Eiropu šobrīd plosa visdažādākie spēki, ieskaitot Katalonijas šķeltnieku kustību un krietni klusākus centienus panākt autonomiju Itālijas reģionos Lombardijā un Veneto. Ungārijā un Polijā pie varas ir nākuši labējie populisti, un, iespējams, to atdzimšanu piedzīvos arī Austrija. Grieķiju vada kreiso populisti, un centristu populisms, šķiet, drīz piemeklēs Čehiju, kur par valsts nākamo premjerministru varētu kļūt moguls Andrejs Babišs.
ES acīmredzami piedzīvo pamatīgu balsotāju prettriecienu visā politiskajā spektrā, kā liek domāt Babiša uzvarētājpartijas "Neapmierināto pilsoņu akcija" nosaukums. Taču ne tik acīmredzams ir šīs neapmierinātības galvenais cēlonis.
Bieži tiek teikts, ka populisms ir nenovēršama globalizācijas upuru reakcija. Taču Čehijas, Ungārijas un Polijas spēcīgais ekonomiskais sniegums šādu apgalvojumu atspēko. Turklāt tas neizskaidro, kāpēc katalāņu krīze izcēlusies laikā, kad Spānija piedzīvo spēcīgu ekonomisko atgūšanos, vai kāpēc vēl aizvien viegli ievainojama ir Grieķija. Tikmēr vēl vienam iecienītam grēkāzim – bēgļu plūsmām – ir neapgāžams alibi: valstīs, kas iebilst pret ES migrācijas politiku, patiesībā atrodas ļoti maz patvēruma meklētāju.
Lai identificētu eiropiešu neapmierinātības sakni, ir nepieciešams izvētīt ilgi valdījušo priekšstatu, ka līderība Eiropā vienmēr ir jāuzņemas Francijas–Vācijas partnerībai, kas desmitiem gadu bija galvenais Eiropas integrācijas dzinējs. Pēckara posmā Francijas prezidents Šarls de Golls strādāja cieši kopā ar Rietumvācijas kancleru Konrādu Adenaueru, un tā tas turpinājās līdz 20. gadsimta 90. gadiem, kad tuvu draudzību izveidoja Fransuā Miterāns un Helmuts Kols.
Pateicoties šai vēsturei, ilgstoši tika pieņemts – ja Francija un Vācija par kaut ko vienojas, tad pārējai Eiropai vajadzētu vienkārši piekrist. Taču eirozonas parādu krīzes laikā, kas sākās 2009. gada beigās, vara sāka izslīdēt no Francijas rokām Vācijas virzienā un daudzi Eiropā sāka abas uzskatīt par iebiedētājām. Viedokļu aptaujās citi eiropieši frančus un vāciešus nu vērtē kā diezgan neuzticamus.
Merkele, protams, ir tikusi uztverta dažādi. Līdz 2015. gada septembrim daudzi eiropieši uzskatīja, ka viņa ir pārāk aizrāvusies ar taupības režīmu, kas bija pastiprinājis eiro krīzi. Pēc tam viņa organizēja Eiropas humāno atbildi bēgļu krīzei, izpelnoties uzslavas no agrākajiem kritizētājiem un nosodījumu no populistiem un citiem pret ES noskaņotiem nacionālistiem, īpaši Lielbritānijā, Francijā un Centrāleiropā. Tagad populisti viņu vaino ne tikai saistībā ar bēgļiem, bet arī teroraktiem.
Līdzīgi arī Makrons nav papūlējies iegūt labvēlību Centrāleiropā un Austrumeiropā. Kritika par Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu – kas darbaspēkam no šī reģiona ļauj strādāt par mazākām algām, nekā saņem rietumeiropieši, un izvairīties no nodokļu nomaksas – viņu dažās valstīs ir padarījusi par tikpat lielu neģēli kā Merkeli.
Eiro krīzes laikā daudzi grieķu, itāliešu un spāņu politiķi Franciju uzskatīja par pretspēku Vācijai. Viņi domāja, ka Francija varētu apvaldīt Vācijas uzstājību attiecībā uz taupības programmu un iestāties par lielākām publiskā sektora investīcijām. Taču tā bija ilūzija, nepareiza izpratne par Francijas lomu šajā franču–vācu partnerībā. Saskaņā ar tradicionālo darbu dalījumu Francija rūpējas par Eiropas drošību un līdzekļiem, kā izrādīt varu ārzemēs, bet Vācija pārrauga vietējās finanses un ekonomiku.
Eiropai saskaroties ar drošības izaicinājumu 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu, franču– vācu dzinējs darbojās diezgan efektīvi. Taču ES kritizētājiem doma par vienotu ārpolitiku nepatika neko daudz vairāk kā doma par fiskālās un monetārās disciplīnas uzspiešanu recesijas vidū.
Tomēr, pat ja Francijas–Vācijas partnerība ir uz sevi izsaukusi ugunis, tā ir nonākusi arī starmešu gaismā, pateicoties Lielbritānijas lēmumam pamest ES. Pirms 2016. gada "Brexit" referenduma daudzi ES perifērijā Lielbritāniju uzskatīja par šķērsli franču dirigisme un Vācijas valdonīgumam. Tagad Lielbritānija atrodas Vācijas un Francijas žēlastībā, risinot izstāšanās sarunas.
Presē nonākušās fotogrāfijas, kas atspoguļo britu premjerministres Terēzas Mejas 20. oktobra vizīti Briselē, bija zīmīgas, jo atsauca atmiņā brīdi kādā ES samitā 2011. gada novembrī, kad Merkele un bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī nebija apmierināti ar Itālijas premjerministru Silvio Berluskoni. Dažu nedēļu laikā Berluskoni izlidoja no valdības.
Raugoties nākotnē, Francijai un Vācijai ar steigu ir jārada kopīga vīzija, kas mainītu viņu pašu nacionālo politiku un liktu ķerties pie īstenām ES līmeņa reformām. Jau pastāv zināma vienošanās par nepieciešamību koordinēt aizsardzību un nodokļu izlīdzināšanu. Taču ar to nepietiek. Francijai un Vācijai vēl aizvien ir jārisina daudzi jautājumi saistībā ar fiskālo centralizāciju, valstu parādu restrukturizēšanu un citas fundamentālas problēmas.
Un, neraugoties uz to, vai Francija un Vācija kādā no šiem jautājumiem ir vienisprātis, visi politiskie temati ir jāatver apspriešanas procesam, iesaistot arī visas pārējās ES dalībvalstis. Pārējai Eiropai ir jāsajūt, ka tai ir vieta pie galda. To varētu sasniegt ar ES līmeņa kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamentā, kā Makrons nesen ierosināja, vai ar formāliem mehānismiem, kā iesaistīt Eiropas reģionus un pilsētas, lai Eiropas Padome nebūtu pieejama tikai un vienīgi valstu dalībai.
Visbeidzot, ES attīstība vēl joprojām ir iespējama, taču tikai tad, ja izdosies atbrīvoties no Francijas un Vācijas šaurajām prioritātēm. Tas, kas Eiropai šobrīd ir vajadzīgs, ir nevis kārtīgs kodols, bet gan kārtīgi padomāt.
*Herolds Džeimss ir vēstures un starptautisko attiecību profesors Prinstonas Universitātē un Starptautiskās pārvaldības inovāciju centra vecākais līdzstrādnieks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
