Atceros kādu savu skolotāju, kurš teica, ka nekas tik ļoti nepalīdzot atmest smēķēšanu, kā brīvība. Viņš bija atmetis. Nemaz jau nerunājot par alkoholu un narkotikām, atkarību saraksts, ja to turpinātu, izveidotos bezgalīgs: no ēdiena, attiecībām, seksa, spēļu automātiem, seriāliem, naudas, datorspēlēm, sporta zāles, iepirkšanās, darba, apkārtējo vērtējuma...
Interesanti, vai ir daudz cilvēku, kas kādā no tām sevi nevarētu atrast? Un vai ir daudz cilvēku, kas potenciāli nevarētu sevi iedomāties ikvienā? Es pieņemu, ka ja ar pilnu pārliecību apgalvotu, ka man nav nekādu iespēju kļūt atkarīgai, piemēram, no čatošanas internetā, man būtu jāpameklē cita profesija, turklāt es sev melotu. Īpaši tādēļ, ka šis ir mans ceturtais raksts “Delfos”, un es, protams, lasu atsauksmes... Nav jau nemaz tik svarīgi, no kā esi atkarīgs. Galvenais ir princips: pieķerties kaut kam, lai nedzīvotu šeit un tagad. Kas it kā piepilda kādu tukšumu, it kā mazina vientulības sajūtu, bet patiesībā nekad nepaliek labāk, gluži otrādi. Kā stāstos: beidza dzert, sāka pirkt dāvanas ģimenes locekļiem, ne tikai iztērējot visu naudu, bet arī nokļūstot parādos.

Kāda vispārīga atkarības definīcija apgalvo, ka atkarība ir tad, kad ilgstoši un atkārtoti darbojas kāds paradums uzvedībā. Ir jābūt 4 sastāvdaļām: 1) paradumi kļūst biežāki vai smagāki, 2) cilvēks ir pārņemts ar šo darbību, viņam ir nemitīgas domas par to, īpaši noteiktās situācijās, 3) ir sajūta, ka zaudējam kontroli, 4) rodas ilglaicīgas negatīvas sekas, kas tomēr netraucē paradumu pārtraukt.

Svarīga atkarības iezīme ir pilnīga fokusēšanās uz to: konkrētā nodarbe kļūst par cilvēka gluži vai galveno dzīves aktualitāti, vērtību un izpriecu. Tieši šis pārmērīgais fokuss arī pastiprina pašu atkarību. Atkarīgais gandrīz visu laiku jūt divas pretējas vēlmes: vēlēšanos mainīt savus ieradumus un tikpat spēcīgu vēlēšanos nemainīties un bailes no tā, kas notiks, ja viņš mainīsies. Pretrunas un spriedze, kas starp tām rodas, notur mūs tur, kur mēs esam. Tik labi taču visi zinām sajūtu par tikai vēl pēdējo kokteilīti, pēdējo kūkas gabaliņu un pēdējo cigareti.... Pēdējās seko viena aiz otras komplektā ar vainas sajūtu un pārliecību, ka kaut kad noteikti sākšu jaunu dzīvi...

Kāpēc tik daudzi cilvēki izvēlas atkarību brīvības vietā? Varētu jau uzskaitīt dažus iemeslus, piemēram, vēlēšanos aizbēgt no realitātes un kaut kādām problēmām tajā, mēģinājumus apslāpēt sajūtas vai atmiņas, kas saistītas ar ko nepatīkamu, zemu pašvērtējumu, izvairīšanos no atbildības par savu dzīvi....

Atkarība nerodas tāpat vien. Būtu par daudz vienkārši pielīmēt kādam birku “alkoholiķis” vai “atkarīga personība”. Katram no mums ir savi priekšstati par sevi, pārliecības un vērtības. Atkarība ir tā, kas ietilpst šajos priekšstatos, un atļauj mums tiem atbilst. Tā atļauj darīt kaut ko tādu, ko bez šīs atkarības mēs sev aizliegtu. Vienmēr no tās kaut ko iegūstam, vienmēr tā mums kaut ko nozīmē. Ja tās nebūtu, mainītos mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem un pašiem ar sevi. No tā arī baidāmies.

Būdami brīvi, mēs varam dzīvot saskaņā ar sevi, pieņemot realitāti, kurā esam un izdarot savas izvēles tajā. Uzņemoties atbildību par tām. Bez atkarības vai ne-atkarības vēl ir ļoti daudz citu lietu, par kurām domāt un kuras darīt, tikai savās atkarībās parasti tās neredzam..

Brīvība vai atkarība – tā viennozīmīgi ir mūsu izvēle. Katrā gadījumā mēs vienmēr varam sev uzdot jautājumu: vai tieši šis ir veids, kādā mēs gribam dzīvot savu dzīvi laikā, kas mums ir dots? Un šis laiks neizbēgami iet.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!