdi, locītavas, muskulatūru, stāju un galu galā pašapziņu ir pavisam viegli. Jā, var jau teikt, ka uz ielas bērni dauzās un savainojas gana bieži, taču skolai kā izglītības iestādei neklātos būt ielas līmenī. Protams, sportā nav iespējams izvairīties no savainojumiem. Arī medicīnā nav 100% garantijas, taču nevajadzētu problēmas radīt tīši.
Normatīvi. Lai arī oficiāli tie ir atcelti, daudzi skolotāji tos izmanto, jo tā ir vieglāk ielikt atzīmi, un tāpēc, ka skolas direktors pieprasa vismaz vienu vērtējumu reizi mēnesī katram skolēnam. Un žurnālam arī ir jābūt kārtībā... Bet IZM pieprasa obligāti izpildīt to, kas rakstīts papīros. Taču – dariet, skolotāji, kā gribiet. Par samaksu, kas patiesībā pazemo speciālistu augstas atbildības darbā. Un tāpēc ir arī diezgan liela hmm, daudzveidība programmas interpretācijā un realizēšanā.
Kāpēc es runāju tikai par problēmām, bet neatzīmēju, ka mums ir arī lieliski skolotāji, kuru audzēkņi saka viņiem lielu paldies? Protams, ka tādi ir. Paldies viņiem! Labas sporta stundas notiek. Taču pateicoties tikai šo cilvēku talantam un entuziasmam, nevis sistēmai.
Ko tad dara vai nedara sistēma? Vispirms jau jāatzīmē, ka nav šādas bezpersoniskas sistēmas. Aiz katra lēmuma, dokumenta un organizatoriska pasākuma ir ierēdnis. Reāls cilvēks. Tautas kalps, kam mēs visi maksājam algu. Un viņam pietuvinātie atbalstītāji.
Šajā sakarā un situācijā man ir daži IZM adresēti jautājumi:
- Vai laikā, kad tiek radīta jauns kompetencēs balstīts sporta stundu saturs, tiek iesaistīts plašs sporta skolotāju loks, ietverot VISUS reģionus?
- Vai satura, nosaukumu un mērķu izstrādē tika iesaistīti daudzi dažāda profila sporta speciālisti, psihologi, LSPA labākie studenti, plaši aptaujāti skolēni un vecāki?
- Vai kāds sporta nozares ierēdnis kopējās lietas labā ir izrādījis iniciatīvu, atbalstu vai palīdzību noorganizēt sporta skolotāju kongresu?
- Vai pēc vairāku mēnešu darba IZM par sportu atbildīgie cilvēki, kas tā kā skaitās galvenie un zinošākie sporta cilvēki valstī, ir spējuši noformulēt sporta stundu mērķi? Nē, ne jau uz astoņām A4 lapām, bet vienkāršos vārdos, dažos trāpīgos teikumos?
- Kādi pasākumi ir paredzēti skolotāja profesijas prestiža celšanā un sporta stundas nozīmes paaugstināšanā?
Ja man kāds teiks, ka ilggadīgs, sevi izsmēlis ministrijas ierēdnis būs tas, kas spēs iedvesmot ģimenes, skolēnus, skolotājus un mūs visus, un koordinēt ilgtspējīgu fiziskās izglītības programmu, tad es neticu! Tad jau drīzāk Pamela Andersone uzrakstīs "Harijam Poteram" līdzīgu bestselleru. Tāpat kā es neticu nevienam augstprātīgam un kompleksainam profesoram ar Napoleona sindromu, cilvēkam, kurš ir ieracies zinātnē, spēj tikai drukāt papīra blāķus un ir tālu no realitātes! Bet tādi ir pilnas augstskolas... Valdnieciņi, kas ir tik pārgudri, ka nespēj pat sarunāties ar normālu cilvēku. Es neticu, ka maza klubiņa lokā var tikt pieņemti racionāli, valstiski svarīgi izglītības lēmumi, kas ietekmē mūsu bērnu nākotni, veselību un fizisko izglītību. Un lai mani, kā pilsoni pārliecina par pretējo.
Es atklāti vainoju sistēmu, ka tā nav visiem spēkiem centusies novērst līdzšinējās nepilnības sporta stundās. Es vainoju sistēmu, ka tā, iespējams, pat neaptver daudzas problēmas, un ir gadiem ilgi pieļāvusi, zemas kvalitātes ne-izglītības piekopšanu (ne visur, bet daudzviet). Sistēma ir vainīga, ka laikus un efektīvi nereaģēja uz moderno tehnoloģiju ietekmi uz skolēnu mazkustīguma un liekā svara palielināšanos. Protams, vainīgi esam arī mēs paši, bet ko tad dara kantoris, ko mēs visi uzturam?
Es vainoju sistēmu par necenšanos no visas sirds sporta stundas vērst uz skolēnu attīstību. Es vainoju sistēmu par problēmu noklusēšanu un sabiedrības neinformēšanu. Es vainoju sistēmu par to, ka pārmaiņas tiek realizētas ārkārtīgi lēni. Un tāpēc liela daļa sabiedrības, bērnu un ģimeņu ir krīzē. Veselības, fiziskās sagatavotības un ķermeņa spēju krīzē. Vesela paaudze. Var jau būt, ka neviens šos faktus īpaši neslēpj, taču arī skaļi nerunā. Jo atbildīgajiem ir tā kā neērti. Un, ja kāds tagad jūtas nešpetni saērcināts vai aizskarts, tad es teikšu, ka ir arī pēdējais laiks justies neērti!
Tagad mazliet par ko citu. Ir viena bīstama tendence. Saistīta ar jauno skolotāju algu modeli. Plāns šķietami uzlabot skolotāja darba produktivitāti, palielinot skolēnu skaitu klasē. Skolēnu mācīšana nav kā pārdot 20 vai 40 televizorus. Ja tirdzniecībā tie ir tikai skaitļi uz vienas pavadzīmes, un mazliet lielāks piegādes konteiners, tad izglītībā tā ir mazāka uzmanība katram skolēnam atsevišķi, sliktāka kopējā gaisotne, lielāks bardaks un skolotāja nogurums. Es paredzu, ka mūs varētu sagaidīt vēl lielāka sporta stundu (un ne tikai) kvalitātes krīze!
Par stundu formātu. Rotaļās, pat ja amizantās, balstīta sporta stunda, īpaši 6-9 klašu grupā un vidusskolā tieši norāda uz skolotāja nespēju strādāt uz ilgtermiņa rezultātu. Viņš ir zaudējis iemaņas trenēt vai ir par slinku, lai piepūlētos. Un līdzšinējā programma ir viņam kā attaisnojums, jo tur, redz, melns uz balta ir rakstīts, ka skolotājam ir pilnīga rīcības brīvība līdzekļu izvēlē. Patiesībā ar tukšu frāzi tiek apslēpts vai sekmēts haoss. Iemest bumbu klasē, lai visu stundu spēlē futbolu vai gadu no gada pielūgt "tautasbumbu" vispār ir primitīvisma kalngals. Un tad pēkšņi prasīt ieskaiti uz atzīmi tāllēkšanā no vietas ar piezemēšanos uz dēļiem... Un šādi cilvēki apzog mūsu bērnus.
Es gribu, lai mans bērns skolā tiktu fiziski attīstīts, trenēts un izglītots, pat ja tas ir šķietami garlaicīgāk. Jo tā ir gatavošana reālai dzīvei. Taču tie, kas ir pret "drūmu vingrošanu", patiesībā ir bez radošās dzirksts un spējām kreatīvi un moderni panākt rezultātu. Te ir vajadzīga pedagoga vispārējā inteliģence, plašs redzesloks, labas runas spējas, zināmas improvizācijas iemaņas un bagātīgs vārdu krājums. Tad jebkuru vingrošanu var pārvērst motivējošā, interesantā un jautrā nodarbē ar pozitīvu efektu.
Uzskatīt sporta stundu tikai par iespēju izkustēties vai izskrieties bez konkrēta plāna ir NOŽĒLOJAMI! Jo iespējas un vajadzības ir ļoti lielas. Katram skolēnam būtu jāizpilda fiziskas aktivitātes vismaz piecas reizes nedēļā pa 60 minūtēm. Trešā sporta stunda ar mērķi, kas būtībā ir ģimeņu apstākļu, kūtruma, neizdarības labošana vai situācijas kompensēšana, idejiski nav vajadzīga. Trešā sporta stunda ir nepieciešama, lai labāk realizētu mērķtiecīgas un plānveidīgas fiziskās sagatavotības saturu.
Ikviens sporta skolotājs ir mācīts veidot ilgtermiņa treniņu plānus. Mikrociklus un makrociklus. Nu tad uz priekšu! Lūdzu, trenējiet. Neaizmirstot augoša organisma vecumposmu īpatnības, organisma atjaunošanās specifiku un to, cik bieži ir jātrenē katra muskuļu grupa. Skolas sporta stundās ir iespējams sekmīgi attīstīt visas fiziskās īpašības. Izņēmums varētu būt vispārējā izturība. Jo tās attīstīšanā ir jāveic pulsa sliekšņu monitorings, kā arī regulāras sirds pārbaudes. Turklāt šim mērķim arī stundas ilgums ir daudz par maz. Toties ir citas iespējas.
Mērķtiecīga attīstīšana, trenēšana un izglītošana no abstrakta "kustību prieka" un izklaidējošas bumbošanas atšķiras ar augstāku darba kvalitāti, cita līmeņa fokusēšanās trenēšanu, spēcīgu gribas īpašību veidošanu un attīstību ilgtermiņā. Skolēni iemācās saprast, ka panākumi un fiziskās spējas rodas no disciplīnas, aizraušanās, labiem ieradumiem, dienas režīma, smaga darba, neveiksmēm, pacietības, piespiešanās, un regulāras vingrināšanās.
Šo visu nemācot sporta stundās, tiek ražoti fiziski nespējnieki. Potenciālie nīkuļi, slimnieki, aptieku biznesa stutētāji, dārgu antibiotiku patērētāji, vājas gribas cilvēki ar zemu pašvērtējumu utt. Tā ir mūsu valsts skaistā nākotne? Veiksmes stāsts? Es esmu par izglītības sistēmu, kas veicina stipras, veselīgas un efektīvas personības veidošanos! Maksimāli iespējamiem līdzekļiem.
Vai tie skolēni, kas aktīvi sporto ārpus skolas, var justies droši? Tikai daļēji. Jo sporta sekcijās ir liels uzsvars uz specializāciju. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, treneriem trūkst laika ar audzēkņiem strādāt uz vispusīgo fizisko sagatavotību. Otrkārt, sporta veidu treneri ir specializējušies savā sporta veidā, nevis fiziskajā sagatavotībā, tā kā atkrīt jautājums, kur viņi jūtas ērtāk, un ko darīt viņiem šķiet interesantāk. Treškārt, arī skolās šī sagatavošana ir vāja (nejaukt slodzi ar attīstīšanu). Ceturtkārt, mums trūkst šādu fiziskās sagatavotības treneru. Tad kāpēc gan lai sporta skolotājs nekļūtu par pieprasītu fiziskās sagatavotības privātskolotāju, kā tas ir matemātikā vai valodās? Uzreiz būs redzama viņa patiesā meistarība.
Augstākminēto iemeslu dēļ ir izveidojusies situācija, kurā daudzi talantīgi jaunie sportisti nerealizē savus sporta mērķus. Jo bez kārtīgiem pamatiem sportā nākotnes nav. Uz šie fiziskās sagatavotības pamati ir vieni un tie paši kā dzīvei, tā arī lielajam sportam. Īsumā tie ir stāja, fiziskās īpašības, kustību tehnika un elementārs atsperīgums. Bez tā nevar iemācīt pat tik vienkāršu lietu kā skriešana. Arī attīstītas pareizas, neseklas elpošanas iemaņas, darbs ar diafragmu, kas ir vienlīdz svarīgi kā fiziskajās aktivitātēs un sportā, tā arī uzstājoties auditorijas priekšā vai dziedot. Attīstīt visu fizisko, kas veido efektīvu personību, mums arī ir jāpieprasa skolā.
Detalizētāk par stāju. Tā ir atkarīga no pēdu veidošanās, kāju formas un iegurņa leņķa. Tāpat kā pēdas var ietekmēt kāju formu un mugurkaula izliekumus, tāpat arī izteiktas X vai retāk O veida kājas ietekmē procesus uz augšu un leju. Nepareiza kāju forma deformē ceļu locītavas, kas rada pastiprinātu skrimšļu nodilumu vienā pusē un vaļīgas saites otrā. Ar laiku tas rada sarežģījumus kā sportojot, tā arī ikdienas dzīvē. Līdz pat stipri ierobežotai dzīves kvalitātei pēc 30. Selfiji ar izteikti atšautu dibenu izskatās labi, taču šādi staigāt caurām dienām ir kaitīgi veselībai.
Kāju formas un pēdu korekcija ir obligāts pasākums, kas jāveic augšanas periodā, kamēr kauli vēl ir mīksti. Citādi jūsu bērns uz visu mūžu var palikt tizls, nesportisks, ar neglītu gaitu un mazkustīgs (intereses pēc pavērojiet kaut vai pusaudzes basketbolistes – cik daudzas no viņām prot eleganti un skaisti soļot?). Turklāt tā visa rezultātā nepareizi izveidojusies stāja atstāj arī ietekmi uz iekšējo orgānu darbību un galvas smadzeņu apasiņošanu.
Hroniskas un neizprotamas izcelsmes kakla spazmas, galvas sāpes un ilgstoša nespēja koncentrēties ļoti bieži rodas no tāda it kā sīkuma, kā nepareizi attīstītām un vājām pēdām. Pat ja ar kājām un stāju viss ir kārtībā, ļoti lielai daļai skolēnu trūkst elementāras ķermeņa funkcionalitātes. Tas ir – augums un muskulatūra it kā ir, bet jaunietis galīgi neprot to darbināt kompleksās kustībās.
Visa šī kontekstā gribu teikt, ka problēmas risināšanā ļoti liela loma ir sporta skolotāja sadarbībai ar vecākiem (jeb otrādi). Tāpēc, ka normāls cilvēks parasti nemaz nezina, ko viņš redz, kad skatās uz sava bērna ķermeni. Nu, domu jau sapratāt. Dinamiskās podometrijas speciālista vai fizioterapeita apmeklējums ir ļoti noderīga lieta. Un vēl – jāatceras, ka cilvēkam kaulu stiprība slodzes ietekmē veidojas vidēji tikai līdz 20 gadiem. Tāpēc tiem jauniešiem kas skolas laikā ir izvairījušies no sporta un fiziskām aktivitātēm, būs ļoti sarežģīti uzsākt sportot studiju gados vai vēlāk. Tad, mīļie, daudz kas jau ir nokavēts. Jo nav ne spēcīgas muskuļu-cīpslu anatomijas, ne stipru kaulu, ne nervu ceļu, ne funkcionalitātes. Un ir vāja sirds un plaušas. Aizvakar redzēju video, kur tenisu spēlē bērns, kuram nav labās rokas. Ar visu servēšanu. Ko tad spēj vesels cilvēks?
Ja mēs runājam par fizisko aktivitāti kā skolēna regulāra paraduma veidošanu, tad nevajag aizmirst, ka vēlme būt sportiskam un aktīvam rodas no fiziskās varēšanas sajūtas. Muskuļu tonusa un spēka. Izturības un veiklības izjūtas. Motivācija rodas no pārliecības par saviem spēkiem. Jo skolēns ir fiziski attīstītāks, jo vairāk viņš grib sportot un justies vesels. Ikvienam patīk būt stipram. Pat viskuslākajam datoru tārpam vai visnesportiskākajai meitenei. Visam pamatā – fiziskā sagatavotība. Un nekādas mīkstpēdiņu būšanas. Kādi vēl ir jautājumi?
Trešā sporta stunda (piektā, desmitā) nav vajadzīga tikai kā kvantitatīvs uzlabojums, kaut arī tas nav slikti. Īstā inovācija ir tieši kvalitatīvās izmaiņas saturā, attīstība pa vertikāli cik vien tas ir iespējams. Jauno kompetencēs balstīto izglītības programmu sporta stundās no IZM es sagaidu kā nepārprotamu solījumu sabiedrībai rūpēties par bērniem un kārtīgi viņus attīstīt. Ar skaidri nospraustu mērķi un precīzi izstrādātu programmu, kā to panākt. Un lai tikai pamēģina, ka nav!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
