Vēsture var kalpot tikai kā daļējs ceļvedis, raugoties uz neskaidro nākotni, kas mums priekšā. No pirmās industriālās revolūcijas laikiem mēs zinām, ka jaunas tehnoloģijas var būtiski mainīt cilvēkus un citas sugas. Atsaucoties uz izcilo šā laikposma vēsturnieku Toniju Rigliju no Kembridžas Universitātes, šajā procesā ļoti būtiska bija cilvēku un dzīvnieku radītās mehāniskās enerģijas nomaiņa ar produktīvākām formām, piemēram, oglēm un cita veida fosilo degvielu.

Skaidrības labad jāpiebilst, ka atteikšanās no cilvēku un dzīvnieku muskuļu spēka apjomīga izmantojuma nenotika vienā acumirklī. Sākumā daudzu palīgdarbu veikšanai, tostarp ogļu rakšanai vai starpproduktu radīšanai darbnīcās, vēl aizvien bija nepieciešama milzīga fiziska piepūle. Taču pagāja apmēram divi gadsimti un fiziskais spēks vairs galīgi nebija pieprasīts.

Darba pamatiezīmes ir pakāpeniski mainījušās. Divdesmitā gadsimta beigās lauksaimnieki jau sēdēja traktoros, pat ogļu rakšana bija lielākoties mehanizēta. Attīstīto valstu ekonomikā maz bija tādu ļaužu, kas ienākumus guva, strādājot vaiga sviedros burtiskā nozīmē.

Tāpat mainījās arī cilvēka ķermeņa veidols, īpaši, kad tika pilnībā aptverts viss industriālās revolūcijas potenciāls. Sēdošais dzīvesveids radīja uzskatāmi citādu cilvēku tipu. Vidukļi kļuva resnāki, jo iepriekš veselīgā diēta, kas bija nepieciešama smaga fiziska darba veikšanai, kļuva ārkārtīgi neveselīga.

Daži ļaudis šīs pārmaiņas ievēroja un par tām satraucās. Arvien lielāka daļa sāka tiekties pēc intensīvas fiziskās slodzes nevis laukos vai ražotnēs, bet no darba brīvajā laikā. Sviedru lāses vairs nesaistījās ar produktīvu darba procesu, bet gan ar patēriņu – un bieži vien ļoti uzskatāmu patēriņu. Vingrošanas zāles kļuva par jaunu kopības formu. Un, kolēģiem sākot kopīgi vingrot, arī progresīvi noskaņotie darba devēji sāka šādu atpūtas veidu uzskatīt par vērtīgu fiziskās un garīgās veselības avotu.

Industriālo revolūciju virzīja garīgā aktivitāte. Līdz ar to vēl viens veids, kā par to domāt, ir caur terminu "darbīgā revolūcija", ko izvirzīja Jans de Vrē no Kalifornijas Universitātes Bērklijā, Džoels Mokīrs no Ziemeļrietumu Universitātes un Telavivas Universitātes un citi vēsturnieki. Darbīgajā revolūcijā savstarpēji saistītas novatoru grupas konkurē cita ar citu, lai radītu jaunus risinājumus pastāvošajām problēmām, un tā tik uz priekšu un augšu vien.

Izvirzot priekšplānā garīgo darbību un izskaužot fizisko rutīnu, šī transformācija pēdējo trīs gadsimtu laikā cilvēkiem ir devusi vairāk iespēju domāt. Cilvēces kolektīvajai inteliģencei traucoties jaunos augstumos, parādījās sapnis par cilvēka ideālu. Taču tas, kā mēs tagad zinām, bija ilūzija. Var izrādīties, ka intelektuālo sasniegumu līmenis, kas izrietēja no industriālās revolūcijas, būs bijis stabilitātes laiks.

Pašreizējā tehnoloģiskā revolūcija virza uz cita veida aizvietošanu. Daudzus uzdevumus, kuru izpildei kādreiz bija vajadzīgs cilvēka saprāts – saziņas veidošanai, secinājumu veikšanai, darbības modeļu atpazīšanai, sarežģītu norišu seku noskaidrošanai –, tagad daudz sekmīgāk risina AI aplikācijas. Vienalga, vai uzdevums ir noskenēt tūkstošiem lappušu garus līgumus, lai atrastu tajos nepilnības, vai veiktu radioloģisku novērtējumu, algoritms to tagad spēj izdarīt daudz uzticamāk un lētāk. Pavisam drīz tas attieksies arī uz iekārtu vadīšanu.

Vienlaikus mūsdienu biheiviorālā ekonomika ir parādījusi, ka cilvēka domāšana spēj ieviest iracionālus elementus citādi taisnvirziena procesos. Ir uzsākta izpēte, lai izzinātu un rastu iespēju kontrolēt cilvēka prāta īpašības, kas varētu radīt sagrozītu, neproduktīvu vai neefektīvu rezultātu. Acīmredzami nākamais posms izpratnē par cilvēka ideālu prasīs, lai vispār atsakāmies no neatkarīgas domāšanas un spriedumiem.

AI un automatizācijai ir acīmredzamas sekas uz nodarbinātību. Taču tas ietekmē arī cilvēka prātu. Nākotnes darbvietas, no kurām vairums būs pakalpojumu sektorā, prasīs citādu prasmju komplektu, īpaši starppersonālās prasmes, ko robotu aplikācijas – pat "Siri" vai "Alexa" – nespēj sniegt. Spēja veikt sarežģītus aprēķinus vai izsmalcinātu analīzi būs krietni mazsvarīgāka.

Problēma ir tajā, ka daudzas "veco laiku" aktivitātes, piemēram, automašīnas vadīšana grūtos apstākļos pa kalnu ceļu vai sarežģītas tiesvedības uzņemšanās, neskaitāmiem cilvēkiem kalpo kā piepildījuma avots, jo sniedz iespēju stāties pretī komplicētiem, cilvēka dabai tīkamiem izaicinājumiem. Jau drīz šīs aktivitātes, piemēram, viduslaikiem raksturīgā lauka uzaršana, var pazust uz mūžiem.

Vēl ļaunāk: ir gana daudz pierādījumu, kas liecina, ka cilvēkiem, iespējams, būs iemesls nožēlot aiziešanu no darba, kas prasa augstu intelektuālo kapacitāti, un nodošanos atpūtas pilnai dzīvei. Izrādās – tas, ka nav vajadzības regulāri domāt, nesniedz nedz mierinājumu, nedz baudu. Gluži pretēji, tam ir tendence novest pie garīgās un fiziskās veselības un dzīves kvalitātes pasliktināšanās.

Neskaitāmu kognitīvo uzdevumu likvidēšana radīs satraucošas sekas nākotnē. Tāpat kā industriālā revolūcija vairumu cilvēku padarīja fiziski vārgākus, AI revolūcija mūs padarīs kolektīvi stulbākus. Mums būs ne tikai slābans viduklis – bet arī slābans prāts. Tā nav ekonomika, muļķi! Tā ir muļķu ekonomika. Centrālās bankas jau šobrīd ar steigu mēģina rast jaunus veidus, kā vienkāršot savus paziņojumus arvien mazāk uztvert spējīgajai sabiedrībai.

Tehnoloģijas veicinās masveida stulbumu. Taču, līdzīgi kā ar fiziskā fitnesa kultu, kas radās industriālās revolūcijas laikā, visticamāk, radīsies jauna intelekta treniņu industrija, lai stātos pretī mentālajai lejupslīdei. Klausīšanās cilvēkā, kas veido loģiski pamatotus argumentus, kļūs par ekskluzīvu iespēju smelties estētisku baudījumu un izcilību. "Sarežģīti" literatūras vai vizuālās mākslas darbi kļūs par tik pieprasītu izsmalcinātā patēriņa formu kā vēl nekad.

Un tomēr kaut kas tajā visā šķiet ļoti nepatīkams. Ir gana nelāgi klausīties, kā ļaudis lielās ar savu fizisko sagatavotību. Taču lielīšanās ar augstāku intelektu būs vēl nelāgāka. Nepieciešamība pierādīt sevi kā "senā cilvēku pārākuma" reliktu apdraudēs ne tikai kopējo labumu, bet arī mūsu kopējo cilvēcību.

* Herolds Džeimss ir vēstures un starptautisko attiecību profesors Prinstonas Universitātē un Starptautiskās pārvaldības inovāciju centra vecākais līdzstrādnieks.